Dzejnieka Kārļa Vērdiņa peidžeris

Kārļa Vērdiņa peidžeris “Motorola”, peidžeru sistēma BaltcomPlus, Oto. Lietots 1999. – 2000. gadā. RTMM 240844
Kārlis Vērdiņš un rakstniece Ieva Melgalve, 1999. gada aprīlis. K.Vērdiņa privātais arhīvs

Janvāra “Mēneša priekšmets” – dzejnieka Kārļa Vērdiņa peidžeris – ir ļoti trāpīgs tehnoloģiju pārejošās dabas simbols, kas spilgti ilustrē tiešraides tekstu zūdamību. Šis priekšmets ir kā metafora mūsu laikmeta parādībai – arvien mazāk muzeja krājumā ienākošām liecībām par radošo cilvēku saziņu un sadarbību, gan arī pašu radīšanas procesu.

Tas rosina pārdomas, vai nākotnes pētnieki varēs vērot procesus, balsoties uz kultūras darbinieku savstarpējo saraksti, kā tas bijis iespējams līdz šim. Kārlis Vērdiņš video sarunā stāsta par šī peidžera nu jau vēsturi un viņa paša toreizējām un tagadējām attiecībām ar tehnoloģijām, kā arī pauž savu attieksmi par saziņas fiksēšanu, dokumentēšanu un liecību saglabāšanu nākamībai. Meklējām atbildi uz jautājumu, vai mūsdienu rakstnieku sarakstes būs pieejamas nākotnes pētniekiem.

Visticamāk, ne tikai nākamajām, bet arī mūsdienu jaunākajai paaudzei būs nepieciešami skaidrojumi, kas ir šis tehnikas brīnums un kā tas strādā. 20./21. gadsimtu mijā, pirms mobilie tālruņi kļuva par galveno saziņas kanālu, daži lietoja peidžerus – ierīces, kas var uztvert un parādīt teksta ziņojumus vai saņemt un atskaņot balss ziņas. Šis modelis ir vienvirziena peidžeris, kas var tikai saņemt ziņas. Līdz ar peidžeru sakaru tīkla slēgšanu, sūtītās ziņas ir zudušas pavisam.

1999. gadā, kad Kārlis Vērdiņš sāka studēt Rīgā, viņa māte iegādājās peidžeri, lai varētu sazināties ar dēlu. Saturiski tie pārsvarā bija īsi ziņojumi, piemēram: “Piezvani man!” vai “Kur esi?”. Peidžera īpašnieks varēja reaģēt, meklējot iespēju piezvanīt vai uzrakstīt vēstuli. Dažiem Kārļa draugiem bijuši peidžeri, bet pārāk aktīvi tie tomēr netika lietoti.

Jautāts par to, vai ir būtiski piefiksēt norises un saglabāt tās nākotnei, dzejnieks atceras: “Kad biju maziņš un rakstīju dienasgrāmatu, redzēju, ka tā iznāk ļoti fragmentāra. Ja kaut kas slikts bija noticis, to es ierakstīju dienasgrāmatā, bet tā neatspoguļo to labo, kas notika, vai ko es tad rakstīju, par ko domāju, ko mācījos. Tad jau jāfiksē visa dzīve… Visa tā dokumentēšana ir lieka. Labāk, lai nepaliek nekādas liecības, tikai mīti… “