4. maijā pirmizrādi piedzīvos režisores un rakstnieces Kristīnes Želves jaunākā filma “Mērijas ceļojums” – stāsts par jaunu sievieti Mēriju Grīnbergu, kura Otrā pasaules kara laikā izglāba lielu daļu Latvijas muzeju kolekciju. RMM interviju sērijā “Nākotnes muzejs” Kristīne Želve stāsta par spilgtākajiem iespaidiem, ko piedzīvojusi pasaules muzejos un iedvesmojošiem veidiem, kā muzejā “izstāstīt” literatūru.

Kādi bijuši interesantākie, iedvesmojošākie, ar muzejiem saistīti iespaidi?

Mana bērnība un pusaudzes gadi noritēja ārpus Rīgas, tāpēc agrīnu iespaidu par muzejiem ir maz – spilgtāko no tiem esmu jau aprakstījusi Punctum publicētajā esejā “Arhitektūras atmiņa”. Šķiet, ka pirmo reizi muzeju pasaulē nesteidzīgi iegremdējos laikā, kad, strādājot pie filmas par Teuvo Tulio, dzīvoju Helsinkos – tur bija novembris (ko gan var darīt novembrī Helsinkos, man bieži jautāja), daudz brīva laika, maz pazīstamu cilvēku, attiecīgs dvēseles noskaņojums un labi muzeji. Par iecienītu laika pavadīšanas vietu man kļuva Ateneum un Kiasma. Man liekas, tieši  mākslas muzejā Ateneum es pirmo reizi iedziļinājos principos – gan kā tiek eksponēta muzeja kolekcija, gan veidotas aktuālas, mūsdienīgas izstādes par vēsturiskām tēmām. Tajā laikā tur bija izcila gleznotājas, Somijas zviedrietes Helenes Schjerfbeck (1862-1946) izstāde – tajā es pirmo reizi redzēju, kā ar pārdomātas izstādes starpniecību var gan iepazīstināt skatītāju ar kāda autora mākslu, gan izstāstīt viņa dzīvesstāstu un likt sajust arī laikmeta garšu – līdz tam man likās, ka to spēj tikai filmas un grāmatas. (Līdzīgu efektu, starp citu, radīja arī Romana Sutas izstāde “Universālā mākslas formula” mūsu Nacionālajā mākslas muzejā).

Savukārt Somijas laikmetīgās mākslas muzejā Kiasmā skatīju iespaidīgo Eijas Lisas Ahtilas retrospekcija “Paralēlās pasaules”, un man bija pietiekami daudz laika sēdēt pie viņas vairāku stundu ilgajiem darbiem.  Kiasmā es, šķiet, pirmo reizi izbaudīju kaifīgo sajūtu, ka muzejs var būt arī ērta, nepretencioza un iedvesmojoša vide, kurā ir vienkārši patīkami uzturēties – sarunāt tikšanās, pusdienot, iedzert vīnu un kafiju, pastrādāt ar datoru, izlasīt presi un atbildēt uz epastiem.

Kuri ir tavi iecienītākie muzeji gan Latvijā, gan pasaulē?

Uzskaitīt būtu gari, jo gari. Protams, kā nu bez visiem slavenajiem, klasiskajiem, bagātīgajiem Parīzes un Berlīnes muzejiem. Salīdzinoši nesen nokļuvu Berlīnes Ebreju muzejā un biju pārsteigta, cik personīgi un tēlaini var izveidot vēsturisku ekspozīciju – starp citu, ar režijas paņēmieniem. Šo pašu piegājienu es redzu Lipkes muzejā Rīgā – ne velti to ir veidojuši režisors un scenogrāfs, Viktors Jansons un Reinis Suhanovs. Tai pašā Ebreju muzejā skatīju vēl vienu izstādi par pasaules reliģijām, kuru bija vizionējis Pīters Grīnevejs, un šobrīd man ir pilnīgi skaidrs, ka arī izstādes ir jārežisē profesionāliem režisoriem, vai vismaz jābūt vienam no starpdisciplinārās komandas dalībniekiem.

Katrā pilsētā, kur viesojos, vienmēr cenšos atrast un apmeklēt Laikmetīgās mākslas muzeju – man liekas, tas daudz liecina… par daudz ko. Ne tikai laikmetīgo mākslu, bet mūsdienīgu vidi un atmosfēru pilsētā un sabiedrībā, izpratni par mākslas un sociālajām vērtībām un prioritātēm, par pašcieņu, atvērtību, informācijas pieejamību… Par Rīgas joprojām nenotikušo Laikmetīgās mākslas muzeju tāpēc vēl jo vairāk žēl.

Nesen RMM diskusijā literatūrzinātnieks Raimonds Briedis sacīja, ka literatūra kā muzeja eksponāts ir ļoti sarežģīta, būtībā neizstādāma lieta. Kāds, tavuprāt, ir mūsdienīgs rakstniecības muzejs? Un kādas nianses būtu jāņem vērā, veidojot literatūras krājumu?

Vaiiiii, cik daudz empātisku sajūtu, fantāziju, ceļojumu laikā, identificēšanās mēģinājumu un citu dzīvju pielaikošanu bezmaz spirituāli seansi ir piedzīvoti “Brakos”, “Sprīdīšos” “Kalāčos”, Jasmuižā, Upīša un Čaka dzīvokļos, Akuratera un Vācieša mājās… Džoisa muzejā Dublinā vai Kafkas – Prāgā. Man nemaz negribas šķirties no to putekļiem, grīdu čīkstoņas un veca papīra smaržas. Gaumīgs mūsdienu tehnoloģiju pieskāriens, nezaudējot visu iepriekšminēto, ir iespējams – to pierāda rekonstruētie Raiņa un Aspazijas māju memoriālie muzeji. Un man liekas, ļoti interesanti ir meklēt veidus, kā izstādīt un “muzejiskot” rakstniecību – un interesantākais ir tas, ka formulas vai vienotu spēles notikumu nav, der gan autentisks noputējis rakstāmgalds ar sausu tintnīcu, vai audio–video parafrāze vai cita laikmetīga medija versija – tai pašā Ateneumā, piemēram, kādas 19. gadsimta dzejnieces pasaulē varēja gremdēties, skatoties mūsdienu Somijas ainavā no visiem viņas dzīvesvietas logiem (ar lielu skaistu foto starpniecību) – jo viņas rakstāmgalds vienmēr esot stāvējis pie loga, vai baltā istabā klausoties rakstāmspalvas čirkstoņā un uz sienas lasot viņas būtiskākās rindas… Tā var būt ekspozīcija pilsētvidē – kā “Ulisa” iezīmētie punkti Dublinas bruģī, vai iezīmēts bāra beņķis, kur sēdējis un dzēris Hemingvejs…

Kā jau minēju, mans izstādes/ekspozīcijas ideāls, trīsvienība – ja iepazīstu personību/tēmu, tās devumu [jebkurā jomā] un laikmetu. Krājuma veidošanai ir atšķirīgi uzdevumi, no kuriem būtiskākais varētu būt tā lietderīgums pētniecības vajadzībām.

Vai esi domājusi par to, kas no taviem darbiem nākotnē varētu būt muzeja priekšmeta statusā?

Tiešām nevaru (un pagaidām arī īpaši negribu) to iztēloties. Zinu tikai, ka, strādājot pie pētījumiem saviem darbiem par vēsturiskām, dokumentālām personībām, vienmēr esmu centusies kā talismanu iegūt savā īpašumā kādu viņiem piederējušu lietu vai nieciņu – un šie priekšmeti man tiešām ir palīdzējuši koncentrēties un just kaut kādu neizskaidrojumu atbalsta punktu darbam. Varbūt pašiedvesma, un tomēr…

Kādu tu iztēlojies nākotnes muzeju? Kādus uzlabojumus vēli muzejiem nākotnē?

Es domāju un ceru, ka muzeju krājumos strādās labi izglītoti, šauri specializējušies nozares profesionāļi, savukārt izstāžu un ekspozīciju radīšanā un komunicēšanā tiks veidotas radošas, aizrautīgas, izglītotas starpdisciplināras komandas, kurās satiksies pētniecība, literatūra, režija, kino, scenogrāfija, informācijas tehnoloģijas, dizains, komunikācija…