RMM literārajā pastaigā “Anšlava Eglīša Rīga” dalībnieki var iepazīties ar rakstnieka, dzejnieka, žurnālista un gleznotāja Anšlava Eglīša dzīves epizodēm, kas saistītas ar Rīgu, viņa personības tapšanas ceļu un dažiem rakstnieka dzīves notikumiem, kas sasaucas ar romāna “Homo Novus” ainām.
RMM rubrikas “Lasītāju klubs” astotajā videostāstā dzejnieks Māris Salējs stāsta par Jura Kronberga bilingvālo dzejoļu izlasi latviešu un angļu valodās, kurā “no daudziem viņa dzejoļu krājumiem kā mākoņiem paņemtas pa saujai no lietuslāsēm -tā varētu saukt viņa dzejoļus”.
Rakstniecības un mūzikas muzeja jūlija mēneša priekšmets ir Jāņa Joņeva galda lampa, kas stāvējusi uz rakstnieka galda romāna “Jelgava 94” tapšanas laikā. Tā ir salīkusi no tējas maisiņu svara un, kā atzīst pats rakstnieks, daudz palīdzējusi radīšanas brīdī. “Andra Konste ieraudzīja lampu un teica – šis priekšmets ir…
Šodien aprit simts gadi, kopš dziesma – lūgšana „Dievs, svētī Latviju” ieguva Latvijas valsts himnas statusu. Rakstniecības un mūzikas muzeja veidoto video stāstu sēriju "Himnai 100" noslēdz rakstnieces Janas Egles personīgais himnas stāsts
Rakstniecības un mūzikas muzeja jūnija mēneša priekšmets ir rakstnieces Janas Egles 2005. gada Riču Raču turnīrā izcīnītais uzvaras kauss.
“1988. gada 18. novembrī, kas ir mana vectēva vārdadiena un Latvijas valsts dzimšanas diena, devāmies uz kapsētu vēlā vakara stundā ar sarkanbaltsarkano karogu. Bija tikko uzsnidzis pirmais sniegs, - tāda burvīga, balta, čagana sniega kārtiņa. Mēs sadedzam svecītes un visi, stāvot ap viņa kapiņu, ar karogu rokās dziedājām “Dievs, svētī Latviju””, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj komponiste Gundega Šmite.
Man visspilgtāk palikusi prātā tieši 1988. gada vasara Valmierā, baznīcā. /../ Laikam kāds oficiāls pasākums, jo bija arī visa izpildkomiteja, visas partijas vadība un tauta - pilna zāle. /../ Pēc “Saule, Pērkons, Daugava” - maza pauze, koris stāv pie altāra, es stāvu ar muguru, un mēs sākām “Dievs, svētī Latviju”.
“Man pirmo reizi Latvijas himnu nācās dzirdēt tikai 1988. gadā. /../ Vairākus gadus bija tā, ka es nevarēju pati dziedāt līdzi, jo man bija asaras acīs. Es nevarēju padziedāt”, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure. “1991. gada 3. decembrī, es nedrīkstēju raudāt un arī neraudāju.
Trimdas latvietes, valodnieces un dzejnieces Lalitas Muižnieces personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100".
Latviešu disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100": “To es nevaru iedomāties, ka mums varētu būt cita himna. /../ Mēs esam himnu dziedājuši visos apcietinājuma laikos, pieminējuši savus valsts svētkus, tur, kur latvieši ir kopā. /../ Reti kurai tautai ir tāda laime. Pats Dievs devis himnu”.
Rakstniecības un mūzikas muzejs