Dzejnieks Eriks Ādamsons – eleganta angļu džentelmeņa vai franču dendija iemiesojums 1920. gadu beigās. Foto: Vilis Rīdzenieks. RTMM_80655

Tabaka kā raibu piedzīvojumu iedvesmotāja apdziedāta vairākos dzejnieka pēdējā krājuma “Sapņu pīpe” dzejoļos. RTMM_168350(1)

RMM krājumā glabājas dzejnieka pašiesiets pēdējā krājuma “Sapņu pīpe” manuskripts, kas E. Ādamsona dzīves laikā nav izdots. RTMM_597252(7)

RMM krājumā glabājas arī vairāki E.Ādamsona zīmējumi un piezīmes. RTMM_168496(15_1)

Eriks Ādamsons visur – dzejā, novelēs, dzīvē – pretstatā ikdienišķajam un neizteiksmīgajam meklēja un radīja īpatnējo. To viņš atrada caur brīvu, radošu estētisku darbību, rotaļu vai skaistumu, kuram varēja būt visdažādākās mākslinieciskās formas: sapņu pīpe, dzeltena roze, sievietes smarža, Nīcenieces maršs, viduslaiku poēma uz papirusa, Maija grāfs Vecrīgā, balts sermulis… Ikviena Tā Kunga radība absolūtā estēta Erika Ādamsona rokās kļūst par skanīgu un dārgu mantu, izteiktu retos un košos vārdos.

Arī dzejnieks pats gribēja veidot un manifestēt savu tēlu, stilu kā mākslas darbu, sagādājot sabiedrībai neaizmirstamus svētkus acīm. Tas ne tikai viņa dzeju, bet viņu pašu tuvināja 19. gadsimta angļu estētisma uzskatiem, Ezeru skolai, prerafaelītiem (kurus arī tulkoja), kad svarīgi bija ne tikai radīt mākslu, bet ar estētiskiem līdzekļiem lasītājos un skatītājos izraisīt interesi arī par savu māksliniecisko pozu. Žestam un kaklasaites mezglam bija jāpārsteidz. Ars vivendi!*

Eriks Ādamsons, eleganta angļu džentelmeņa vai franču dendija iemiesojums, ir ļoti saderīgs ar šo nelielo, izsmalcināto pīpi no ķiršu koka. Tā ne tikai palīdz veidot elitāra dzejnieka paštēlu, kas šķietami nevar vien atrauties no dzīves baudu avotiem, bet arī vieš rāma mājas miera un omulības atmosfēru, klusu sirds apmierinājumu moderni nervozajā pilsētas drudzī.

“Kas tagad modē, kādreiz gadījās arī toreiz, neatkarības laika Rīgā, tas ir, ka cilvēks parādās uz ielas vai sabiedrībā mazāk apkopies. Ādamsonu laikam gan neviens nav redzējis citādu kā Velsas princim līdzīgu elegances iemiesojumu. Ziema vai vasara, labi atpūties vai bohēmiski noguris, viņš vienmēr bija iznesīgs un uzposies līdz pēdējam sīkumam. Viņam bija, kā mēdz teikt, organiska prasība pēc tīrības. Piemēram, viņš necieta kaut mazliet sasvīdušu kreklu un bija gatavs to publiski apmainīt, kā tas reiz notika, braucot no Rīgas uz Vecgulbeni,” rakstījis literatūrkritiķis Jānis Rudzītis, kurš 1960. gadā Upsalā sarūpējis E.Ādamsona rakstus divos sējumos.

Apcerīgi smaidīgajam džentelmenim vārda vispatiesākajā nozīmē, estētam no galvas līdz kājām, droši vien visgrūtāk sevi saglabāt formā bija pēc bohēmiski vētrainām naktīm, kad skarbā dzīves realitāte nonāca pretrunā ar dūmošanu poētiskās tabakas elēģijās. Savulaik Mirdzai Ķempei kāda zvejniece humorpilni stāstījusi, kā viņas neaprēķināmo vīru – gaišo draugu, kura pašizaugsmei veltīts tik daudz sievas mīlas, palīdzīgām rokām iesēdinājusi mājupceļa laivā.

Pīpe nepārprotami ir viens no noturīgākajiem caurviju tēliem Erika Ādamsona dzejā, it īpaši šis epikūriskais simbols – tabaka kā raibu piedzīvojumu iedvesmotāja – apdziedāta vairākos dzejnieka pēdējā krājuma “Sapņu pīpe” dzejoļos (“Ābeļkoka pīpe”, “Gaismas kunga pīpe”, “Balāde par sapņu dūmu”, “Pašā pīpe”, “Lainei”, “Miera pīpe”, “Lielkunga elēģija par simtiem glaimu”). RMM krājumā tie atrodami dzejnieka pašiesietā manuskriptā ar linu aukliņu, viņam tik raksturīgajā izkoptajā rokrakstā, sarkanā un zilā zīmuļa saspēlē. Šis krājums Erika Ādamsona dzīves laikā nav izdots. Viņš to bija sakārtojis 1944. gadā un tam vajadzēja iznākt Zelta Ābeles apgādā, bet nodomu izjauca vācu frontes sabrukums un padomju varas atgriešanās. Toreiz jau ar diloni ļoti smagi slimajam dzejniekam vajadzēja samierināties, ka “Sapņu pīpei” nav lemts parādīties. Vācu okupācijas laikā Erikam Ādamsonam  nācās sastapties ar īpašām represijām. Proti, kāds denuncants bija parādījis vācu varas funkcionāriem viņa dzejoli “Vāczeme”, kas bija sacerēts Heines Deutschland pantu formā un vērsās pret nacionālsociālistisko režīmu. Pēc Erika Ādamsona  nāves Andrejs Johansons trimdā gādāja, lai pa dažādiem ceļiem pie viņa nokļuvušais dzejoļu vākums, kaut arī nepilnīgs, tiktu 1951. gadā izdots Daugavas apgādā Stokholmā. Dzimtenē “Sapņu pīpe” pirmoreiz publicēta 1967. gadā Mirdzas Ķempes un Māra Čaklā sakārtojumā.

Erika Ādamsona poētiskais “es” nekāro reālas, tveramas lietas – ķeizara kroni, mucu pērles, Sabas ķēniņieni, pat ne Dalailamas gudrību, jo viņam tīkamāki efemeri dūmi: “Man ir sapņu pīpe – un man pieder viss!”. Vai šī pīpe, kas it kā izkāpusi no Renē Magrita bildītēm, attālina no dzīves?  Drīzāk sapņu dūms stiprina personības neatkarību no pasaulīgi seklām izvēlēm, paspilgtina eksistenciāli nozīmīgāko, ko ikdienas pastāvīgos rūpestos mēdz aizmirst:

                      “Tas kūp pār gadu simteņiem,

                             pār valstīm un pār tautām,

                       Tas kūp pār kara gājieniem,

                            pār svētku dienām jautrām –

                       Tvan saldi orhideju mežs,

                           kur zied daudz krāšņu krūmu,

                       Bet saldāk nekūp it nekas

                           par labo sapņu dūmu.”

( “Balāde par sapņu dūmu” )

*dzīves māksla (latīņu val.)