Ādas portfelis, kas piederējis Imantam Ziedonim un kurā glabājās nepabeigtais romāns. (1960. – 1970. gadi). RTMM 857017

Imants Ziedonis ar sievu Ausmu Kantāni 1974. gada februārī. Foto: Juris Krieviņš. – RTMM 541944

Imants Ziedonis 1990. gada 4. maijā, Kalifornijā, ASV. Foto: Gunārs Janaitis. – RTMM 656675

Imants Ziedonis 1965. gadā. Foto: Juris Poišs. – RTMM 94211

Imants Ziedonis sēž mežā uz soliņa “lotosa” pozā. 1980. gadu vidus. Foto: Guntis Eniņš. – RTMM 497928\1-2

Imantam Ziedonim (03.05.1933.- 27.02.2013.) mūža otrajā pusē bijuši divi svarīgi darbi, kurus viņš gribējis pabeigt. Viens bijis romāns par Krišjāni Baronu, otrs – par selekcionāru Pēteri Upīti. Pabeigt abus darbus viņu mudinājuši arī ģimenes locekļi, tomēr tie tā arī nav pabeigti. Romāns par Pēteri Upīti ticis rakstīts 20. gadsimta 80. – 90. gados. Tam bijuši divi nosaukuma varianti: “Dārzs” un “Vērsis” (Upītis (19.05.1896. – 04.04.1976.) pēc horoskopa esot bijis vērsis). Tad romāns pazudis. Tas dzejnieku Murjāņu vasarnīcā nav atradies, kaut mājas arhīvā rūpīgi meklēts arī jau pēc dzejnieka aiziešanas.

“Ziedonis rakstīja romānu par selekcionāru Pēteri Upīti, ar kuru viņam bija īpaša draudzība. Ziedonis man teica, ka viņam veicoties ļoti grūti, jo brīžiem liekoties, ka raksta nevis par Upīti, bet pats par sevi, jo arī viņš kādreiz vēlējies būt agronoms. Ģildē notika sarīkojums, kurā viņš nepabeigtā romāna fragmentus lasīja no sava vienīgā rokraksta, bet dīvainā kārtā manuskripts pazuda. Mēs visi ļoti ceram, ka tagad tas varētu atrasties,” tā 2013. gada rakstā, kas veltīts Ziedoņa jubilejai stāsta literatūrzinātniece Andra Konste.[1] Jāpiebilst, ka nelielu romāna fragmentu Ziedonis nolasīja arī radio “Brīvā Eiropa” 1996. gada raidījumā par Pēteri Upīti.[2]

Tomēr, kā vēlāk izrādījās, manuskripts nav pazudis. Muzeja krājumā atrodas Imanta Ziedoņa ādas portfelis. Tajā atradās visi materiāli pazudušajam romānam par selekcionāru Pēteri Upīti. Pats portfelis ir tipisks 20. gadsimta 60.–70. gadu ražojums, un ar to Ziedonis, visticamāk, 80. gados devies uz sanatoriju. Kad Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenā krājuma glabātāja Anna Egliena kādu reizi bija ciemojusies Ziedoņa un viņa dzīvesbiedres, aktrises Ausmas Kantānes mājās, dzejnieks, sievai neredzot, iedevis šo portfeli Annai un teicis, ka tur iekšā ir kaut kādas lapiņas. Kad jau pēc Ziedoņa nāves Ausmai šis portfelis rādīts, viņa bijusi ļoti pārsteigta, jo nekad šādu portfeli iepriekš nav redzējusi. Tāpat kā neviens cits no mājiniekiem. Kad muzejā portfeli atvēra, tajā uz atsevišķām A4 lapām atradās par pazudušu uzskatītā romāna uzmetums un citi materiāli.

Ar selekcionāru dzejnieks iepazinies, tapinādams savu aprakstu grāmatu “Kurzemīte” (1970-1974). Upītis kļuvis par vienu no tās galvenajiem varoņiem. “Es dzirdēju par viņu, pa Kurzemi ejot, un mani piesaistīja tas, ka viņš veic to darbu, ko Krišjānis Barons, ka viņš vāc kopā genofondu. Latvijas dārzkopības labāko eksemplāru kolekciju nākošajam selekcijas lēcienam. (..) Tas kontakts veidojās ļoti dabisks. Viņš saprata, ko gribēja un ko dara. Galu galā es pats biju gribējis būt dārzkopis (..). Es redzēju sevi viņā. (..) Mēs sapratāmies intuitīvā līmenī. (..) viņš bija vislielākais stratēģis dārzkopībā.”[3]

Pēteris Upītis bija neordināra un spilgta personība. Jaunībā viņš savā ģimenes saimniecībā izveidoja savu pomoloģisko dārzu. 1920.–1930. gados viņš apceļoja daudzus augļkopības centrus citās Eiropas valstīs. Kaut gan Pēteris Upītis neturpināja izglītību augstākajās mācību iestādēs, viņš visu mūžu paplašināja savas zināšanas pašmācības ceļā. Apguva vācu, krievu, angļu un franču valodas. 1996. gada Radio “Brīvā Eiropa” raidījumā Māris Čaklais stāsta, ka Pēteris Upītis “pirmais saprata lielās saimnieciskās vērtības, ko glabā mūsu dravās, dārzos un mežos augušie augļu koku sēklaudži. (..) Savās dabas fonda pētīšanas ekspedīcijās viņš reģistrēja 7800 vērtīgu sēklaudžu. (..) Vecajos dārzos Pēteris Upītis atrada ražīgas, izturīgas, bargās sala ziemas pārcietušas augļu koku šķirnes.” No tām viņš bija iecerējis izaudzēt Latvijas apstākļiem piemērotas augļaugu šķirnes un ar šo mērķi Dobelē izveidoja vienu no lielākajiem Latvijas augļu koku un košumkrūmu dārziem. Arī personiskajā dzīvē, būdams sarežģīta personība, viņš mūžu nodzīvoja bez bērniem un ģimenes, bet ne bez kaislībām. Tā kāda nelaimīga mīlestība devusi vārdu Upīša selekcionētajai vistumšākajai ceriņu šķirnei “Jaunkalsnavas nakts”. Imants Ziedonis reiz stāstījis, ka šis nosaukums nav radies nejauši. Upītim bijusi draudzene Jaunkalsnavā, ar kuru viņš uz mūžu šķīries tumšā naktī.[4]

“Es biju tai dārzā. Auglība tur plēsa laukā dienas, piepampa naktīs, puķes pārojās un koki meklēja vēju. Tās bija milzīgas ziedu ģimenes un lapu dzimtas. Te visi saskaņoja savu dzīvi ar citu dzīvi un kopā deva lielas priecīgas ziedu dienas. Tad nāca augļu dienas, un arī plikie koki rudenī neraudāja. Te nesāpēja. Te bija mierīga, apslāpēta un priecīga elpošana. Un uzvara ik rudeni. Tādās dienās dārzs likās tik ķeizariski cēls un… svešs. Apskaužami laimīgs. Savrup no cilvēkiem, varens un pilns. Man pat likās – naidīgs un ignorants,” – tā Ziedonis rakstīja nepabeigtā romāna otrās nodaļas sākumā. Iespējams, romāns netika pabeigts, jo materiāla pretestība un izvēlētā “es” vēstījuma pozīcija likusi Ziedonim apjaust, ka, būtībā, viņš raksta nevis par Upīti, bet par sevi. Ka, rakstot par Upīti, var atklāt pārāk daudz sevis… Varbūt tādēļ Ziedonis salika romāna uzmetumu gandrīz nelietotā portfelī un slepus atdeva Rakstniecības un mūzikas muzejam. Šādi viņš varēja atbrīvoties no neuzrakstītā sloga un par to aizmirst.

[1] Marciana Krauze. Ar plašu kultūras programmu Latvija maijā svin Imanta Ziedoņa jubileju. 30. aprīlis 2013. Pieejams http://www.la.lv/ar-plasu-kulturas-programmu-latvija-maija-%E2%80%A8svin-imanta-ziedona-jubileju%E2%80%A9-4

[2] Pieejams: http://dom.lndb.lv/data/obj/98887.html

[3] Radio “Brīvā Eiropa”. Raidījums par dārzkopi Pēteri Upīti. 1996. Pieejams: http://dom.lndb.lv/data/obj/98887.html

[4] Ceriņu galvaspilsēta.  https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/cerinu-galvaspilseta-12435022