Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Krišjāņa Zeļģa dzejas krājumu “Zvēri”. Uz jautājumiem atbildēs arī pats autors. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 25. jūnijam. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Grūti palikt vienaldzīgam pret Krišjāņa Zeļģa otrās “pilnmetrāžas” (ja neskaitām pērn izdoto sīkkrājumu “Mīļākie”) dzejas grāmatas vizuālo noformējumu un agresīvo, pat uzbrūkošo nosaukumu. Māksliniekam Klāvam Upacierim izdevies precīzi uztaustīt to tumšo, saspringti stiegraino dzīslu, kas caurvij krājumu un nošķir to no debijas grāmatas “visas tās lietas” gaisīgākā, vieglākā, zināmā mērā arī romantiskā pasaules redzējuma. Anna Auziņa pirmās grāmatas dzejoļus reiz nodēvēja par “siltiem”[1], turpretī “Zvēros” dominē aukstums, atsalums, panīkums. Iespējams, to varētu saukt par “dzīves rūdījumu”, ko papildina arī plašāka gadu gaitā apgūta dzejas pieredze. Šie teksti šķiet raupjāki, dziļāk izsāpēti un vienlaikus – koncentrētāki, tiešāki. To liriskais personāžs, kaut arī nezaudējot Zeļģim raksturīgo “vērotāja no malas” pozīciju, daudz biežāk attopas nepatīkamās situācijās, piedzīvojot gan emocionālu, gan fizisku diskomfortu (“ir jāiet ilgi / salst / kauns kāpt tramvajā un dzirdēt konduktores lamas”, 66. lpp., vai “viens pats noguris gvelz niekus / bēgot no tā visa aukstuma atkal / esmu nonācis tukšā izsalušā pagalmā“, 82. lpp.). Pat romantisku satikšanos ar daiļā dzimuma pārstāvi var pēkšņi sabojāt kāds kaitinošs sīkums vai pat visa pilsēta, kas ar savu uzmācīgo smagumu grauj romantiskās ilūzijas, kā tas notiek dzejolī “Rīga – ciešanu pilsēta”. Savulaik par Zeļģa pirmo krājumu Arvis Viguls rakstīja, ka mūsu priekšā beidzot ir liriskais personāžs ar stabilu nervu sistēmu, kurš neļaujas sirdi plosošiem pārdzīvojumiem, bet drīzāk stoiski visu pārlaiž, it kā lieliski apzinoties savu nespēju ietekmēt lietu gaitu. “Zvēros” šis stoiskums ir kļuvis gluži fiziski sajūtams, kā stingrs zobu sakodiens, pārciešot sāpes, bet neļaujot tām atspoguļoties ārēji (“es nemaz nejūtos vairs tik slims / pēc visas procedūras es nemaz nejūtos / tik ļoti slims”, 72. lpp.).

Joprojām būtu pārdroši teikt, ka Zeļģis pilnībā ielaiž lasītāju savos tekstos, tomēr radikālās asociācijas viņa poētikā mazliet pieklusušas, un dzejoļu struktūras kopumā kļuvušas vieglāk uztveramas, attālumi starp rindiņām sarukuši, kaut vietumis nokļūšanai no vienas rindas uz nākamo nepieciešams kārtīgs jēdzienisks pārlēciens. Ja arī lasītājs var uztvert dzejoļa intonāciju un nojaust tā motīvu, sakarības starp aprakstītajām parādībām tomēr daudzviet šķiet zināmas tikai pašam autoram (“nekas īpašs ko atstāstīt pie vakariņu galda / dīķī bija beigta pīle”, 20. lpp.), un nākas ar to samierināties kā ar rūpīgi glabātu noslēpumu, kas, iespējams, slēpj sevī kaut ko ļoti būtisku. Šajā sakarā Zeļģa dzeju brīžiem gribas salīdzināt ar Marta Pujāta kognitīvajām valodas spēlēm, kur konkrētā teksta idiosinkrātisko iedabu nosaka izteikti individuāls, savdabīgs domāšanas un pasaules uztveres veids, ko pats autors, pieļauju, uztver kā pilnībā dabisku (bez manierīguma vai samākslotības), taču lasītājs tajā pēkšņi ierauga kaut ko negaidītu, pārsteidzošu, sajūt brīnumainas valodas (un līdz ar to realitātes) deformācijas. Tiesa, šādi teksti mēdz būt arī riskanti, un ne vienmēr skaidrs, cik lielu kontroli autors saglabā pār saviem mirkļa iespaidu fiksējumiem un cik pārliecinoši tie pēcāk atdzīvojas lasītāja apziņā.

Jaunākās latviešu dzejas ainavā Krišjāņa Zeļģa “Zvēri” šķiet kā hibrīds, kas apvieno sevī gan neuzbāzīgu, pieklusinātu personisko emociju lokizlādi, gan dažāda realitātes/sirrealitātes kalibra ainas – no vienas puses, nekā pārsteidzoša vai šokējoša, bet, no otras puses, ir cieša sajūta, ka Zeļģa balss joprojām saglabā savu unikalitāti kopējā mūsu dzejnieku orķestra skanējumā.

Komentāri

• Kristaps Kristaps

  2016. gada 27. maijs plkst. 7.02

  Diezgan moderns krājums. Man šķita, ka diezgan daudz ironijas un, ka tas melnums, vismaz cik lasīju kkādas recenzijas ir diezgan pārspīlēts.

  • Krišjānis Zeļģis

    2016. gada 3. jūnijs plkst. 9.51

    Prieks, ja kāds pamana arī ironiju.

• Olafs Rozītis

  2016. gada 2. jūnijs plkst. 13.31

  Vai autoram nebija bail izdot savu dzeju melnos vākos? Dažam labam tas varētu uzreiz asociēties ar drūmu dzeju.

  • Krišjānis Zeļģis

    2016. gada 3. jūnijs plkst. 9.50

    Nebija bail, ļāvos mākslinieka idejai un pat neiedomājos par drūmumu!

• Lauris Veips

  2016. gada 6. jūnijs plkst. 23.36

  Vai tavuprāt personifikācija ir neizbēgama? Man ļoti patika pirmais dzejolis, to lasot es domāju par visuma siltuma karti, ko redzēju kādā lekcijā (izskatījās apmēram šādi: https://static01.nyt.com/images/2013/03/22/science/space/22universe-span/22universe-span-jumbo.jpg)

  • Krišjānis Zeļģis

    2016. gada 7. jūnijs plkst. 13.42

    Personifikācija tiek piesieta neatkarīgi no patiesajiem nolūkiem vai aplūkotā objekta. Normāla reakcija, kas reizēm piemīt arī man,bet analizējot vai padziļināti domājot par tekstu tādējādi var arī ļoti kļūdīties.

• Renāte

  2016. gada 7. jūnijs plkst. 8.45

  Grāmata patika, un patīk arī “Malduguns”! Jautājums Krišjānim – vai pēc tavām domām zvēri arī ir profesionāļi? Vai aldara darbs tevi ir iedvesmojis kādam dzejolim? Kāda veida profesionālis tu gribētu būt, ja nebūtu aldaris?

  • Krišjānis Zeļģis

    2016. gada 7. jūnijs plkst. 13.35

    Grāmata pārsvarā rakstīta pirms visas Malduguns epopejas, tāpēc grāmatā nav ar šo dzīves posmu saistīti dzejoļi. Darbs ir atstatus no dzejas un vismaz pagaidām nekādi alus dzejoļi netop.Neesmu profesionāls aldaris. Tur jau tas jautājums vai es vispār varētu kļūt par profesionāli, jo ir tik daudz lietu ko pamēģināt, bet veltīt laiku vienai lietai negribas. Dzeja vienīgā nav apnikusi.