Šodien dzejniekam, atdzejotājam un literatūrkritiķim Imantam Auziņam apritētu 80 gadu. Dzejnieka radošajai spalvai piederīgi 15 dzejas krājumi, publicistika, esejas, atmiņas, atdzejoti krievu dzejas klasiķu Aleksandra Bloka, Sergeja Jeseņina, Marinas Cvetajevas, Mihaila Ļermontova, čehu modernista Vitezslava Nezvala u.c. autoru darbi.

Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā esošo Imanta Auziņa kolekciju tikko papildinājusi vēl viena dzejnieka radošās darbības liecība – kopā ar domubiedriem, Latvijas Universitātes filoloģijas studentiem, izdotais jauno autoru pulciņa literārais žurnāls “Ave, Sol!”, kurā iekļauti gan pašu redkolēģijas biedru, gan tādu autoru kā Jānis Sirmbārdis, Māris Čaklais, Rūta Venta un Reinis Ādmīdiņš literārie darbi. Konkrētais numurs izdots (jebšu pavairots, precīzāk izsakoties) 1961. gadā, un, kā lasāms uz vāka, tas ir pēc skaita jau trīspadsmitais šī literārā žurnāla izdevums. Šajā gadā tiek izdots arī Imanta Auziņa pirmais dzejoļu krājums “Es vaicāju sirdij”.

“Ave, Sol!” lappusēs lasāmi trīs Imanta Auziņa dzejoļi – “Mēs pasaulē esam”, “Dzīvie teic…” (“Tu atnāksi drīz”) un “Tērauda sirds”, kas vēlāk iespiesti viņa otrajā krājumā “Zilie griesti” (1963) (izņēmums ir “Mēs pasaulē esam”, kas gan iekļauts grāmatas satura rādītājā, tomēr nav lasāms pašā krājumā – vai tipogrāfijas pārpratums?). Interesanti, ka tieši lirisko mīlas balādi “Tērauda sirds” pats Auziņš savulaik atzīmējis kā vienu no sev tuvākajiem un veiksmīgākajiem dzejas darbiem, rakstot par savu daiļrades procesu esejā “Lai uguni redzētu”[1]. Šajā esejā Imants Auziņš arīdzan atskatās uz to, kā top viņa dzejoļi: “Es nesaceru dzejoļus. Viņi paši nāk un saka: pieraksti mūs! “Jūs jau neesat diezin kādi,” atbildu. “Nu, tu drusku pielabosi, pielāpīsi pēc tam. Pieraksti. Varbūt derēsim kādam,” viņi saka. Kur man no viņiem glābties? Es reizēm pierakstu. Tad pēc kāda laika ātri un uzmanīgi nedaudz palaboju. Un tā krājas “mani dzejoļi”.”

Auziņa literārās darbības pirmsākumi saistāmi vēl ar skolas gados rakstīto dienasgrāmatu, bet vēlāk – vidusskolā tiek iekārtotas arī pirmās dzejoļu burtnīcas. Iedvesma šiem dzejoļiem gūta gan apkārtējā vidē – Zalves pagastā, kur atrodas “Auziņu” mājas un pārdzīvoti kara un pēckara gadi, gan no bērnībā lasītajiem tekstiem – te vienkopus saplūst tautasdziesmas, Rainis, Plūdons, Puškins, Ļermontovs un Gēte, savijas latviskā dzīvesziņa un pasaules kultūras elpa. Savā piezīmju grāmatiņā Imants Auziņš raksta: “Dzeja nav kaut kas atrauts no cilvēka dzīves un darbības citās sfērās. Dzeja – kristāls, kurā ierakstīti biezi sējumi”. Šim principam dzejnieks godīgi sekoja visu savas radošās darbības laiku, kas neapsīka līdz pat mūža pēdējām dienām. Pēdējais Auziņa literārais veikums – dzimtas atmiņu grāmata “Mana mūža pasaule” – tā arī palika nepabeigts, un to dzejnieka ģimenes sakārtojumā 2015. gadā izdeva apgāds “Mansards”.