Marija Stalbova-Eglīte (1878–1926), saukta arī par Zeltmati Mariju, 20. gs. sākumā latviešu sabiedrības uzmanības centrā nonāk ne tikai sava trauslā skaistuma un neparastās kviešu krāsas matu dēļ. Apdāvinātība mūzikā un valodās, teicama izglītība un izkopta inteliģence spēcīgi piesaista un radoši atraisa daudzus tā laika ievērojamus vīrus – Emīlu Dārziņu, Edvartu Virzu, Voldemāru Dambergu. Tomēr pagrieziena punkts Marijas dzīvē ir laulības ar dzejnieku Viktoru Eglīti, kura jaunajiem ticības baušļiem viņa ir gatava ziedot visu. Voldemāra Maldoņa un Irbes skolas pedagoģe, Alfrēda de Misē, franču un vācu literatūras tulkotāja kļūst par līdzgaitnieci un domubiedri pārmaiņu, novatorisku ideju ģeneratoram, kura dekadentiskais gars grib tuvināt latviešu literatūru Eiropas modernās literatūras strāvojumiem.

Maija “Mēneša priekšmets” – Marijas Stalbovas Eglītes bize, bet diskusijas jautājums: „Vai zeltmataina bize var mainīt tradicionālos priekšstatus par sievietes vietu un lomu sabiedrībā?”.  Uz šo retoriski uzstādīto jautājumu visticamākā atbilde ir “diez vai”, līdzīgi kā Fjodora Dostojevska neatrisināmajai idejai par skaistumu kā pasaules glābēju. Taču dažādās pasaules kultūrās sakņotie ticējumi par daiļiem matiem kā sievietes krāšņāko rotu un maģiskas pievilcības simbolu ir neapstrīdami.

Pirmos nopietnos uzmanības apliecinājumus Marijas jaunkundze saņem no savai muzikālajai būtībai visdārgākās mākslas pasaules pārstāvja – Mūžam Jūsējā Dārziņa Emīla. Saglabājusies komponista 1901. gadā rakstīta vēstule (skat. Emīls Dārziņš. Piemiņas krājums V. Peņģerota redakcijā. R., 1925), kas nepārprotami pauž kaislīgu vēlmi pēc jā-vārda, saskatot jaunajā sievietē nākamo ceļabiedri un lielāko laimi. Viņš tajā atminas pirmo tuvāko tikšanos, kad „dabūju ieskatīties Jūsu dzidrajās acīs, pirmo reiz dabūju aplūkot Jūsu zeltspodros matus, kuri man atgādina tik ļoti manu mammu, kad tā bij jauna un skaista.” Emīla Dārziņa fatālā mīlestība laicīgajā realitātē nepiepildās, bet Marijas tēls (un šo dievišķo vārdu nes arī citas viņa dzīves nozīmīgās sievietes) iespaidojis visu pāragri aizgājušā komponista skaidro un smalkjūtīgo mūziku. Apolloniskās noskaņās tapusi dziesma “Vēl tu rozes plūc” (ar R. Blaumaņa vārdiem), kas veltīta Marijai Stalbovai Eglītei, kuras garīgo tīrību, gaišumu un nevainību tāpat kā pavasarīgo Afrodītes tēlu nemirstīgie dievi apdāvinājuši gan ar ziediem, gan zeltainām matu cirtām. Kā zināms, Emīls Dārziņš kopš mazām dienām saistīts ar luterānismu, vidzemnieku hernhūtisma tradīciju, tāpēc mazliet negaidīti, ka “Melanholiskā valša” melodija pie viņa nomoda sapnī atnākusi caur Svētās Dievmātes parādīšanos. Intuitīvas dvēseles tieksmes pēc savas Marijas nesasniedzamās mīlestības varbūt izpaudušās arī šādā reliģiozā kontekstā.

Marijas Stalbovas-Eglītes roku un sirdi iegūst Emīla Dārziņa jaunības draugs Viktors Eglītis, radīdams ģimeni ar dēliem, Anšlavu un Vidvudu. Visi Marijai pietuvinātie vīrieši viņā pelnīti saskatījuši kaut ko vairāk par nenoliedzamo skaistumu un seksuālo pievilcību, mudinājuši uz gara radniecību. Un arī pati Marija, izdarot savas dzīves lielāko izvēli, vēlas kļūt dzejnieka Viktora Eglīša brīvības apziņas cienīga, izdeldēt sīkpilsonisku domāšanu un privātnieciskus instinktus, kas liedz samierināties ar citu sieviešu klātbūtni vīra dzīvē. Abu mīlestības pilnbriedā, vienā gadā ar Edvarta Virzas “Biķeri”, tapis Viktora Eglīša dzejas krājums “Elēģijas” (1907), kura sātaniskajā simbolismā dzejnieks mīļoto sievu, sievieti skata ar miesisku, jutekliski aklu reibumu: “Un skaidrais vaigs zem matu pelniem, Kā rūsa blāzmo, smejas un stingst.” (“Sieviete”). Bet turpat atrodama viena no latviešu mīlas lirikas pērlēm, kas Mariju ceļ dievišķos augstumos:

Es mīlu tavus zelta matus,
Kas tavas miesas saulē tīsta;
Bezgala mīļos, zilos skatus,
Kas pretim nāk kā debess šķīsta.

Es mīlu tavu mēmo garu,
Kas zūdas izmisībā, sāpēs;
Kas nerimst bezgalīgās slāpēs
Gan grimt, gan augšupkļūt ar varu.

Es mīlu tavu ārprātību,
Tvert, turēt mani savās rokās,
Grimt divkārt bezdibeņos, šaubās, mokās
Un mani liekt ar savu gribu.

(“Es mīlu”)

Viktors Eglītis, būdams apveltīts ar paaugstinātu pašapziņu, nepiešķīra īpašu nozīmi fiziskai uzticībai, kuru īstas mīlestības gadījumā uzskatīja par maznozīmīgu, un rosināja arī savu sievu paplašināt sajūtu loku. Iespējams, ka viņam nācās vilties savu uzskatu pārdrošībā, jo Edvarts Virza, mākslā mērodams līdzīgu ceļu kā Viktors Eglītis, tomēr sasniedza vairāk, tostarp kļūdams arī par drauga nopietnu sāncensi mīlestības jomā. Jūtu iespaidā tapis “Veltījums” Mīļajai Marītei (“Dievišķīgās rotaļas” – 1919), kura klasiskajā meistarībā viņas mati atmirdz tīrā zeltā:

Tu, kas no ugunīm un sniega,
Kā Tevi mīlot dienas skrien!
Tu skaties rožaina un liega –
Vairs nav ne nomoda, ne miega –
Ir tikai mīlestība vien.

Virs tautām augsti lido slava,
Tas viņas sadragāts, tas celts;
Man dod to mīlestība Tava,
Ne saules man, ne zvaigžņu nava,
Ir tikai Tavu matu zelts.

Zeltmates Marijas teiksmainā bize vienojusi latviešu varenos gara darbiniekus un mākslas pasaulē palikusi nemirstīga. Tāda tā izrādījusies arī tiešamībā, jo nav nonākusi mūža namā. Acīmredzot, pulcējoties Inčukalna skolotāju sanatorijā, lai atvadītos no mīļotās būtnes, Viktors Eglītis, Edvarts Virza un Voldemārs Tone ne tikai noņēmuši Marijai pēcnāves masku, bet arī nogriezuši bizi, kuru vēlāk jaunākais dēls Vidvuds glabājis ģimenes skapītī līdzās citām atmiņām par mammu.

• Vēstules un dzejoļu citējumos raksta autores izcēlumi