RMM papīra priekšmetu restauratores Uva Gaiķe un Zira Taivāne.

Rakstniecības un mūzikas muzejā par papīra priekšmetu atjaunošanu šobrīd rūpējas divas restauratores – pieredzējusī meistare Zira Taivāne un daudzsološā Uva Gaiķe. Sarunā par restaurācijas darba aizkulisēm Zira atklāj, kā tik sarežģītas prasmes var nodot jaunākajai paaudzei, savukārt Uva stāsta par iespēju ik dienas mācīties no savas kolēģes – gan praktiskas iemaņas, gan restauratora darbā tik nepieciešamo intuīciju, kā arī muzeja specifiku.  Mūsu restauratores strādā paaudžu pārmijās, gan savstarpēji mijiedarbojoties, gan saglabājot pagātnes vērtības nākotnes paaudzēm.

Zira, kas jau divdesmit astoņus gadus notur jūsu interesi šajā profesijā? Un kāpēc Uva izvēlējusies pievērsties šim darbam?

Zira: Tik ilgus gadus strādājot muzejā un restaurējot priekšmetus, interesi notur doma par to, ka varam palīdzēt saglabāt izzūdošas vērtības nākamajām paaudzēm. Varētu teikt, ka restaurācija ir mans dzīvesveids – arī ikdienā, piemēram, aizejot uz izstādi, bieži vien nevaru vienkārši baudīt mākslu, bet vērtēju, kā priekšmeti restaurēti. Vispār jau restaurators līdzīgi kā mākslinieks ļoti reti ir apmierināts ar sava darba rezultātu. Pēc tam, kad priekšmets tiek nostiprināts, saglabāts un it kā pabeigts, tomēr mazais velniņš iekšā urda – varbūt varēja vēl labāk. Šī doma dažkārt mazliet traucē.

Uva: Interese par vēsturi un vēlme darboties praktiski. Vienmēr arī šķitis, ka senāk cilvēkiem ir bijusi lielāka tieksme pēc skaistā, kas atspoguļojās amatnieku un meistaru darbos. Zināmu iespaidu no bērnības noteikti ir atstājis arī mans vectētis, kurš mājās daudz ko pats laboja un vienmēr centās mazmeitām saplīsušās mantas atjaunot lietojamā veidolā.

Iestājoties Rīgas Celtniecības koledžas restaurācijas katedrā, vēl nebiju pārliecināta, kuru no materiāliem izvēlēšos, bet tad nāca piedāvājums iepazīties ar papīra restaurāciju Latvijas Nacionālajā arhīvā. Priecājos par savu izvēli.

Runājot par paaudžu pārmiju tēmu, – kā jums, Zira, veicas ar restaurēšanas iemaņu nodošanu jaunajai Uvai? Vai tas ir viegli?

Zira: Uva ir ļoti zinoša, atsaucīga, un atbildīga, tāpēc nav grūti. Viņa strādā ļoti rūpīgi un cītīgi, ir ļoti ieinteresēta savā darbā. Es domāju, viņa būs ļoti laba restauratore. Turklāt es mācos arī no viņas – piemēram, jaunākās tendences teorijā, ko viņa nupat vēl apguvusi koledžā. Zināšanu apmaiņas process dažkārt ir abpusējs.

Restaurācijas principi un kritēriji laika gaitā ir mainījušies.

Zira: Jā, protams, mērķi restauratora darbā mainās. Ja agrāk centāmies priekšmetu pēc iespējas atjaunot – pieaudzēt detaļas un tā tālāk, tad tagad tas drīzāk ir jāsaglabā. Šobrīd darām pēc iespējas mazāk ko tādu, kas varētu kaitēt materiālam.

Sarežģītais uzdevums droši vien ir atjaunot muzeja priekšmetu tā, lai saglabātu nākamībai, bet nezaudētu tā stāstu laikmeta kontekstā – lai tas kļūtu gan par pagātnes, gan nākotnes vēstures liecību.

Zira: Tieši tā. Ja restaurēs skaistu, kā jaunu, protams, priekšmeta vērtība zudīs.

Uva muzejā par restauratori strādā tikai pāris mēnešus. Vai vari jau salīdzināt, kā praktiskais ikdienas darbs atšķiras no teorijas?

Uva: Katrs priekšmets ir atšķirīgs, katram ir jāmeklē sava pieeja. Ar katru darbu, protams, tikai augu un mācos. Un paaudžu pārmija ir ļoti svarīga – Zira ir meistars, kurš nodod zināšanas māceklim – man. Es mācos gan no zināšanu bagāžas, gan arī savām kļūdām. Vissvarīgākais restauratora darbā, manuprāt, ir saglabāt darba vienotību, kopumu. Mūsu darbā izdarīt mazāk nozīmē izdarīt vairāk.

Ko šajā laikā jau esi iemācījusies no Ziras?

Uva: Protams, gan zināšanas par praktiskiem darbiem, gan arī informāciju par muzeja specifiku. Viņa man ir ļoti palīdzējusi iekļauties muzeja kolektīvā un iejusties muzeja atmosfērā.

Kādus priekšmetus muzejā apstrādājat visbiežāk? Un kādi ir bijuši patīkamākie darbi?

Zira: Man ir svarīgi, lai ir dažādība. Apstrādājam ne tikai rokrakstus, bet arī fotogrāfijas, kartes, afišas, grāmatas.

Neaizmirstams darbs bija Raiņa un Aspazijas apjomīgās sarakstes restaurācija. (Vairāk informācijas šeit.) Šie darbi tika iekļauti UNESCO programmā “Pasaules atmiņa”. Piecus gadus strādāju ar šo saraksti, paralēli veicot arī citus restaurācijas darbus. Nevaru noliegt, ka interesēja arī šo vēstuļu saturs, tomēr, ja tās lasītu, mans darbs iekavētos.

Jūs, Zira, bijāt arī viena no tām, kas restaurēja pirms septiņiem gadiem negaidīti atrastās, ar 1944. gadu datētās Zentas Mauriņas vēstules. Ņemot vērā laiku, cik ilgi tās bija stāvējušas zemē ieraktā kārbā, šis darbs droši vien bija liels izaicinājums.

Zira: Jā, šie darbi tika atrakti, atvesti uz muzeju, mitri un sacementējušies, un tad nu mēs glābām, ko vien varējām. Kamēr materiāli bija mitri, tos pārskatījām un iedalījām trijās daļās – labi, vidēji salasāmos un tādos, kas diemžēl zuduši. Restauratori ir kā ātrā palīdzība. Kad novērsti lielākie postījumi un pēc iespējas apturēti procesi, kas varētu turpināt bojāt papīru, vēstules līmē, pieaudzē, presē, žāvē. Pēc tam pret restaurētajiem papīra priekšmetiem ir jāizturas ļoti saudzīgi, jo papīrs ir ļoti trausls. Tāda jau ir restauratora misija – nodot priekšmeta stāstu nākamajām paaudzēm.