Zvejniecības piederums – bloks, ko Egons Līvs saņēmis dāvanā no Ērika Kūļa. RTMM 529680

Egons Līvs ar Kurzemes zvejiem (pirmais no kreisās, ar lasi rokās). Liepājas apkārtne, 1960. gadi. Foto: Juris Krieviņš. RTMM 187647

Bula vasarā, jūlija otrajā sestdienā dažādās Latvijas piejūras vietās atzīmējam Jūras jeb Zvejnieksvētku dienu. Šim notikumam šogad būs jau 80 gadus sena vēsture, un tam par godu kā mēneša priekšmets izvēlēts RMM krājumā atrodamais zvejniecības piederums. Tas ir pēc izskata amizants, bet funkcionāli ļoti noderīgs priekšmets – bloks, kurš kalpoja kā daļa no burukuģa aprīkojuma smagumu celšanai vai buru pacelšanai. Pēc kokā iededzinātā veltījuma redzam, ka šis bloks bijis rakstnieka Ērika Kūļa (1941) dāvinājums 1984. gada Ziemassvētkos savam kolēģim Egonam Līvam (īstajā vārdā Egons Gūtmanis; 1924–1989), kura radošā un pat praktiskā darbība primāri bija saistīta ar jūras jeb marīnisma tēmu.

Egons Līvs – bijušais leģionārs, kurš padomju valsts ideoloģiskajā sistēmā ne vienreiz vien ticis šaustīts, ka Otrajā pasaules karā kā pavisam jauns puika karojis nepareizajā pusē, savu darba dzīvi iesācis Liepājā un arī vēlāk sirdī palicis caurcaurēm liepājnieks. Topošais rakstnieks daudzus gadus (1950–1964) strādājis par kuģu mehāniķi, dispečeru, brigadieri Zvejas ostā un vēlāk zvejnieku kolhozā „Boļševiks”, kārtīgi iepazīdams gan zveju* vidi, gan viņu gruntīgos raksturus.

Egons Līvs neatsacījies iesaistīties liepājniekiem raksturīgās bohēmiskās izdarībās un jūrasdullumā. Taču viņam rūpējusi arī jaunā censoņa Ērika Kūļa profesionālā aprite – 1975. gadā viņš rakstījis rekomendāciju Rakstnieku Savienības uzņemšanas komisijai, kurā apliecinājis novadnieka dotības un reto spēju savienot literāro darbu ar astoņu stundu darbadienu leģendārajā rūpnīcā „Sarkanais Metalurgs”.

Pēdējo mūža desmitgadi Egons Līvs veltījis savam mīlestības darbam – latviešu jūrniecības vēstures izpētei. Tālbraucēju kapteiņu un stūrmaņu dzīvesstāsti viņam bija ne tikai spožas pagātnes liecība par kādreizējo kuģinieku gaitām pasaules okeānos; ar tām saistījās cerības par latviskas jūrniecības tradīciju atdzimšanu un nākotnes idejām, kā “krāt zeltu pūriņā”.

* zveji – tā Liepājas rakstnieki sauc zvejniekus