Šodien, 2017. gada 15. decembrī, pasaulslavenajai latviešu esejistei Zentai Mauriņai aprit 120 gadi, tāpēc par “Mēneša priekšmetu” izraudzīta vēstule no viņas biogrāfijā nozīmīgas sarakstes ar Hermani fon Vestermani. Iespējams, bez tās Mauriņa nebūtu kļuvusi par daudzu iemīļoto domātāju un rakstnieci.

Zentas Mauriņas (1897-1978) mātes valoda ir vācu, tāpēc saprotami, ka daudzas viņai adresētās vēstules ir vācu valodā. 1913. gada 30. decembrī Rīgas politehnikuma matemātikas docents Hermanis fon Vestermanis (1842-1918) četrām Mauriņu ģimenes “saulēm” – māsām Helgai, Evai, Zentai un Leni – raksta: “Ja arī jānāk rūpēm, es mudinu, kaut es drīkstētu tās dalīt, lai varētu sevi lietot – jo visas rūpes ir bēgošas, vienīgi prieks un miers ir ilgstošs, jo tos mēs sev dodam paši.” Pagājušais 1913. gads viņam bijis “ļauns, rūpju pilns gads – kaut nekad tāds neatgrieztos”.

Atnākošo 1914. gadu viņš sagaidījis mājā, kur dzīvo akls ārsts Grīninga kungs, viņa aklā māte un redzīgā sieva. Tur pavadīta izmeklēti jautra Jaungada nakts, un viņš secina: “Mūsu laime un apmierinātība tik maz atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet gandrīz tikai no iekšējās dzīves.” Pavasara pusē viņš ģimnāzistei Zentai raksta: “Kļūsti skolotāja ar vajadzīgo pacietību!”

Hermanis fon Vestermanis latviešu kultūrā minēts vienīgi kā Jāņa Poruka mecenāts, apmaksājot jaunekļa studijas Saksijas karaliskajā konservatorijā Drēzdenē, kad pabeigta RPI priekšskola, un iepriekšminētais bijis viņa pasniedzējs. Līdz ar citiem šīs iestādes docētājiem Vestermaņa kungs bijis arī Vāgnera biedrības valdē. “Tā kā labi izpildīta, vērtīga mūzika ir visskaistākais, ko cilvēks var uztvert, novēlu Tev tajā izdevību. Mans drošākais vadonis caur dzīvi ir Bēthovens. Tik brīnišķīgi, ka mans [dēls] Gerharts izvēlējies mūziku par savas dzīves profesiju! […] Viņš iestājās Berlīnes karaliskās augstskolas komponistu klasē. Tikai divi no septiņiem iestājušies, […] un viens no tiem mans Gerharts. Par tevi esam tikpat lepni kā par Gerhartu.” Gerharts fon Vestermanis vēlāk kļūst par nozīmīgu vācu muzikologu, komponistu un mūzikas dzīves organizatoru, bet Bēthovens par svarīgu balstu Mauriņas dzīvē – Bēthovena simfonijas viņa pārspriež sarakstē ar Mūrmuižas audzēkņiem, ar citiem norunā vienlaicīgi klausīties vienu skaņdarbu.

Šajā sarakstē lasām, kā Zenta Mauriņa pieaug. Pēdējā vēstulē 1918. gada 30. jūnijā fon Vestermanis izsaucas: “Ko gan Tu gribi! Būt cieta kā dārgakmens! Mirdzēt, lai visus iepriecinātu! Daudz dot, neko neprasot!” Jauniete patiešām jau ir gatava kalpot skolēniem Grobiņas proģimnāzijā, būt cieta studijās un mirdzēt publikācijās.

Aicinām iepazīties ar decembra “Mēneša priekšmeta” saturu dzejnieka un tulkotāja Matiasa Knolla lasījumā.