Komponists Alfrēds Kalniņš bērnībā, 1884. gads. Foto: nezināms. RTMM p68038

Alfrēds Kalniņš [1922. – 1923.gads]. Foto: Fricis Cielava, Rīga.RTMM 512382.

Komponists Alfrēds Kalniņš (pilnā vārdā Alfrēds Bruno Jānis Kalniņš, 1879 – 1951), operas “Baņuta”, solodziesmas “Brīnos es” un daudzu citu šedevru autors, pie vientulības bija radināts jau kopš bērnības. Būdams turīgu vecāku vienīgais dēls, viņš tika īpaši lolots un reti uzturējās citu bērnu sabiedrībā. Mūža turpmākajā gaitā tas nekļuva par šķērsli rosīgam sabiedriskajam darbam, tomēr radošajā procesā vientulība bija nepieciešama arvien.

Kalniņam atrašanās vienatnē brīvā dabā bija ne tikai iedvesmas avots turpmākajam darbam pie rakstāmgalda vai klavierēm (kā daudziem citiem mūziķiem), – tā viņam bija pati komponēšanas vide. Jau studiju gados vasaras brīvlaikā daudzi skaņdarbi tapa „uz celmiem mežā sēdot, [dziesmu] tekstus rūpīgi lasot un iegaumējot, uzrakstot i meldiju, i pavadījumu reizā” (Alfrēds Kalniņš, “Skats manā darbistabā”). Alfrēds Kalniņa biogrāfs Arnolds Klotiņš citē komponista rakstīto: „Paliekošu, dziļu iespaidu uz mani atstāja Sigulda jebkurā gada laikā, un tikai tur es sāku rakstīt ārā, pilnīgi bez klavierēm.”

Operas “Baņuta” lielākā daļa savukārt radīta Liepājas pludmalē agros rītos (1918–1919), kad gar jūras krastu vēl nav staigājuši atpūtnieki.
To, cik svarīgi Kalniņam bijis vairīties no burzmas, apliecina komponista rakstītais par laikposmu pēc ierašanās Latvijas valsts galvaspilsētā 1919. gada rudenī:
„Uz Rīgu pārcelts, jau sāku sajust, ka dzīves sīkumi un sabiedriskā dzīve, bieža sastapšanās ar ļaudīm atrauj no radoša darba un Rīgā idile arī izbeidzās, jo teit parkos notis rakstīt nozīmētu: pozēt, ālēties, ikbrīdi arī viens otrs pienāktu, lai redzētu, ko raksta. Lazdonā pavadītās vasarās 1921/22 nu atkal bija ideāla strādāšana! [..] rītos līdz pusdienai un vakaros jaukos silos kluso ezeru malās bija jauki rakstīt. Parasti sēdēju uz celmiem. No skolas pakalna atvērās jauks skats pāri tuvam ezeram. Te tapa “Salinieki”, arī klavierpavadījumi 50 latgaliešu taut. dziesmām. Šajā bez instrumenta palīdzības pasāktā rakstīšanas veidā varbūt arī gan meklējams iemesls tam, ka pianisti-pavadītāji un solisti sūdzas par neērtībām, jo partijas nav gludi saimprovizētas, bet galvā izdomātas” (“Skats manā darbistabā”).
Komponēšanu vienatnē brīvā dabā Alfrēds Kalniņš nepārtrauca arī savā Amerikas emigrācijas periodā (1927–33).

Savās atmiņās viņš vēsta par kāda skaņdarba neparasto tapšanas procesu: „1931. gada pavasarī ar savu šveiciešu dāmu kori “Helvetia” izbraucu zaļumos. [..] Koncertējām brīvā dabā sev un apkārtnei un pēc pusdienām gājām mazā atpūtā. Biju viens kāda kalna piegāzē, kad, izstiepies, sadzirdēju dīvainu putnu, kura dziesma bija gara, pie tam ritmiski diezgan āķīga. Jo ilgāk viņā klausījos, jo vairāk man tas patika un es šo motīvu atzīmēju un, kad putns bija aizlidojis, gabala sākumu viegli uzmetu, vēlāk mājās izstrādājot. Viņu vēlāk spēlēja ne tikai es, bet arī [Arvīds] Žilinskis un citi Rīgā un tas saucas “Pavasars”. Putns patiesi dziedāja 11 pirmās notis!” (‘Skats manā darbistabā”).