Milda Brehmane-Štengele savā 75 gadu jubilejā pie spēlēto lomu iesējumu plaukta,  1968.gads. Foto: Kārlis Baums. RTMM_282190.

Milda Brehmane-Štengele, 1920. gadi. Foto: nezināms. RTMM_80671.

20. oktobrī leģendārajai operdziedātājai Mildai Brehmanei-Štengelei ir dzimšanas diena, tāpēc amatieru kinofilma par mākslinieci “Dzīve dziesmai” izvēlēta par oktobra mēneša priekšmetu.

Tā kā kinokadros Milda Brehmane-Štengele ir redzama tikai nedaudz un epizodiski, tad šī amatieru filma, kas atrodas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā, ir unikāla. Melnbaltā kinofilma ar skaņu uzņemta 1968. gadā uz 16 milimetru filmlentes. Šī filma muzejā nonākusi reizē ar vēl vairākām amatieru kinofilmām; tās visas 2019. gadā digitalizēja Romualds Pipars no filmu studijas „Ģilde”.

Padomju laikos kinoamatierisms bija populārs – ar mazajām rokas kinokamerām uz 8 vai 16 milimetru platuma filmlentas varēja iemūžināt gan ģimeni un tuviniekus, gan dažādas svinības un ceļojuma iespaidus, kā arī uzņemt savas kinofilmas.

Uzfilmētais materiāls tika attīstīts un pēc tam bieži vien samontēts. Lai parādītu rezultātu, filmu lika kinoprojektorā, un kinovakars varēja sākties. Kinoamatierus apvienoja pie dažādiem kultūras namiem organizētas amatieru kinostudijas, notika filmu skates un konkursi. Un viena no šādām studijām bija “VEF Tautas kinostudija”, kuras paspārnē ir tapusi minētā filma ”Dzīve dziesmai”.

Filmu veidojuši Kārlis Baums, Alberts Freinds un Artūrs Birnsons. Lai arī filmas titros nav nekādu tiešu norāžu, scenārija autors, visticamāk, ir tieši Artūrs Birnsons – cilvēks no Mildai Brehmanei-Štengelei tuvo personu loka, viņas atmiņu pierakstītājs un Latvijas Nacionālās operas vēstures pārzinātājs.

Filmā operdziedātāja komentē savas operu lomas un izpilda Lūcijas Garūtas un Jāņa Mediņa solodziesmas; klavieru pavadījumus atskaņo Lūcija Garūta.

Filmas nosaukums ir dziļi simbolisks, jo Milda Brehmane-Štengele savas dzīves centrā bija likusi operas skatuvi, dziesmu, ko atzīst arī viņa pati: „Visu savu dzīvi esmu atdevusi cilvēkiem uz skatuves atveidotajos tēlos”.

1968. gadā dziedones slavas zenīta laiki jau sen ir aiz muguras, un dzīve rit mierīgi un nesteidzīgi savās mājās Mežaparkā. To arī redzam filmā: viesistabas sienas rotā māksliniecei dāvinātie zīmējumi un fotogrāfijas, turpat arī īpašā plauktā sakārtoti operu klavierizvilkumi. Skatītāju priekšā no fotogrāfijām pavīd dažādi operas tēli, par tiem dziedātāja stāsta pati.

Filmas centrālā epizode filmā ir Mildas Brehmanes-Štengeles 75 gadu jubilejas svinības draugu un tuvo cilvēku lokā. Māksliniece pati uz savu dzimšanas dienu gan nevienu neaicināja, citējot savu atveidoto operas varoni Karmenu: “Kas mīl, tie nāks!”

Kinokadri parāda kuplu svinētāju pulciņu. Tur ir diriģents Rihards Glāzups, mūzikas vēsturnieks Jēkabs Vītoliņš, dziedonis Aleksandrs Daškovs, aktieris Pēteris Lūcis. Protams, arī Mildas uzticamā draudzene Lūcīte – komponiste Lūcija Garūta ar savām māsām un māsu bērniem. Ziedi, apveikumi, sarunas, Lūcija Garūta sēžas pie klavierēm, un mājasmāte dzied.

Un tad nākamā epizode – jubileja aizvadīta, ciemiņi prom, mājās miers un klusums. Māksliniece pārlūko un pārlasa saņemtos apsveikumus un telegrammas, apskata puķu dobi pie mājas, lasa jaunāko avīzi – ar rakstu par savu jubileju. Mildas Brehmanes-Štengeles dziesmai veltītā dzīve rit tālāk.

Kā rezumējums dzīvei ir filmas pirmspēdējais kadrs – mākslinieces foto ar autogrāfu uz tā “Māksla prasa visu un vēl”.