Komponists Jāzeps Vītols savā Pēterburgas dzīvoklī pie rakstāmgalda. 1911.gads. Foto: nezināms. RTMM_447249.

Jāzeps Vītols Gaujienas māju “Anniņas” siltumnīcā. 1938.gada sākums. Foto: nezināms. RTMM.

Jāzeps Vītols makšķerē Gaujienas “Anniņu” dīķī. 1938.gada jūlijs. Foto: Eduards Kraucs. RTMM_796705

Vientulību darba procesā mīlēja arī komponists Jāzeps Vītols (1863 – 1948). Lai komponētu, Vītolam bija nepieciešams klusums. Pēterburgas periodā dienas viņš pavadīja cilvēkos un skaņu pasaulē – darbā Konservatorijā, bet vakarus – koncertos, kora mēģinājumos vai saviesīgos pasākumos.

Dažādas bija gan viņa apmešanās vietas, gan paša komponista atmiņas par tām. Nav būtiski, vai dzīves telpa komponistam tobrīd bija mazs namiņš vai villa, galvenais – vienatne. 1913. gada vasarā Vītols ārstējās Krimā. Šo laiku komponists atceras ar prieku:

 “Sakos apdzīvoju par lētu naudu veselu mazu tatāru būdu, pašu beidzamo nelielajā ciemā, jo tādā kārtā biju strādādams aizsargāts no nevēlamo klausītāju ausīm. Tādus savu mūžu panest nevarēju – un lai tās būtu bijušas vai tikai manas apteksnes. [..] Neatceros, ka būtu kaut kad, kaut kur ar tādu dziļu prieku strādājis kā Sakos!”

1918. gada vasaru komponists viens pats pavadīja Preobraženskas tuvumā, milzīgā vasarnīcā ar skaistu panorāmu un astoņām istabām, kur jau pirmajās trijās dienās uzrakstīja savu ciklu “Vasaras dziesmas” ar dzejnieka Friča Bārdas dzeju. Taču radošu vientulību Jāzeps Vītols rod arī tepat Latvijā, Vidzemes jūrmalā, Pabažos, kur pavada trīs neaizmirstamas vasaras no 1909. līdz 1911. gadam:

“Bijām divi ar dabu – jūru un mežu. Šinī Dieva svaidītajā vientulībā burtiski aizmirsu, kā mana balss skan. Reti apciemojumi pie Pēterupes mācītāja Stāmera, iepazīšanās ar tais gados plaši daudzināto baronieti Freitag-Loringhoven tikai padziļināja laimīgo sajūtu būt absolūti neatkarīgam. Diderihss no Pēterpils man piegādāja skaistu flīģeli – iemesls arī darbam ceļa negriezt. St.c. [starp citu], kādā burvīgā mēnessnaktī jūrai noklausījos savu “Viļņu dziesmu”.”

Tomēr, arī pašizolējoties no apkārtējās pasaules, nevar tikai un vienīgi nepārtraukti strādāt, – vajadzīga arī atpūta, vaļasprieks. Tāpēc komponists vēstulē Kārlim Kalējam 1911. gada 4.oktobrī raksta:

“Jūsu ļaunība grib man padarīt riebīgu manu nevainīgo vasaras prieku – makšķerēšanu! Prasāt, lai vienmēr tikai komponētu, komponētu. Ideāls, bet nepraktisks prasījums. Esmu šinī jautājumā saticies ar ekstrēmiem. Ir daudz tādu, kas man aizliegtu pa vasaru vispār strādāt. Abi labi… Bet, ja es tagad pa starpām nesēdētu pie upes vai nestaigātu pa mežu pēc baravikas glūnēdams, diez vai mana mape būtu par kādu manuskriptu bagātāka; diez vai tanī būtu tikpat daudz. Jo katra pilnīgā brīvībā pavadītā stunda atmaksājas vēlāk pie rakstāmā galda… Vairāk nekā piecas stundas pa dienu gars vienkārši neiztur. Nervi streiko, rodas hallucinācijas, cieš paškritika. Jā, tehniski, mehāniski var ilgāk strādāt: komponēto uzrakstīt, orķestrēt utt. Bet arī tam ir savas robežas; ja vēlu vakarā sēžu pie partitūras, tad naktī notis uzved tādu fandango, ka miegamāte bēg ar šausmām un riebumu. Un tomēr mūsu brālis nevar glābties no sava likteņa: kur eji vai stāvi – vai pie upītes, vai mežā, – galva mūzikas pilna.“