Atpūtas nozīme darba procesā. Kaspars Zalāns
Citējot galveno varoni no Stenlija Kubrika “Mirdzuma” (The Shining), gribu teikt, ka “All work and no play makes Jack a dull boy”.*
Pasakot citādāk, man pēdējos dzīves gadus ir vai nu paveicies, vai arī nepaveicies (pašam grūti pateikt), ka gan mani maizes darbi, gan arī brīvā laikā nodarbes un projekti ir pārsvarā saistīti ar zināmu radošumu, funktierēšanu, prātuļošanu: vai tas būtu saistīts ar dzejas tekstiem, mārketinga plāniem, performancēm, utt.
Esmu sapratis, ka neko no tā es nevaru darīt līdz galam oriģināli un forši, ja man nav arī laiks, ko veltīt tam, ko es saucu par “uzsūkšanu”: literatūras, vērtīgu sarunu, impulsīvu piedzīvojumu, izbēgšanas pie dabas, utt.
Radošs cilvēks ir vien filtrs, lēca, bet uguni bez krama un salmiem neradīt.
Minot praktiskus piemērus, nr. 1 atpūta ir noteikti pie dabas, tur, kur nevar dzirdēt ne satiksmi, ne citu (izņemot pazīstamu un vēlamu) ļaužu čalas un stundām iet gar kādu tērcīti vai arī upīti.
Nr. 2 — noteikti, protams, literatūra. Lai gan man attiecīgi brīži gadās reti, tomēr maz kas atsvaidzina tik daudz kā iespēja iegrimt kādā treknā un sātīgā romānā vai arī dzejas krājumā uz pāris stundām un tad no tā iznirt jau ar mazliet papildinātu perspektīvu.
Nr. 3 — sarunas ar konkrētiem cilvēkiem līdz rītausmai par trakām, metafiziskām, “smadzenes maļošām” tēmām.
Domāju, ka laba atpūta ir tāda, kas citreiz ir bezmērķīga (kā pastaiga pa Pārdaugavu “uz dullo”) un citreiz ļoti plānveidīga un mērķtiecīga (konkrēta viena autora darbu secīga lasīšana un konspektēšana).
Pārmērība vienā vai otrā pusē ātri paliek apnicīga.
*Ja tikai darbam nododies, tu kļūsti garlaicīgs pats sev (angļu val.).