Gadsimta atradums

2010. gada 8. septembrī, veicot būvdarbus un atrokot zemi pie ēkas Rīgā, Gregora ielā 1, uzņēmuma “PV pārvalde” strādnieki atrada Zentas Mauriņas (1897–1978) arhīva materiālus un nodeva tos Rakstniecības un mūzikas muzejam. Metāla kārbā bija vēstules un nedaudz cita veida materiāli. No atšifrētajām vēstulēm 700 ir latviski un 140 vāciski. Tieši šīs Zentai Mauriņai adresētās vēstules, to autori un saturs vācu valodā ir šī pārsprieduma tēma.

Šī sarakstes daļa sniedz ieskatu par Zentas Mauriņas mājās, ģimenē un ģimnāzijā pavadītajiem gadiem, par draudzībām, kas viņai izveidojas Vācijā, Austrijā un Somijā, kā arī par Otrā pasaules kara laiku, kad viņa jau dzīvo kopā ar Konstantīnu Raudivi un, cik nu tas ir iespējams, pati ir savas dzīves noteicēja.

No 1913. līdz 1943. gadam fiksēti 25 vēstuļu autori no piecām valstīm. Vairums ir no mātes un citiem ģimenes locekļiem, otra lielākā daļa – no Hermaņa fon Vestermaņa, Rīgas Politehnikuma docenta un Zentas Mauriņas skolas gadu nozīmīgākā cilvēka. Grupa vēstuļu saistītas ar Mauriņas ceļojumiem. Atlikusī daļa liecina par draudzību ar vācu inteliģenci Otrā pasaules kara laikā 1942., 1943. gadā.

Visvērtīgākais

Vislielākā daļa ir mātes Melānijas Mauriņas vēstules – 51. Mātes valoda ir vācu, ar ģimeni viņa konsekventi un vienmēr runājusi vāciski. Rakstītais ir vecajā ortogrāfijā, tāpēc tikai daļēji var iepazīt tā saturu. Māte ir nevis kultūras saliņa, bet kontinents, jo viņa, izcili apdāvināta, Pēterburgā izglītojusies pianiste, mājās provinciālajā Grobiņā rīko gan solo, gan vairāku izpildītāju koncertus. Komponistu Lista, Bēthovena, Šopēna, Šūberta, Rahmaņinova, Čaikovska un citu vārdi mājā izskan tik bieži un parasti kā draugu un kaimiņu vārdi. Vēstulēs līdzās ģimenes locekļiem minēts gleznotājs Vinsents van Gogs, rakstnieki Henriks Ibsens un Franss Sillanpē un arī kopīgs “Karmenas” apmeklējums.

Visnozīmīgākās ir Hermaņa fon Vestermaņa, Rīgas Politehnikuma matemātikas docenta, vēstules, un Hansa Hohapfela, Liepājas simfoniskā orķestra diriģenta, testaments.

Fon Vestermanis ir Mauriņas paziņa vienas vasaras garumā 1913. gadā Baldones kūrvietā, kur praktizēja Zentas tēvs[1], un pēc tam vēstuļu draugs līdz 1918. gadam. Viņš nosūtījis 21 vēstuli, tās vēsta par to, kā Grobiņas meitene izaug par Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijas absolventi.

Kāpēc krievu? Cilvēku dzīves veido politika: vecākās māsas beigušas vācu Paukeras skolu Jelgavā, kas, salīdzinot ar tuvējo Liepāju, tolaik ir metropole, un vācu izglītībai ir plašākas perspektīvas. Kad Zentai ir laiks doties skolā, Liepājā ir vairākas vācu skolas, viena krievu un viena latviešu, un tā brīža politiskajā situācijā ir izdevīgāk mācīties krievu skolā. Ļoti maz pietrūkst, lai pēc krievu ģimnāzijas beigšanas viņa dotos studēt uz Pēterpili Krievijā. Iztraucē Pirmais pasaules karš. Jaunākā māsa Renāta mācās Mauriņas vadītajā latviešu proģimnāzijā Grobiņā, jo tad jau izveidojusies Latvijas valsts.

Hanss Hohapfels jeb tēvocis Hanss (kuru Zenta mēdz dēvēt arī par Holcapfelu) ir ģimenes draugs līdz apmēram Zentas 20 gadu vecumam. Paradoksāli, ka par viņa esamību liecina tikai viens pats testaments, kurā norādīts, ka Mauriņa var izvēlēties no grāmatām, kas pēc viņa nāves nosūtītas uz Liepājas bibliotēku.

Šie abi ir viņas svarīgākie cilvēki, līdz viņa uzsāk pieauguša cilvēka dzīvi. Abiem ir lieli nopelni pasaulslavenās rakstnieces Zentas Mauriņas personības veidošanās ceļā.

Vislielākais zaudējums un mierinājums no Heidelbergas

Rakstnieces metode, kā uzturēt sevi možu, pārvarēt sāpes, par kurām viņa saka: “Nav tādas vietas ķermenī, kas nesāpētu”, un nodrošināt kontaktus ar cilvēkiem, lai gūtu jaunus spēkus, ir ceļošana. Tas arī izskaidro vēstuļu vācu valodā uzplūdus attiecīgos gados.

1929. gadā notiek viņas pirmais un visvairāk aprakstītais ceļojums uz Heidelbergas universitāti Vācijā papildināties salīdzinošajā literatūrzinātnē. 1931. gadā no turienes saņemta sirsnīga Margarētes fon Šūbertas vēstule, kas iezīmē smagāko notikumu Zentas dzīvē – māsas Renātas nāvi, ar ko viņa tā arī nekad nespēj samierināties. Zentai bijušas četras vecākas māsas, bet šī, deviņus gadus jaunākā, saukta vienīgi par Māsiņu jeb Māsi, viņai nozīmējusi visu. Margarētes vēstule ir vienīgā šajā sarakstes daļā, kurā šis zaudējums minēts un līdzpārdzīvots. Margarēte ir Mauriņai ļoti nozīmīgs cilvēks, kas krietni atvieglina Zentas uzturēšanos Heidelbergā un nejauši sastapta vēl vairākkārt dzīvē. Iespējams, ka Margarēte ir māsa Marga Mauriņas autobiogrāfiskajā romānā “Iedrīkstēties ir skaisti”.

Nacisma rēgs mostas Vīnē

1934. gadā Mauriņa kopā ar māsu Magdalēnu dodas uz Vīnes universitāti un dzīvo pie austriešu literatūrkritiķēm māsām Helēnas un Elīzes Rihterēm. Var tikai minēt, kāpēc viņām nebijis Mauriņas adreses, bet ideja, ka varēs rakstnieci sameklēt caur Latvijas Universitāti, izrādās pareiza. Divas pastkartes vēstī, ka Mauriņa mainījusi austriešu domas par ziemeļiem, un stāsta par māsu aktivitātēm: drīz gaidāmo grāmatu “Hronoloģiskā fonētika” un angļu dzejnieka Semjuela Teilora Kolridža 100 gadu nāves atceres pasākumu[2]. Autobiogrāfiskajā triloģijā Mauriņa min, ka, tiklīdz sācis plosīties nacisma rēgs, viņa gribējusi māsas Rihteres no tā izpestīt, bet atbildes vēstuli nav saņēmusi. Kā bijis īstenībā un kurš kuram nav atbildējis, to vairs pierādīt nevar.

Parīze un Venēcija

1936., 1937. gadā seko ceļojums uz Itāliju un Franciju – vairāk, lai uzkrātu iespaidus grāmatai par Danti, nevis izrādītu sevi un dibinātu kontaktus. No māsas Leni zīmītes var uzzināt, ka Mauriņa un Konstantīns Raudive Parīzē apmetušies “Dagmāras hotelī”[3].

Ellija Rozentāle aizved viesos pie Mailas Talvio Helsinkos

Biogrāfi runā par Mauriņu ģimenes draudzību ar Jaņa Rozentāla un Ellijas Forseles-Rozentāles dēla Miķeļa Rozentāla ģimeni. 1935. gadā Ellija Mauriņai novēl: “Lai Dievs dod Jums spēku izpildīt Jūsu lielo uzdevumu – izplatīt zināšanas pasaules literatūrā. (..) Ceru, ka pēc Ziemassvētkiem jūs gribēsiet mani apmeklēt (..) pie Rozentāliem. Tā kā jums ir interese par Somiju, es atļaušos (..) [nosūtīt žurnālu] “Somu jaunava” [tā raksta E. Rozentāle, bet vārda “Nainen” vispārpieņemtais tulkojums ir sieviete – aut.] ar Jaņa Rozentāla reprodukcijām un Aino brāļa Joukahainena, lielākā somu mākslinieka, “Kalevalas” ilustratora darbu.[4]” Atradums ir jo lielākā vērtē tāpēc, ka Ellijas Forseles-Rozentāles rokraksti saglabājušies nedaudz, turklāt viņa pati savas vēstules mūža nogalē iznīcināja.

Iespējams, ka šī vēstule bijusi impulss, lai Mauriņa sagatavotu ceļamaizi vēlākajam Somijas braucienam – jau īsi pēc tā Anna Voipio no žurnāla “Suomen Nainen” (“Somijas sieviete”) pateicas par teicamo rakstu, “bija pat liels prieks to tulkot[5]”.

1938. gada septembra ceļojumā uz Helsinkiem Somijā latviešu rakstniece uzstājas ar lekcijām, mēģina rast idejas Mūrmuižas Tautas universitātes attīstībai, tiek sirsnīgi uzņemta un sadraudzējas ar daudziem. Tā kā somiem ilgu laiku mīļākā svešvaloda bijusi vācu, sarunas un sarakste problēmas nesagādā.

Lielākais prieks, ar ko Mauriņa vēl ilgi dalās, ir tikšanās ar somu rakstnieku Fransu Sillanpē (sarakstē viņu vairākkārt piemin Zentas māte) un rakstnieci Mailu Talvio, kas ir Ellijas Forseles-Rozentāles māsīca. Arī Talvio kundzi šī tikšanās neatstāj vienaldzīgu: “Apbrīnoju jūsu enerģiju un neegoistisko domāšanu: jūs domājāt par manu grāmatu un izdevēju tai. Kā lai izteicu savu pateicību! Ja izdevējs vēl šaubās par manu romānu, sakiet viņam, ka es par honorāru pieņemu to, ko viņš var dot skandināvu rakstniecei. Es to dalīšu ar tulkotāju Ritu Okvistu (Rita Öhquist) (..). Nosūtu jums pēdējo savu brīvo eksemplāru ar sirsnīgu pateicību.”[6] Iespējams, ka runa ir par Mailas Talvio romānu “Baltijas jūras meita”, kas iznāk 1943. gadā Helmara Rudzīša apgādā Elzas Bērziņas tulkojumā ar Zentas Mauriņas priekšvārdu.

Ar ko šveicietim asociējas Latvija?                         

1939. gadā Šveices medicīnas doktors Villijs Birhers-Švarcenbahs uz sanatorijas “Dzīvais spēks” Cīrihē veidlapas raksta, ka nosūtījis prospektu ar informāciju par klīniku un tās cenām. I. Sokolova vēlāk rezumē, ka Murflijas sanatorijā Mauriņa ārstējusies desmit reižu[7].

Šī it kā nenozīmīgā zīmīte  ļauj uzzināt, ar ko šveicietim asociējas nepazīstamā tautiņa latvieši. Viņa tēvs, Šveices ārsts un pārtikas reformators, produkta musli izgudrotājs Maksimilians Oskars Birhers-Benners augstu vērtējis ārsta un medicīnas filozofa dr. Mārtiņa Zīles grāmatu “Über das Weltbild des Arztes und den Sinn der Krankheit”[8] (“Par ārsta pasaules uzskatu un slimības jēgu”, Ein Apell zur Lebenssynthese. Wien, Leipzig, Bern, 1934). Vēstules autora Villija Birhera-Švarcenbaha vecākais brālis Makss Edvīns Birhers, kolēģis un privātas sanatorijas īpašnieks[9], kļūst par gan garīgo, gan miesīgo Mauriņas ārstu. Viņš vairākkārt minēts viņas grāmatās, pielīdzināts Dr. Eidukam, Dr. Aļņa prototipam romānā “Dzīves vilcienā”. Makss bijis “speciālists miesas un dvēseles kulinārā diētā[10]”, mākslinieks un mūziķis reizē.

Ziemassvētku puķe Fricim Mihelam

Nezināmākā daļa ir Zentas Mauriņas draudzība ar vāciešiem. Šajā sarakstes daļā ir ziņas par 1942. un 1943. gadu, kaut arī ir iemesls domāt, ka privātas attiecības ar šiem un citiem vāciešiem viņai bijušas jau iepriekš.

Fricis Mihels (1895–1978), “Vācu laikraksta Baltijā” (“Deutsche Zeitung im Ostland”) galvenais redaktors, pirmajā vēstulē atvainojas, ka nav pateicies par brīnišķīgo Ziemassvētku puķi, ar kuras sūtījumu pārsteigts viņš un viņa sieva[11] Berta. Var tikai minēt, kāpēc pie ratiņkrēsla saistītā Zenta puķi sūtījusi un kā viņai tas bijis iespējams 1942. gadā. Mihela vēstules liecina par ieinteresētu atbalstu Mauriņai Bēthovena vakara organizēšanā un diezgan kaislīgajā cīņā par Konstantīna Raudives manuskripta “No iekšpuses redzēts boļševisms” (“Bolschewismus von innen gesehen”)[12] publicēšanā.

Izrādās, Fricis Mihels ir ne vien strādājis laikrakstā, kurā publicējusies Mauriņa, bet arī prototips izšķirošai personai, Dr. Larikam, viņas autobiogrāfiskās triloģijas 3. sējumā “Dzelzs aizbīdņi lūst”. “Atvadoties [viņš] pasniedz degvīna pudeli: “Ja kur rodas grūtības ar posteņiem, tad šņabis vairāk panāk nekā vārdi.”[13]” Pēc neilga laika tieši “šņabja pudele un apsolījums, ka katrs (..) dabūs [no Zentas] pa grāmatai ar ierakstu,” nogludināja Mauriņas un Raudives emigrācijas ceļu.

Kad Mihelam, 1965. gadā Vācijā satiekot un atpazīstot Raudivi, aizraujas elpa un pēc dažām stundām “Zenta Mauriņa savā Krocingenes mājoklī [viņam] sniedz pretī rokas[14]”, noskaidrojas, ka viņš patiesi ir daudz vairāk nekā avīzes ierēdnis. RMM turpmāk glabās septiņas viņa vēstules.

Valters Blēms redz latviešu kultūras nākotni

Valters Blēms (1868–1951), viens no lasītākajiem sava laika vācu romānu autoriem, ir ekstraordināra personība. Politiski spriežot, viņam un vēl četriem vēstuļu autoriem vajadzētu būt bijušiem hitleriešiem, taču, lasot par viņu kvēlo attieksmi pret kultūras jautājumiem un sirsnīgajām ģimenes attiecībām, nav tik svarīga viņu piesliešanās šim vai tam politiskajam spēkam. Turklāt arī kara laikā viņš neaizmirst ārkārtīgi pieklājīgo izteiksmes formu.

“Viens no maniem svarīgākajiem nākotnes uzdevumiem būs kultūras sakaru starp mūsu tautām padziļināšana,” viņš vēstī 1942. gada maijā. “Esmu jau sācis Berlīnē. Valsts operas superintendantam Haincam Tītjenam piedāvāju klavierizvilkumu no operas “Baņuta”.[15]” Viņš lūdz ieteikt vēl kādus komponistus, līdzīgus Arvīdam Žilinskim un Lūcijai Garūtai, runājis par koncertdarbību arī ar citām amatpersonām, taču lieki piebilst, ka nesekmīgi.

Kaut arī Blēms ir majors un decenti uzklausa militāras pavēles, kā pavisam tuvu īstenību viņš uztver lielo sapni: “Jūs, [latvieši,] arī apjēgsiet, ka jūsu tautiskā patstāvība labāk tiks izveidota par telpu, nevis valsti. (..) Mēs uzbūvēsim lielas Eiropas gara telpas, kurās tautas un viņu kultūras būs augsti garīga masīvkosma provinces un līdzīgi Prūsijai, Bavārijai un citām, kas sāka pastāvēt kā politiskas vienības 2. vācu impērijā, visbeidzot būs 3. impērijā. Tad šodienas valodas būs tikai dialekti, ko mēs rūpīgi sargāsim un kopsim. Jaunās Eiropas augstā literārā vācu valoda neapšaubāmi būs vācu valoda, kas pārklās visas citas valodas. Piedzīvosim to, kas uz šīs planētas notika kādreiz – un laikam notiks atkal – jaunas cilvēces dzimšanu.” Savu draudzeni Zentu Mauriņu viņš pamāca: “Katrs vācu vārdradis ar vārdu salikumiem, ko viņš izgudro, ir vācu valodas impērijas vairotājs. Domājiet tikai par vienu. “Pasaules telpas impērijas” erceņģeļa laikrakstu himnu no politiski pastāvīga apgabala.”[16]

Saprotamāks, kāpēc viņš izsakās šādi, kļūst, uzzinot, ka Valters Blēms bijis starp tiem 88 rakstniekiem, kas pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas, 1933. gada oktobrī saņēma uzticīgāko Ādolfa Hitlera sekotāju uzslavu[17].

Latviešu literatūra vāciski

Sarakstē ar Valteru Blēmu Zenta Mauriņa apspriedusi nodomu tulkot vāciski savu romānu “Dzīves vilcienā”. Konkrētāk par to raksta Elizabete Braunca-Gerke (Elisabeth Braunz-Goercke), baltvācu dzejniece no Talsiem, kas tulkojusi, kā viņa pati saka: “manu neaizmirstamo draugu Haraldu Eldgastu”, kas tulkojies it kā pats no sevis, bez nekādas piepūles, un Pāvilu Rozīti, kura noveļu vāciskošana vedusies mokoši. Zentas Mauriņas vēstule pēc ilgas maldīšanās viņu sasniedz Leslavā, Otrā  pasaules kara laikā Vācijas okupētajā Polijas teritorijā, un viņa priecīgi atsaucas, ka šis darbs atgādinātu veco dzimteni. Viņa cer, ka Mauriņas romāns būtu it kā viņai no dvēseles norunāts, tāpēc tā tulkošana varētu veikties labi, un, tiklīdz būs iespējams, sola nosūtīt dažas tulkojuma mēģinājuma lappuses[18]. Apmēram pēc gada, 1943. gada janvārī, tulkojuma paraugs beidzot nosūtīts, bet tulkotāja ar to nav apmierināta. Par daudz tas skanot kā tulkojums, bet tam taču jāskan kā oriģinālam. Viņa lūdz atļauju tulkot brīvāk, jo kas latviski izklausās labi, vāciski ir smagnēji. Piemēram, Ansis Zutis – kā būtu labāk: pārtulkot tuvāk vārda nozīmei vai atstāt oriģinālrakstībā? Ja autore vēlēsies, viņa šīs lapas labprāt pārstrādās, darbs viņu aizrauj kā savējais – nodarbojas ar to dienu un nakti[19].

Īsi pirms šī tulkojuma pienākšanas Valters Blēms apjautājas: “Ko dara jūsu romāns? Es vēl aizvien ceru, ka jūs strādājat pie tā tulkošanas. Tas būtu labākais darbs, ko jūs savai tautai un zemei varat izdarīt. Esmu drošs, ka Vācijā darbs nokļūs uzmanības centrā un tā vislabāk kalpos latvietībai.[20]” Tā vai citādi, bet “Dzīves vilcienā” ir tapis par “Im Zuge des Lebens” un izdots divas reizes.

Zentas Mauriņas pēdējo grāmatu sauc “Manas saknes ir debesīs”. Šīs saknes ir uzsūkušas daudz citu kultūru barojuma, un arī šo sakņu augļi pieder ne tikai Latvijai, bet visai pasaulei.

 

Referāts nolasīts RMM zinātniskajā konferencē “Latvijas un pasaules kultūras tīklojumi: personības un procesi” 2016. gada 25. novembrī.