Dzejnieks un atdzejotājs Kristaps Vecgrāvis un literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis (attēlā – no kreisās) pie topošās RMM mājvietas Mārstaļu ielā 6.

Kad nerakstu kādus zinātniskus vai populārzinātniskus opusus, tad mana vislabākā atpūta vai relaksēšanās ir labas klasiskās vai dažkārt arī modernās dzejas lasīšana. Lasīšana savam priekam un savai baudai. Tas ir, piemēram, tāpat kā mūziķis katru dienu trenē sevi, spēlēdams savu instrumentu. Kas tad ir manā “topā”, – dzejnieki, kurus pārlasu, noliktus savā mazajā grāmatplauktiņā pie gultas? Portugālis Fernandu Pesoa, krieviete Bella Ahmaduļina, polis Česlavs Milošs, čehs Jaroslavs Seiferts.

Joprojām glabāju un šad tad ieskatos 70. un 80. gados izdotajās mazajās pasaules tautu liriķu izlasītēs. Tur mani joprojām valdzina Johanness Bobrovskis, Vitezslavs Nezvals, Nāzims Hikmets. Un, protams, kvadrātveida franču jaunlaiku dzejas izlase “Es tevi turpinu”. No latviešiem joprojām manas simpātijas pieder Ādamsonam un Grēviņam. No latviešu jaunā gadu tūkstoša dzejniekiem – Artim Ostupam un Arvim Vigulam, bet no mūsdienu klasiķiem – Leonam Briedim un Pēteram Brūverim. Tomēr neaizmirstu arī Egilu Plaudi, Linardu Taunu un Ojāru Vācieti.

Taču labprāt lasu arī labas esejas. Teiksim, Eliotu. Taču vislielākās manas simpātijas šajā žanrā pieder Dmitrijam Bikovam. No literatūrzinātniekiem ar patiku palasu Fjodoru Fjodorovu, Sergeju Averincevu, Mihailu Gasparovu.

Taču nav reti arī tādi brīži, kad labprāt internetā uzspēlēju zolīti vai atmiņas trenēšanas nolūkā risinu krustvārdu mīklas.

Un, kad veselība atļauj, – tad neatsakos arī no sarkanvīna malka un cigaretēm.

Un, protams, laba atpūta ir sarunas ar manu sievu par visdažādākajiem jautājumiem, arī mūsdienu sabiedriskajām aktualitātēm.