Pieminot cara Aleksandra I “žēlastības manifestu”, kas pirms divsimt gadiem – 1817. gada 27. oktobrī – atcēla hernhūtiešu jeb Brāļu draudzes aizliegumu Krievijas impērijas teritorijā, oktobra Mēneša priekšmets veltīts hernhūtieša Dukuļa Pētera autobiogrāfijai “Sirds klāšanas jeb dzīves stāsts”. Kontekstā ar citiem Brāļu draudzes rokrakstiem muzeja krājumā ar to iepazīstina RMM mākslas eksperte un kolekciju kuratore Ilona Miezīte.

Hernhūtisms spēcīgi ietekmējis gan latviešu reliģisko dzīvi, gan nacionālo, sociālo un kultūras atmodu. Pirmie Brāļu draudzes sludinātāji Latvijas teritorijā ieradās 1729. gadā, bet 1743. gadā cariene Elizabete aizliedza šo kustību visā Krievijas impērijā. Pēc manifesta, 19. gadsimta pirmajā pusē, sākās Brāļu draudzes kustības ziedu laiki.

Brāļu draudzes Latvijā atstājušas plašu rokraksta literatūras mantojumu – tulkojumus un vietējo autoru darbus. Tās ir runas, dziesmas, draudzes likumi, dzīvesstāsti, vēsturiski sacerējumi. Rokraksti iesieti pašu gatavotās grāmatiņās un saglabājušies pārsvarā norakstos. Muzeja krājumā atrodamas īpaši vērtīgas liecības par hernhūtiešu dzīvi, uzskatiem un rokraksta tradīciju 18. gadsimtā un 19. gadsimta pirmajā pusē.

Literāri visinteresantākā daļa ir Brāļu draudzes locekļu dzīvesstāsti. Hernhūtieši rakstījuši autobiogrāfijas, kurām pēc viņu nāves parasti pievienoti noslēgumi ar īsu aizgājēja raksturojumu. To centrā ir cilvēka garīgais ceļš ar visām tā grūtībām, kritumiem un pārbaudījumiem, tādēļ šiem darbiem raksturīgs pašanalīzes dziļums un psiholoģisko procesu detalizēts tēlojums, kas var pat pārsteigt, zinot, ka autori bijuši cilvēki no vienkāršās tautas, dažkārt dzimtļaudis.

Šo darbu vidū ar psiholoģisko sarežģītību izceļas Dukuļa Pētera (1760 – 1840) “Sirds klāšanas jeb dzīves stāsts”, kas noslēdzas ar 1808. gadu. Tas spilgti iemieso hernhūtiešiem raksturīgās garīgās iezīmes: sakāpinātu emocionalitāti, Kristus ciešanu dziļi personisku pārdzīvojumu, tieksmi pēc sirdsšķīstības un neparastas garīgas pieredzes, savas cilvēciskās nepilnības saasinātu uztveri salīdzinājumā ar debešķīgo ideālu.

Hernhūtiešu dzīvesstāsti ir tālu no sevis idealizēšanas; kristīgā pazemībā viņi runā par savu siržu samaitātību un garīgajām cīņām. Tas padara tuvus šos ļaudis, kas dzīvojuši un meklējuši patiesību divsimt gadus pirms mums.