Elles ķēķis: kāda mīta rekonstrukcija

Turpinām jaunākā “Stāstneša” numurā iepazīstināt ar tēmu “Dzīve pirms interneta”, ko apjomīgā izstādē “TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aktualizē arī Laikmetīgās mākslas centrs. Šoreiz stāsts būs par domubiedru grupu, kas veidoja leģendārā Elles ķēķa kodolu.

 

Vai tev kāro dzirdēt romantisku elēģiju? Vai lai, tēju dzerot, tev stāstu par dzejas prinčiem un princesēm? Vai varbūt dikensiski par nabadzību, netīrām kāpņu telpām, piedrazotām ielām, par bezpajumtniekiem, dzērājiem, nēģeru bērniem, melnīšiem?

/Gunars Saliņš sarunā ar Ainu Zemdegu/[1]

 

Šajā tehnoloģiju laikmetā esam pieraduši, ka spoži un elpu aizraujoši mīti ir tik ierasti un ikdienā viegli sasniedzami, ka dažkārt grūti iedomāties, kā pasaule iztika bez dažādiem sociālajiem tīkliem, kuros smelties iedvesmu, komunicēt, kopā ar daudziem citiem gribētājiem diendienā piekļūt tik tuvu sev tīkamākajiem, pareizākajiem vai vienkārši skaistākajiem dzīves un dzīvošanas veidiem. Bet kā tvert un izdzīvot mītus, kas ir gan tikpat spoži, gan elpu aizraujoši, tomēr laikā un telpā palikuši neaizsniedzami?

No kreisās.: Fridrihs Milts, Gunars Saliņš, Linards Tauns, Teodors Zeltiņš, Mirdza Nāruna – Bogdanoviča, Vitolts Kalniņš (pie dzīru galda Fridriha Milta pagrabiņā – gleznotāja darbnīcā). Ņujorka, “Elles ķēķa” rajonā. (1960. gadu sākums) RTMM 552518

 

Elles ķēķis – pavisam reāla telpa, kāda Ņujorkas rajona nosaukums, nevis apzināti izvēlēta identitāte. Kāda nejauša telpa, kas tikpat nejaušā kārtā uzņēmusi daļu no tiem, kas pēc Otrā pasaules kara pametuši Latviju. Šie cilvēki – Linards Tauns, Gunars Saliņš, Jānis Krēsliņš, Baiba Bičole, Aina Kraujiete, Rita Gāle, Teodors Zeltiņš, Nikolajs Kalniņš, Sigurds Vīdzirkste, Frīdrihs Milts un citi – apaudzēja Elles ķēķa vārdu ar dažnedažādiem ellīgiem un bohēmiskiem apzīmējumiem, radot mītu par jaunību, apskaužamu talantu un jaunās pasaules iekarošanu.

Ieejas biļete (humoristiska rakstura). Manhetena, Ņujorka, ASV. (1955.-1963. gads). RTMM 833546

 

Elles ķēķis arī mūsdienās ir rajons Manhetenas vidienes rietumu daļā. 1950. gadu sākumā tur nokļūst Linards Tauns, noīrē mazu dzīvoklīti, kas ir tālu no augstākās kvalitātes un labākā paskata, toties ir grēcīgi lēts. Kā atminas Gunars Saliņš: “Veselam kvartālam Elles ķēķī par tādu kā namziņu kapteini bija uzstrādājies gaišs un labestīgs latviešu cilvēks – Brunis Igals, un viņam bija vājība pret mūzu kalpiem. Viņa ligzdās īres maksas bija niecīgas (…). Namu ielokā starp 41. un 42. ielu 10. avēnijas rietumos uz dzīvi iekārtojās rakstnieks Nikolajs Kalniņš (Linards sākumā mita ar viņu vienā istabā), Igala piepalīgs gleznotājs Frīdrihs Milts, grafiķis Vilis Krūmiņš, fotogrāfs Bruno Rozītis, visu mākslu mīļotājs Vilis Osītis, vēsturnieks Vitolds Kalniņš, alias Vitauts Kalve, u.c. Vēlāk daži no viņiem pārcēlās citur, daži aizgāja viņsaulē, bet Elles ķēķis vēl ilgi palika mūsu “enkura vieta”. (…) Tā Elles ķēķis bija itin kā latviešu republika republikā, vēl jo īpašu tādēļ, ka mūsu vidū apgrozījās veterāni ar Rīgas laiku bagāžu.”[2] Tātad tie, kuriem patīk iztēloties, var atsaukt atmiņā visu, kas jebkad dzirdēts par to neapgūto Rīgas teritoriju, kas dēvējama par Maskavas forštati; emocionālā, kultūras un ekonomikas kopaina nebūs tālu no patiesības. 1950. gados Elles ķēķis bija vecu māju rajons netālu no Taimskvēra “ar sīkiem, lētiem veikaliņiem, ēdnīcām, tavernām, ar Pestīšanas armijas, ar Jesus Saves iestādījumiem, ar jūrniekiem, ar “saules brāļiem” ielās, ar portorikāņu un melno pusaudžiem, ar Hadsonas ostas, ar zivju un ēdienu smaržu, ar dvesmām no augļu un dārzeņu grēdām visgarēm 9. avēnijai, ar smakām un māvieniem no ostmalas lopkautuvēm, ar okeāntvaikoņu miglas sirēnām, ielu trokšņiem un dunoņai cauri no dokiem, ar Linkolna tuneļa satiksmes gūzmu, ar autobusiem pa viaduktu līčulokiem no termināla jumtiem vai ceļā uz tiem – tāds iebraucot jautās Elles ķēķis: nošķirts, bet tuvu satiksmes maģistrālēm un tuvu it visam, kas Ņujorkā notika.”[3]

Skats uz “Elles ķēķa” rajonu no augšas. Ņujorkā, 1986. gadā. RTMM p87380

 

Kaut kur starp šīm ielām un mūriem nemanāmi piedzimst arī otrs Elles ķēķis. Reizē kā abstrakts mīts un dzīvu cilvēku grupējums. Tādu cilvēku, kas esot runājuši, dziedājuši, lasījuši un dzēruši vairāk nekā citi. Kā kādā vēstulē Ojāram Jēgenam raksta J. Sīka: “Kādu mēnesi pie manis nodzīvoja Jānis Kalmīte, pa dienām šo to mālēja, pa naktīm pļāpāja un dzēra. Un tad te katru vakaru kas notika. Vienu dienu iebruka visa poētu banda – Saliņš, Tauns, Zeltiņš, Krēsliņš un Roberts Mūks. Tā bija dikti trokšņaina sabiedrība, jo viņi aplam dikti debatē un aizstāv savus viedokļus. Un tie viņiem allaž katram savi.”[4] Tātad it kā nekas sevišķs. Tomēr, ja skatās plašāk, trimdas latviešu pasaulē tāds spēks, dzīvesspars, no nākotnes nedreboša emocionāla enerģija nevienam vien kalpoja par iedvesmas avotu – lika par Elles ķēķi runāt, apvīt to ar aizvien jauniem naratīviem – stāstiņiem, pastāstiņiem, piedzīvojumu un atmiņu stāstiem par neticamiem atgadījumiem, ciemojoties nu jau leģendārajā sabiedrībā. Kā raksta Gunārs Irbe, dokumentējot savas sajūtas pēc nieka divu stundu Elles ķēķa apmeklējuma,: “Pirmā brīdī Ņujorka likās piekvēpusi bedre. Pēc šās satikšanās tā vairs neņirdza ar lētiem uguņiem, mākoņos iebāzto Empire state celtni un puspelēko pūli. Pasaules lielpilsētā pulsēja latviska dzīvība – un atkal varēja sajust un izjust, ka tā nav tikai izdoma vien, bet senas un bagātīgas kultūras līdz dots mantojums, kas mums visiem rūp – arī tad, ja mēs to nesaucam vārdā, ir teikuma galā,” beigās piebilstot, “un tādā veidā Elles ķēķis Ņujorkas centrā ir laba mājas vieta, kurā atkal gribas atgriezties.”

Šādu fragmentu, kuros dažādi cilvēki vēstulēs, piezīmēs un pat savā daiļradē min saskarsmi ar šo grupējumu vai sniedz visai detalizētus tās dalībnieku aprakstus, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā atrodams ne mazums. Arī presē dažkārt var saskarties ar drukātajiem medijiem neraksturīgu materiālu. Piemēram, pastāstiņi par Elles ķēķi ir publicēti žurnālā “Latvija Amerikā”. 1959. gada 9. septembra numurā dots ieskats dažādu reālu personu un viņu izdarību ikdienā. Minēts, ka Jautrīte Saliņa “atzīmējama kā nemodīga nekonformiste, jo atsakās reprezentēties ar bildi avīzēs maģistres cepurē.”[5] Šajā pašā numurā komentēta arī kāda jauno mākslinieku došanās viesos: “no Annas pie Martas un Zentas, sēdējām uz grīdas un citām, mīkstākām mēbelēm, svīdām, slaucījām kaklus dvieļos un tērgājām” un arī tas, ka “apmēram divi duči” Linarda Tauna dzejoļu jau pārtulkoti angliski, turpretim Gunars Saliņš “pēdējā laikā pasācis rakstīt tik garas poēmas, kam laikrakstu lapas izrādās par īsām”. Visai marginālas detaļas ar ko piesaistīt lasītājus globāli? Acīmredzot ne. Lēšams, ka, ja 1960. gadu Amerikā būtu pieejams instagram vai facebook, Elles ķēķa pulciņam noteikti būtu vairāk sekotāju nekā jebkuram citam līdzīgam latviešu pulciņam Ņujorkā. Domājot šādās kategorijās, šādi noformulētas informācijas publicēšana avīzē vairs nemaz nešķiet tik neierasta. Taču vai šur tur sagrābstīti faktu un viedokļu gali patiešām spēj atšķetināt mītisko Elles ķēķi – kā identitāti, kā pasaules uzskatu un kā stāstu, ko izstāstīt nākamajām paaudzēm?

“Ak, cik labi bija toreiz!” izsaucas Gunars Saliņš kādā sarunā ar Ainu Zemdegu. “Ne kādam tas bija jāstāsta, ne jāizskaidro. Ne jau mēmo putru tur, tai Ņujorkas ķēķī, kukņā jeb virtuvē virām vai vārījām. Nekādu klusumu arī tur neievērojām, uz pirkstgaliem nestaigājām. Hudsonas melnajiem ūdeņiem zosāda uzmetās, kad naktīs braucām garām, pilnā kaklā dziedādami. Un dzejas rītos, vakaros, pēcpusdienās un naktīs Ņujorkas un Ņūdžersijas namu sienās krājās dzejnieku balsis, vārdi un ritmi. Bet citi, iztraucētie, rājās un kušināja: „Tā nevar! Kas nu tā par dzeju!” (…) Man gribas teikt: ko tur vēl stāstīt! Lasi pati to, kas jau sen tajās Elles ķēķa dienās un naktīs uzrakstīts!”[6] Tas savukārt liek domāt, ka viss svarīgākais patiesībā ir jau pateikts un visbrīvākajā veidā pieejams.

Apmežosim Ņujorku”: lasa Gunārs Saliņš. Pirms lasījuma ar viņu sarunājas Māra Krēsliņa. (RTMM p45974)

Tātad atdzīvināt mītu var, lasot Elles ķēķa dzeju. Protams, rodas jautājums, vai un cik noderīgs Elles ķēķa mīts varētu būt mūsdienu latviešu lasītājam. Rita Laima Bērziņa, stāstot par mākslinieku grupas ietekmi uz trimdas un latviešu literatūru, vecākajā trimdas izdevumā “Jaunā gaita” to sauc par labāko trimdas dzeju: “Šajā trimdas (…) dzejā nebija pliekanas nostalģijas pēc pazaudētās dzimtenes, bet sintēze starp to, kas bijis, un to, kas ir: fantastiska metropole ar pasaules kultūras un iespaidu bagātību un blīvumu. Neaizmirstot savas saknes, šie latviešu “radošie” atvērās jauniem iespaidiem, kas veidoja unikālu perspektīvi. Viņu dzejā ienāca atsauces uz slaveniem māksliniekiem, mūziķiem, citu tautu rakstniekiem, vienlaikus saglabājot atsauci uz pagātni un latviskajām saknēm.”[7] Arī ārpus trimdas publicistikas ik pa laikam kāds raksta par Elles ķēķi vai piemin tam piederošas personas. Tā, piemēram, 2007. gada žurnāla “Karogs”  maija numurā[8] Kārlis Vērdiņš rakstu par Linardu Taunu sāk ar vārdiem: “Ir dzejnieki, kuri pēc nāves pārvēršas leģendās.”[9] Arī viņš atgādina par G. Saliņa un L. Tauna izvēli pievērsties “jaunajai dzejai”, apzināti atmetot visu veco.[10] Tomēr jāatzīst, ka mēģinājumi pārdefinēt, pielāgot un aktualizēt šo mītu mūsdienu lasošās latviešu sabiedrības vajadzībām tieši Latvijas teritorijā nav manīti. Latvijas latviešu sabiedrībai, šķiet, lielākoties interesē Elles ķēķa (nenoliedzami) augsti kvalitatīvais dzejas mantojums.

Plīvošana ar izkārtnēm”: lasa Linards Tauns. (RTMM p45498)

“Mans rajons ir īsts – tāpat kā šis krodziņš,” min Linards Tauns, runājot par netālo “Lidotāju krogu”, melnādainajiem iedzīvotājiem, kuru rajonā paliekot aizvien vairāk, un par to, ka tas noteikti nav uzskatāms par noziedznieku rajonu un ka viņš to cienot vairāk nekā Griničvilidžu – (Ņujorkas mākslinieku rajonu).[11] Un visticamāk “īsta” ir arī visu minēto un arī visu piemirsto Ņujorkas apdzejotāju daiļrade – teksti, mūzika un mākslas darbi, kas kopā rada kādu maģisku, līdz galam nenoformulētu realitāti. Mītu par Elles ķēķi, iespējams, nemaz nevar atšķetināt, nezaudējot to “īstumu”, par ko runā L. Tauns. Tiesa, tas, ka Elles ķēķis nevienam nepieder, nozīmē vien to, ka ikviens to var iepazīt un personīgi sasaistīties.