Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) piedāvā divas jaunas nodarbības, kas veltītas rakstnieka Māra Bērziņa romānam “Svina garša” (Dienas Grāmata). Ekskursijā “Matīsa Torņakalns” ikviens var galvenā varoņa Matīsa Birkena acīm ieraudzīt grāmatā aprakstītās vietas, savukārt režisores Lienas Šmukstes video iestudējums “Matīss, Māris un svina garša” sniedz iespēju kopā ar grāmatas autoru neklātienē izdzīvot romāna notikumus. Ar Māri Bērziņu sarunājāmies par pastaigām pa Pārdaugavas vietām, kas aprakstītas romānā.

Lielākā daļa tava romāna darbības norit Pārdaugavā, konkrēti Torņakalnā. Kā izvēlējies šīs grāmatas maršrutus? Kā radās iecere tik daudz “ierakstīt”, piemēram, Bērnu slimnīcu?

Jāatzīstas, Torņakalnu izvēlējos tādēļ, ka šo Rīgas rajonu pazīstu vislabāk. Mani senči šeit uzcēla māju ap 1870. gadu, un es te dzīvoju visu mūžu, jau piektajā paaudzē. Līdz ar to grāmatas maršrutu izvēle bija samērā viegla un dabiska. Starp citu, Matīss dzīvo tajā pašā vietā, kur es, tikai romānā iela un mājas numurs nav nosaukts.

Bērnu slimnīcā pats esmu ārstējies, tās teritorija, vide un vēsture diezgan labi zināma. Iecere “ierakstīt” Bērnu slimnīcu vispirms radās tāpēc, ka vajadzēja Matīsu savest kopā ar Sulamīti, un slimnīca šķita vispiemērotākā – sociāli aktīva vieta, kur vis kaut kas var notikt.

Kā veici izpēti par šīm vietām, kādas tās bijušas Otrā pasaules kara laikā? Vai bija svarīgi pašam izstaigāt maršrutus? Vai izdevās notvert vietas atmosfēru un laika garu?

Ļoti palīdzēja agrāk dzirdētie manas mātes un vectēva stāsti, tostarp arī par romānā aprakstīto laika periodu Torņakalnā. Vecās fotogrāfijas, dažādi bibliogrāfiskie materiāli. Arī paša atmiņas – Matīsa Birkena maršrutus biju simtiem reižu izstaigājis jau kopš bērnības. Un toreiz daudz kā vēl nebija. Tādas lielās pārbūves kā Salu tilts un Ulmaņa gatve radās tikai tad, kad man jau bija pāri divdesmit.

Protams, rakstot romānu, izstaigāju visus ceļus no jauna, it kā nevis es, bet Matīss vai citi grāmatas varoņi tur ietu. Piemēram, vietu, kur Matīsu sašāva, pētīju vairākas reizes, mērīju attālumus, rēķināju, kurā vietā katrs varēja atrasties, izvērtēju, vai tā tiešām varēja būt. Līdzīgi darbojos ar visām pārējām epizodēm. Ar iztēles palīdzību ļoti centos iejusties tā laika atmosfērā.

Pilsētas maršruti tavā grāmatā rīdziniekam ir tik pazīstami un tuvi, ka kara notikumi lasītājam atklājas jo šaušalīgāk un personīgāk. Vai pēc grāmatas sarakstīšanas pats šīs vietas uzlūkoji jaunā gaismā?

Jā, reizēm iztēles ir par daudz. Vēl joprojām, ejot gar Bērnu slimnīcu, gara acīm redzu, kā Matīss atvadās no Tamāras, kautiņu uz Olīvu ielas un Vienības gatves stūra vai tanku kauju pie Torņakalna kapiem. Kaut kas līdzīgs 3D filmas kadriem. Vispār tas ir diezgan traki, taču ceru, ka ar laiku pāries.

Kā vērtē RMM ieceri piedāvāt šādu literāru, grāmatas notikumos balstītu, pastaigu skolēniem un citiem interesentiem?

Esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par muzeja iecerēto ekskursiju. Manuprāt, šāda pastaiga ļaus vēl vairāk iejusties romāna vidē un dzīvāk iztēloties aprakstītos notikumus. Pa “Svina garšas” vietām pats esmu izvadājis Nacionālā teātra aktierus, romāna tulkotājus no Vācijas, kā arī vairākus savus draugus un paziņas – viņiem visiem bija ļoti interesanti. Piemēram, tulkotāji no Vācijas teica, ka, pateicoties ekskursijai, kļuvis daudz skaidrāks, kā jātulko, viņi ir spējuši vairāk iejusties romāna atmosfērā.

Kam būtu jāgatavojas pastaigas dalībniekiem? Ko novēli viņiem uzzināt un izjust?

Nezinu, vai vajag kaut kā speciāli gatavoties. Drusku noskaņoties pastaigai gan būtu labi, taču, ja grāmata ir lasīta un palikusi atmiņā, tad noskaņojums nāks pats no sevis. Pastaigas dalībniekiem novēlu mazliet paceļot laikā, uzburt savā iztēlē dzīvas pagātnes ainas reālās šodienas vietās. Un, protams, iepazīt Torņakalnu.