Māra Celle dzimusi dzejnieces Rūtas Skujiņas un žurnālista Jūlija Lāča ģimenē. Līdz šim Latvijā publicētas viņas atmiņu grāmatas “Ilgais ceļš mājup” (2010) un “Meitene no Mežaparka” (2014), šogad tām piepulcējās arī “Mežaparka meitene uzaug Amerikā” (izdevniecība “Vesta LK”), kurā Māra Celle raksta par saviem pirmajiem deviņiem trimdas gadiem ASV – grūtību pilniem, kas metuši izaicinājumu arī attiecībām ģimenē. Tomēr autores skats uz jaunības dienu notikumiem ir optimistisks un pat rotaļīgs, allaž saglabājot gaišu skatu uz dzīvi. Jautājumus Mārai Cellei uzdeva “Latvijas Avīzes” žurnāliste Linda Kusiņa un Rakstniecības un mūzikas muzeja mājaslapas redaktore Laura Brokāne. Aicinām ikvienu piedalīties “Lasītāju kluba” diskusijā, komentāros līdz oktobra beigām uzrakstot jautājumu grāmatas autorei.

Linda Kusiņa: Kas ir latvietības “gēns”? Mēs esam pieraduši latvieti vienādot ar valodu, taču nu jau esmu sastapusi vairākus trešās paaudzes latviešus, kuri valodu nezina, jo vecāki to dažādu iemeslu dēļ nav iemācījuši, tomēr, uzzinot par savām saknēm, brauc un meklē radiniekus.

Nezinu, vai ir tāds “latvietības gēns”. Ar latvietību cilvēks nepiedzimst, to viņš iegūst agrā bērnībā no ģimenes, kuras valoda ir latviešu. Latvietība nostiprinās, ja cilvēks turpina lietot un attīstīt latviešu valodu, ja viņam ir draugi latvieši un viņš pieder latviešu sabiedrībai. Viņam nav obligāti jādzīvo Latvijā. Patiess latvietis var eksistēt vienalga kurā pasaules malā, kaut piekopt latvietību ir daudz grūtāk, ja dzīve norit valstī, kur ikdienā valda cita valoda un kultūra, kā tas ir, piemēram, ASV.
Piekrītu, ka šodien daudzās valstīs dzīvo otrās un trešās paaudzes, tā saucamie, latvieši, kas latviešu valodu nemāk (vai prot minimāli), bet interesējas par Latviju un latviešu lietām, brauc ciemos uz Latviju un meklē savas saknes. Par to ir prieks, tas ir apsveicami. Tomēr nekādi “īsti” latvieši viņi nav. To nedomāju kā apvainojumu vai pārmetumu. Lai kļūtu par patiesu latvieti un Latvijas patriotu, visu mūžu pie tā ir jāpiestrādā – jāiemācās pareizi latviski runāt un rakstīt, jāpazīst latviešu tradīcijas un vēsture. Tikai tad var arī saprast latviešu dainas, kas ir viena no mūsu vislielākajām bagātībām.

Laura Brokāne: Jaunākajā grāmatā ļoti vaļsirdīgi un godīgi atskatāties uz savām jaunības dienām – arī attiecībām ar līdzcilvēkiem, ģimeni, īpaši mammu. Nekautrējoties aprakstāt arī to, ka jums kā pusaudzei, kas nonākusi jaunos apstākļos – ASV, satraucošākas par aiz muguras atstāto kara postu tobrīd šķiet sirds lietas, jaunības gaitas un izjūtas. Kā izdevās tik precīzi pietuvoties tālaika izjūtām? Vai jaunībā rakstījāt dienasgrāmatu?

Rakstīju dienasgrāmatu līdz apmēram 25 gadu vecumam, sešus gadus vēlāk to iznīcināju. Tagad žēl, ka to izdarīju. Atmiņas par manu bērnību un jaunību palīdzēja atsvaidzināt vēstules, kuras, sākot no aptuveni 11 gadu vecuma, esmu rakstījusi savai mātei, māsai (jo bijuši posmi, kad nedzīvojām kopā), citiem radiem un draudzenēm. Daudzas vēstules tika saglabātas un vēlāk man atdotas. Man pašai kopiju nebija. Bet tie ir bijuši tikai pieturas punkti. Es rakstu par “sirds lietām, jaunības gaitām un izjūtām”, jo pēc nonākšanas ASV 1950. gadā man nekādas “kara briesmas” vairs nedraudēja.
Izrādās, man ir visumā laba atmiņa. Manas līdzšinējās grāmatas ir autobiogrāfiskas. Es rakstu tikai to, ko pati esmu piedzīvojusi. Es nekautrējos presē rakstīt par savu dzīvi (es to uzskatu pat par pienākumu, jo domāju, ka mana pieredze ir daļa no mūsu vēstures), kaut izvēlos neaprakstīt visus privātos notikumus.

Laura Brokāne: Kā vērtējat savas jaunības dienu izvēles ar šābrīža acīm? Vai nācies arī kaut ko nožēlot?

Es neko nenožēloju (izņemot to, ka iznīcināju dienasgrāmatas), jo tas tagad būtu neproduktīvi un veltīgi. Neticu liktenim, bet esmu pārliecināta, ka viss ir noticis tā, kā tam bija jānotiek. Uzskatu, ka mans mūžs ir noritējis ļoti interesantā laikā. Paspēju piedzimt ulmaņlaikos, Baigo gadu neatceros, bet atceros vācu okupācijas laiku Latvijā, došanos bēgļu gaitās. Uzaugu bēgļu nometnēs Vācijā. Nonācu Amerikā 12 gadu vecumā. Esmu dzīvojusi gan ASV austrumkrastā (Ņujorkā un Ņūdžersijā), gan vidienē (Mičiganā), gan rietumkrastā (Sanfrancisko). Kopš 1998. gada lielākoties Latvijā. Katrs šis laika posms ir bijis piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem bagāts, un es tos spilgti atceros. Sava mūža pirmos 20 gadus esmu aprakstījusi divās grāmatās: “Meitene no Mežaparka” un “Mežaparka meitene uzaug Amerikā”. Mani presē publicētie raksti par atgriešanos Latvijā ir apkopoti un izdoti grāmatā “Ilgais ceļš mājup”.

Laura Brokāne: Jūs nākat no literāras ģimenes. Vai tas palīdzējis jums izkopt gaumi un intereses turpmākajā dzīvē?

Tas, ka mana māte bija dzejniece/rakstniece un ļoti cienīja latviešu valodu un literatūru, neapšaubāmi iespaidoja un veicināja manu interesi par mūsu literatūru. Domāju, arī iedzimtība ir spēlējusi lomu, arī mans tēvs bija rakstnieks, redaktors un žurnālists. Latviešu skolā esmu gājusi tikai līdz sestajai pamatskolas klasei. Visu pārējo esmu sasniegusi pašmācības ceļā. Vienmēr esmu lasījusi latviešu grāmatas, liela daļa manu draugu ir bijuši latvieši. Vislielākais nopelns par to, ka eventuāli iemācījos arī pareizi latviski rakstīt, pienākas manam vīram Ojāram Cellem. Spēju runāt un lasīt latviski nekad neesmu zaudējusi.

Kas jums ir autoritātes – labākie piemēri autobiogrāfiskas prozas žanrā? Vai, rakstot grāmatas, ietekmējaties no kādiem priekšgājējiem?

Nekad neesmu gribējusi kādu rakstnieku imitēt. Neesmu piedalījusies kursos vai semināros, kur dotu padomus, “kā rakstīt”. Uzskatu, ka man ir savs īpatnējs rakstīšanas stils, ko negribu mainīt. Zinu, ka tie, kam patīk manas vēstules, grāmatas un raksti presē, tie patīk tieši tādēļ, ka es rakstu nesamāksloti, patiesi un atklāti, un varbūt arī interesanti un oriģināli.
Neesmu ņēmusi sev par piemēru ne autobiogrāfiskas, ne citas prozas autorus, kaut man ir mīļākie rakstnieki, kuru darbus esmu izbaudījusi un apbrīnojusi. To vidū ir franču Mopasāns, angļu Tomass Hārdijs, māsas Brontē un Somersets Moems, krievu Dostojevskis, amerikāņu Emersons un Steinbeks, latviešu Jaunsudrabiņš, Valdemārs Kārkliņš, Rūdolfs Blaumanis un Rainis. Manu domāšanu un pasaules uztveri iespaidojuši arī daudzi dažādu tautību filozofi, jo filozofija man bija viens no galvenajiem kursiem augstskolā.