Māris Čaklais pie upes. Lutriņi, 1990.g. 16. aprīlis. Foto: Gunārs Krauze. RTMM_449495\3

Dzejnieks Māris Čaklais (1940 – 2003) patvērumu rakstīšanai arī meklējis prom no pilsētas burzmas, tulkotājas Maijas Augstkalnas lauku mājās “Ilzēni”, Vecpiebalgas novadā. Tā gan nebija gluži fiziska norobežošanās, jo turpat netālu bija gan Ieva Čaklā, gan mājas saimniece, ar kurām ik pēc brīža Māris aktīvi komunicēja.

Ieva Čaklā atceras: “Veroties šajā ainavā, atmiņā ataust 2001. gada vasara, kad, Maijas Augstkalnas mīļi aicināti, atbraucām šeit trijatā uz viņas “Ilzēniem”, lai Māris mierīgi varētu rakstīt grāmatu par prezidenti. Grāmata bija smagi iekavējusies. Māris par savu rakstāmgaldu izvēlējās dārza grila galdiņu, kas atradās saules speltī. Abas smējām lielos smieklus, ka Mārītis kā Rainis savā «saules pērklī”. Viņš mīlēja sauli. Tās nekad viņam nebija gana. Savukārt es biju iekārtojusies uz terases ēnā, kur varēja pieslēgt magnetofonu, un ar šausmām skatījos uz Kanādā ierakstīto un vēl neatšifrēto kasešu kaudzi. Šifrēšana vienmēr bija mans lauciņš.

Kas ir šifrēšana? Kasetēs pārlikšana uz papīra. Maija saimniekoja virtuvē. Togad bija karsta vasara, un mēs ar Maiju pārmaiņus saucām:
“Mārīti, uzliec cepurīti!” Gluži kā bērnu pasaku lugā “Sniegbaltītes skola”: “Mišiņ, uzvelc cepurīti.” Un Māris kā Mišiņš atbildēja: “Negribu cepurīti.” Viss ir kā toreiz – saule, upeņu krūms, (..), dzeltenā cepurīte, kas tika atvesta no rakstnieku brauciena cauri Eiropai, arī tepat uz vadža aizmirsta, lūk, pakalniņš, kas dzejniekam dzejolī “Nostalģija pēc Čaka” asociējās ar Čaka galvu, un ezers. Ilzes ezers.
“Māri, vai tu raksti?”
“Jā.”
“Uzliec cepurīti!”
“Nāciet, es jums kaut ko nolasīšu: (..)”