Rakstniecības un mūzikas muzejs

“Mūsu ģimenē tā ir dziesma, tie ir vārdi, kas vienkārši ir jāzina. /../ Esmu pats piedzīvojis pasākumus, kuros himnas izpildīšanas brīdī ir jūtams neliels apmulsums, varbūt tāds kūtrums, kas varētu būt skaidrojams ar dabiski latvisko kautrību vai arī prakses trūkumu. Es cenšos neļauties šīm šaubu emocijām, es dziedu droši un pārliecinoši, protams, paturot prātā vēstures kontekstu un varbūt tās personīgās asociācijas, kas man saistās ar šo dziesmu,” savā personīgajā himnas pieredzē dalās aktieris Raimonds Celms.

“Jo tā ir dziesmu dziesma. Es kategoriski noraidu izskanējušās diskusijas par himnas mainīšanu vai citas himnas izvēli,” apgalvo komponists Jānis Strazds.

“Varbūt tādēļ arī himnai ir tik garš mūžs, jo tik daudz šī zeme bija pārdzīvojusi, ka tā lūgšana joprojām ir aktuāla arī pēc savas būtības, pēc saviem vārdiem,” domā Hermaņa Brauna fonda direktore Inna Davidova.

“1970. gados, manuprāt, bija pilnībā notikusi Latvijas vai latviešu tautas ieaugšana padomju sistēmā. Ja gribam, varam to saukt par nodevību vai kolaborāciju. Bet mēs, tā laika skolēni, neko par to nezinājām. Un man rodas iespaids tāds, ka vismaz manā un manu draugu ģimenēs, cik mēs komunicējām, mūsu vecāki un vecvecāki bija samierinājušies ar to, ka Latvijas vairs nav un nebūs varbūt pat,” savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj vēsturnieks un pedagogs Valdis Klišāns.

“Ja man būtu talismans, droši vien, ka tas būtu šis”, - tā komponists Jānis Strazds saka par saviem bērnības zābakiem, kas ir Rakstniecības un mūzikas muzeja mēneša priekšmets.

Aicinām piedalīties literārajā pastaigā “Billes Rīga”. Literārā pastaiga “Billes Rīga” būs iespēja ceļot laikā, salīdzināt savu bērnību ar mazās Billes bērnības pieredzi 1930. gadu Grīziņkalna rajonā, ko grāmatās aprakstījusi Vizma Belševica.

RMM rubrikas “Lasītāju klubs” astotajā videostāstā dzejnieks Māris Salējs stāsta par Jura Kronberga bilingvālo dzejoļu izlasi latviešu un angļu valodās, kurā “no daudziem viņa dzejoļu krājumiem kā mākoņiem paņemtas pa saujai no lietuslāsēm -tā varētu saukt viņa dzejoļus”.

“Man pirmo reizi Latvijas himnu nācās dzirdēt tikai 1988. gadā. /../ Vairākus gadus bija tā, ka es nevarēju pati dziedāt līdzi, jo man bija asaras acīs. Es nevarēju padziedāt”, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure. “1991. gada 3. decembrī, es nedrīkstēju raudāt un arī neraudāju.

Latviešu disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100": “To es nevaru iedomāties, ka mums varētu būt cita himna. /../ Mēs esam himnu dziedājuši visos apcietinājuma laikos, pieminējuši savus valsts svētkus, tur, kur latvieši ir kopā. /../ Reti kurai tautai ir tāda laime. Pats Dievs devis himnu”.

Es vadīju folkloras kopu no 1985. līdz 1994. gadam Ogres vidusskolā. /../ Mums bija jādzied Padomju Latvijas himna un vienā reizē, braucot no Siguldas garām Čiekurkalna stacijai, izmēģinājām, nodziedājām un nākamajā dienā skatāmies: “VEF” ir nodedzis. Bija vēl viens līdzīgs gadījums. Un es sapratu: tātad nevar šo himnu dziedāt. Ir jādzied cita himna.