RMM interviju sērijā “Nākotnes muzejs” par saviem iespaidiem muzejos stāsta Ņujorkā dzīvojošā, godalgotā animācijas filmu režisore un Rakstniecības un mūzikas muzeja (toreiz – Raiņa Literatūras un mākslas muzeja) bijusī darbiniece Signe Baumane.

Kādi ir spilgtākie iespaidi, kas gūti muzejos?

Muzejos un baznīcās man parasti uznāk slikta dūša, tādēļ daudz neuzturos ne vienos, ne otros. Neesmu atšifrējusi, kāpēc man slikti paliek baznīcās, bet staigāt pa muzeju bieži vien ir kā staigāt pa kolumbāriju. Lietas, objekti, kas bijuši iejaukti dzīvē, nu piesprausti pie sienas nemainīgā pozā. Tomēr divi iespaidi no muzejiem mani izmainīja uz mūžu.

Man bija septiņi gadi, kad ar ģimeni atgriezāmies no Sahalīnas ar Transsibīrijas vilcienu. Reizi pa reizei izkāpām un devāmies apskatīt vietējās pilsētas, iešņurkušas dubļos. Vienā no tām bija Ļeņinam veltīts muzejs. Viņš tur pavadīja pāris mēnešus izsūtījumā. Un šī koka mājiņa ar visām Ļeņina laika mantām bija atvērta apskatei. Es garlaikojos, turklāt bija karsta diena, māja – putekļaina, grūti elpot. Jau grasījos ģībt, kad izdzirdēju gidi runājam par dzegužpulksteni (no tā karājās divas ķēdes, ar kurām uzvelk pulksteni, un katru stundu lec laukā dzeguze). Viņa ar apbrīnu balsī teica, ka Ļeņins to pulksteni katru rītu uzvilka, it kā tas būtu kāds varoņdarbs. Un tad veda nelielo grupu apbrīnot Ļeņina rakstāmrīkus, bet es paliku pie pulksteņa, aplieta ar negaidītu apgaismību. Es pastiepu roku un paņēmu ķēdi savā plaukstā. Droši vien tā bija tā pati vieta, kur Ļeņins katru rītu paņēma pulksteni, lai to uzvilktu. Mana un Ļeņina dūre saskārās, un mēs kļuvām viens. Tam, ka Ļeņins bija miris, nebija nozīmes. Viņš tolaik bija mūsu valsts svētais, un arī es uz piecām sekundēm kļuvu par svēto.

Otrs iespaids. Pēc vidusskolas ap 1982. gadu strādāju Raiņa Literatūras un mākslas muzejā, man bija uz rakstāmmašīnas jāpārraksta muzeja objektu apraksti. Biju vissliktākā darbiniece visā muzeja vēsturē. Nezinu, kādēļ mani pieņēma darbā. Galīgi nemācēju lietot rakstāmmašīnu, darbs nevedās, un man bija mokoši garlaicīgi. Ierados darbā arvien vēlāk un vēlāk. Bet nekad nelaidu garām pusdienas laiku, kad muzeja darbinieces sanāca, lai kopā paēstu pusdienas. Pusdienlaika sarunas bija ļoti dzīvelīgas un izglītojošas. Par spīti putekļainajam darbam, muzeja darbiniecēm bija lieliska humora izjūta. Reiz viena no viņām atnesa Mirdzas Ķempes mīlas vēstules Erikam Ādamsonam un palasīja mums priekšā. Ķempe man vienmēr bija asociējusies ar status quo slavināšanu, lieliska dzejniece, bet pārāk politiska manai apolitiskajai dabai. Bet šajās mīlas vēstulēs viņas lieliskā valoda plūda, lai aprakstītu privātās jūtas, kaislības un šaubu mokas. Nebija zinājusi, ka slaveniem dzejniekiem ir tādas pašas jūtu mokas kā man. Nezināju, ka viņi guļ kopā un spēj šo personīgo pieredzi aprakstīt tik intīmi, patiesi un poētiski. Un Ādamsons atbild Ķempei ar zīmīti, rakstītu uz brūna ietinamā papīra, it kā viņu būtu sagrābusi pēkšņa vēlme viņai uzrakstīt, sēžot kafejnīcā, bet Muzejā tai papīra zīmītei bija pielikti klāt arī trīs melnraksti, rakstīti uz laba papīra. Ak, visdziļākā patiesība sajaukta ar teatralitāti! Es arī tā gribēju rakstīt.

Kuri pasaules muzeji jūs visvairāk iedvesmojoši?

Varbūt Dabas vēstures muzejs (Museum of Natural History) Ņujorkā vai Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs… Bet, kā jau teicu, bez pamudinājuma muzejus neapmeklēju. Svešās pilsētās dodu priekšroku klīst pa ielām bez kartes.

Bet kādus muzejus visbiežāk apmeklējat, kad esat Latvijā?

Visbiežāk laikam sanāk būt Pastariņa muzejā, kaut kā vienmēr pamanos tajā ieklīst. Gribētos aizbraukt uz Rotko muzeju (Daugavpils Marka Rotko mākslas muzeju), bet nekad nesanāk.

Kādu iztēlojaties nākotnes muzeju?

Galvenais, lai muzejs nākotnē vispār būtu. Man patīk, ka ir muzeji. Kad pamostos nakts vidū no raizēm par pasauli, mani slida doma, ka pasaulē ir izkaisīti muzeji kā apgaismības un zināšanu gaismas saliņas. Bet man nav viedokļa par to, kā veidot muzejus, man ir viedoklis par to, kā veidot animācijas filmas.