No 4. maija Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā skatāms Latvijas muzeju vienots veltījums valsts simtgadei – izstāde “Latvijas gadsimts”, kurā apkopotas muzejos glabātas vēstures liecības no Kurzemes, Latgales, Sēlijas, Vidzemes, Zemgales un Rīgas. Izstādes vadmotīvs ir atbildes uz jautājumu, kas ir Latvija, ievedot apmeklētāju nozīmīgākajos valsts vēstures notikumos. “Latvijas gadsimts” veidotāju darba grupā piedalījās Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) eksperte Māra Eņģele, papildinot izstādi ar stāstiem no RMM krājuma. Viņa ir arī ceļojošās izstādes “Radīti, lai nezustu. Rakstniecības un mūzikas muzeja rokrakstu stāsti” autore. Rokrakstu izstāde līdz 21. maijam skatāma Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā un pēc tam ceļos uz Liepāju.

Izstādes “Latvijas gadsimts” mērķis – stāstīt Latvijas vēsturi, izvirzot jautājumus par Latvijas veidošanos, valstiskumu gan pagātnē, gan mūsdienās – ir ļoti vērienīgs. Kā noritēja darbs ar tik plašu materiālu?

Materiāls tiešām ir ļoti vērienīgs, bet grupa bija pietiekoši zinoša, tika pārstāvētas dažādas nozares, un pamatu veidoja vēsturnieki. Šī nav filologu vai mākslas vēsturnieku, bet gan vēsturnieku izstāde. Ja katrs no mums varētu izvēlēties, kādu veidot “Latvijas gadsimtu”, rezultāts noteikti atšķirtos. Šajā izstādē ir hronoloģiski vēsturisks piegājiens, kas diezgan klasiskā veidā rāda ne tikai pašu simtgades garo vēsturi, bet arī priekšvēsturi – kā valsts veidojās, kā nonāca līdz šim solim, arī nesenākās vēstures – atjaunotās valsts –  posmu. Izstādes tapšanā darba grupas diskusijas bija ļoti, ļoti interesantas. Un šķiet, ka tagad, kad izstāde ir atvērta, man pietrūks šo sarunu. Darba grupa izcēlās ar to, ka varēja paust dažādus viedokļus, neviens par tiem neapvainojās, līdzās pastāvēja arī savs humors. Es tiešām apbrīnoju vēstures muzeja jaunos kolēģus, kas to visu ar veseliem nerviem un veselo saprātu varēja izdarīt, jo izvēlēties materiālus no tik daudziem Latvijas muzejiem nebija viegli.

Mans galvenais uzdevums bija atlasīt materiālu, kas par konkrēto tēmu bija pieejams Rakstniecības un mūzikas muzejā. Diezgan labi pārzinot krājumu, es sapratu, kas izstādes veidotājus varētu interesēt. Galu galā izstādē nonāca mazāk materiālu, nekā piedāvājām, bet, domāju, ka tā bija lielākajai daļai muzeju. Ja mēs šo stāstu stāstītu caur literatūru, tā būtu pilnīgi cita izstāde. Man kā cilvēkam, kas nav vēsturnieks, visu laiku bija jautājums – kā mēs vēsturi uztveram. Piemēram, vai mēs strēlniekus domājam tādus, kādi viņi ir apdzejoti [Aleksandra] Čaka vai citu autoru dzejā, nevis tādus, kādi viņi vēsturiski bija. Un tā ar ļoti daudzām lietām – vai Raiņa “Daugavu” vai Neatkarības karu.. Literatūrai tomēr ir milzīgs spēks, jo ļoti bieži mēs vēsturē skatāmies gandrīz vai tikai ar šīm acīm.

Izstādes autori min, ka vēlējušies iekļaut arī alternatīvus skatījumus uz Latvijas vēsturi. Notikumu un personību literāra interpretācija noteikti varētu būt viens no tiem.

Nezinu, vai tas ir alternatīvs skatījums, bet, jā, piemēram, 1920. gadu Latvija tiek rādīta, centrā izvirzot jauno mākslinieku izstādi Mākslas muzejā, ap to veidojas viss 20. gadu konteksts, parādot, ka jau toreiz mēs iekļāvāmies Eiropā. Vai 1930. gadu sadaļa ar 1938. gada Dziesmu svētkiem, kurā parādās arī 30. gadu atmosfēra, sadzīve un viss pārējais – šeit ir atkāpšanās uz Dziesmu svētku notikumiem gan pirms, gan pēc, tāpēc izstādē tomēr nav dzelžainas pieturēšanās pie hronoloģijas. Tēmās, kurās ir kolhozi un zemnieku problēmas, ir virkne literāro tekstu, rokrakstu, kas stāsta par šiem jautājumiem. Domājot par Valsts proklamēšanu 18. novembrī, izstādē ir parādīti visi 40 cilvēki, kuri parakstījuši pasludināšanas dokumentu. Bet situācijas ir ļoti dažādas – piemēram, [Jānim] Akurateram ir vesels muzejs vai mūsu muzejā ir apjomīga Ata Ķeniņa kolekcija, no kuras varētu izstādi uztaisīt, bet ir arī tādi, kuriem vienu fotogrāfiju ir grūti atrast. Strādājot darba grupā, sapratu, ka daži pagātnes notikumi ir ļoti plaši pārstāvēti, bet par citiem, piemēram, par pēcatmodas laiku ir visai maz vākts. Un tāpēc paralēli notika jaunu materiālu vākšana, intervijas.

Ar kādiem materiāliem šajā izstādē visvairāk ir pārstāvēts Rakstniecības un mūzikas muzejs?

Mūsu muzejs visvairāk pārstāvēts ar rokrakstiem, tieši manuskriptiem, sākot no “Mērnieku laiku” tīrraksta, ko iesniedza izdevējam Heinriham Alunānam… Jura Alunāna dzejoļu klades, cenzūras aizliegtās Gunāra Priedes lugas “Smaržo sēnes” eksemplārs, kuru viņš atnesa uz muzeju, Marģera Zariņa “Trauksmainie trīsdesmit trīs”, [Andreja] Pumpura zīmētā zemes mērīšanas karte Piebalgā… Rokraksti, kuros runāts par zemniecības dzīvi, – jau pieminētie “Mērnieku laiki”, “Straumēni”, kolektivizācijas rokasgrāmata, Annas Sakses “Pret kalnu”, Ilzes Indrānes “Zemesvēzi dzirdēt”, “Kurzemītes” pirmā daļa, Andrieva Niedras “Līduma dūmos”. Visi šie darbi iekļaujas vēstures ainā par zemniecības dzīvi dažādos laikos. Eksponēti arī Raiņa “Daugavas” materiāli pirmizdevuma un pirmuzveduma sakarā 1919. gadā. Latvijas valsts proklamēšanas zālē ir interesants akcents no mūsu krājuma – zvaniņš, par kuru pastāv leģenda, ka tas iezvanīja 17. novembra sēdi, kurā nolēma nākamajā dienā proklamēt Latvijas valsti. Kā reiz teica mūsu muzeja direktors Voldemārs Kalpiņš – lai kāds nāk un pierāda, ka tā nav, un mēs viņam par to pateiksim paldies. Izstādē ir arī aicinājums Krišjānim Baronam ierasties uz valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī. Zināms gan, ka viņš neieradās, jo šo aicinājumu saņēma par vēlu. Un, protams, ir arī materiāli par Dzejas dienām, dzejas vakariem, afiša, uz kuras ir tikai divi vārdi “Imants Ziedonis”, datums un laiks viņa autorvakaram Amatu ielā. Ar to pilnīgi pietika, lai zāle būtu pārpildīta. Arī dažādi vēsturiski materiāli, kas saglabājušies personu kolekcijās. Piemēram, kolekcijā “Latvijas vēsture” ir dažādi vēlēšanu plakāti, par kuriem jaunie kolēģi no vēstures muzeja ļoti priecājās, jo viņu muzejā tādu praktiski nav. Izstādei cauri vijas dzīvesstāsti. Kā sociāldemokrāta dzīvesstāsts ir stāsts par Valdi Grēviņu, kura kolekcija mūsu muzejā ir milzīga. Es domāju, mēs kā liels muzejs izstādē esam pārstāvēti ļoti cienījami.

Jūs teicāt, ka no it kā vispieejamākā laika posma – nesenās vēstures – materiālu ir maz. Iespējams tāpēc, ka aktīvajā sociālo tīklu dzīvē un tiešsaistes saziņā nav viegli izšķirt, kas nākotnes pētniekiem būs vērtīgs materiāls. Rokraksts ir bijis vērtība cauri laikiem. Šķiet, tas bija arī viens no jūsu vēstījumiem, veidojot ceļojošo izstādi “Radīti, lai nezustu. Rakstniecības un mūzikas muzeja rokrakstu stāsti”.

Jā, rokraksti iet mazumā, bet, vai pazudīs pavisam, – to ir grūti pateikt. Man liekas, ka arvien atklājas kāds, kurš joprojām raksta ar roku. Ja skatās tehnoloģiju attīstību – kad parādījās kino, tad teica, ka ar teātri ir cauri, parādījās televīzija, teica, ka ar kino ir cauri… Es domāju, ka mode pāries, un kaut kādā līmenī rokraksts saglabāsies. Rokrakstam ir pievienotā vērtība, kaut kāda enerģētika, ko mēs varam tikai nojaust.

Rokraksts arī rosina lasītāja iztēli vairāk nekā, piemēram, tiešsaistes teksts internetā, kur autors ļoti ātri var sasniegt auditoriju. Rokrakstā starp autoru un lasītāju vienmēr pastāv noslēpumaina distance. Šo noskaņu jūs ar mākslinieku Gundaru Gulbi izveidojāt arī izstādē “Radīti, lai nezustu”.

Ceļojošās rokrakstu izstādes laiks sakrita ar simtgades izstādi. Un visinteresantākos manuskriptus mēs aizdevām uz simtgades izstādi, kas būs skatāma trīs gadus. Tas ir ievērojams laika posms. Protams, ka varētu uztaisīt otru, trešo vai ceturto rokrakstu izstādi, jo izstādē “Radīti, lai nezustu” netika skarta ne trimda, ne daudzas citas līnijas. Izstādei bija jāizvēlas rokraksti, kuru stāsti ir kaut cik apzināti, jo veidotājam ir jāizzina stāsts un jāpasniedz izstādes apmeklētājam. Ļoti interesants pētniecības lauks ir dienasgrāmatas, kas ļoti pietuvināti ļauj ieraudzīt cilvēku, varbūt pat tad, ja viņš zinājis, ka kāds to kādreiz lasīs, bet ļoti bieži viņš par to tobrīd nedomā. Ir vesela rinda dienasgrāmatu, kuras neviens nav apzinājis un pētījis. Tie ir darbi, kurus nevar vienkārši paņemt un palasīt, ir jāzina konteksts. Ir ļoti interesanti salīdzināt, ko cilvēks raksta dienasgrāmatā, ko – vēstulē, un varbūt vēl trešais aspekts – ko publicē. Bieži tas pārklājas, bet citreiz arī nepārklājas. Arī tas, kā kādā literatūras žanrā ienāk reālā dzīvē… Kad tu lasi un jūti, ka dzīve ir pārstrādāta ļoti labā dzejā. Piemēram, Jāņa Sudrabkalna vēstulēs Birutai Skujeniecei redzi to pašu, ko viņa brīnišķīgajā mīlas dzejas ciklā “Klodijai”. Rokraksts jau ir ļoti plašs jēdziens. Arī maza zīmīte, ko autors rakstījis starpbrīdī, būtībā ir rokraksts. Dažkārt arī vēl attālināti, pastarpināti nāk klāt dokumenti vai piezīme uz fotogrāfijas – arī tas ir rokraksts, par to nav šaubu.

Kādus avotus par mūsdienu rakstniekiem, jūsuprāt, izmantos nākotnes literatūras pētnieki?

Patiesību sakot, tas ir ļoti sarežģīts jautājums citā pavērsienā. Piemēram, Raiņa kolekcijā ir ļoti daudz saglabāts – viņš līdz sīkumiem katru detaļu ir vadājis līdzi, tāpēc daudz vairāk ir pētīts viņa arhīvs, nevis uzrakstītās lugas vai dzejas. Savukārt [Edvartam] Virzam viss sadega Jelgavā, līdz ar to ir jāpēta paši teksti. Varbūt, ka nākotnē mūsdienu rakstniekus drīzāk mēģinās izprast, izejot no viņu tekstiem. Varbūt tas atbrīvos rokas tieši daiļdarbu – tekstu pētniecībai. Raiņa pētnieki analizē katru viņa dzīves dienu, mēģina izprast dzīvi, ņemot vērā tekstus… Bet nevar teikt, ka viņa darbi būtu ļoti daudz pētīti, drīzāk ir bijuši pētījumi ap viņa personu, politiskajiem un dzejnieka uzskatiem, attiecībām ar Aspaziju, abām viņa trimdām utt.

Iespējams, nākotnē rakstnieku virtuālajā vidē atstātās pēdas, kas liecina par autora personību, nemaz nesaglabāsies.

Personības izpēte jau pilnīgi nepazudīs, gan jau būs grāmatas un apceres, bet varbūt tā proporcija tiešām noslieksies par labu daiļrades pētniecībai. Grūti pateikt. Bet es domāju, ka, kopumā ņemot, mēs ļoti daudz esam pievērsušies tieši personības pētniecībai, salīdzinot ar tekstu kvalitāšu apzināšanu. Bet muzejam ir jāpēta saistība ar pirmavotiem – tas jau muzeju atšķir no institūtiem un citām pētniecības iestādēm. Muzeja vērtība ir sagatavot publikācijai pirmavotus.

Vai “Latvijas gadsimts” ir izstāde, kas paredzēta plašam apmeklētāju lokam?

Izstāde, kas paredzēta jebkuram, nav iespējama. Turklāt šo izstādi vienā reizē ir grūti apskatīt, un diez vai cilvēki nāks desmit reižu… Tāpēc izstādē būs izvērsts pedagoģiskais darbs ar apmeklētājiem, darbosies ar dažādām interešu un vecuma grupām. Man nepatīk vārds “elitārisms”, bet muzejos tas tomēr pastāv un varbūt eksistē jau pašos pamatos. Jo mazāk muzeja apmeklētājs zina, jo vairāk laika viņam paiet, uztverot primāro informāciju, ko cits labi saprot un var arī iedziļināties. Domāju, ka visaugstākais, ko tāda izstāde var izdarīt – ieinteresēt pētīt un lasīt par kādu jautājumu dziļāk. Ja apmeklētāju ieinteresē kāds eksponāts, piemēram, proklamēšanas sēdes zvaniņš vai E. Virzas ordeņi, kurus viņa meita pēc kara ieraka zemē, un viņš sāk domāt gan par šo priekšmetu, gan par personību, kas ar to saistīta, gan tālaika vēsturisko situāciju un tamlīdzīgi… Es vienmēr esmu teikusi, ka muzeja augstākais uzdevums ir veicināt lasītvēlmi. Domāju, tā ir muzeja galvenā misija pāri visām citām. Ir tik daudz cilvēku, kuriem no bērnības muzeja apmeklējums ir trauma.  Viņi tur turēti stundām ilgi, un tikai stāstīts un stāstīts. Beidzot ir saprasts, ka ir vajadzīga cita pieeja. Ļoti interesanti, kāds ir sausais atlikums, apskatot, piemēram, rokrakstu. Izstādes apmeklētājs varbūt aizdomājas – kādi rokraksti ir saglabājušies viņa dzimtā, vai nav palikušas, piemēram, vecvecmāmiņu dienasgrāmatas vai atmiņu albumi, vai vēstules. Un ka tie nav vienkārši izmetami ārā. Un varbūt viņš aizdomājas ne tikai par savu dzimtu, bet ieinteresējas par veselu rindu citu jautājumu. Tas ir skaisti!