Noslēdzot dzejnieka Eduarda Veidenbauma simtpiecdesmitgadei veltītās konferences pirmo dienu, 26. oktobra vakarā Raiņa un Aspazijas mājā Alda Liepiņa un Armanda Siliņa izpildījumā pirmoreiz skanēs komponista Andra Dzenīša dziesmu cikls “Četras Veidenbauma dziesmas un veltījums”. Īsi pirms svinīgā notikuma komponists Andris Dzenītis pastāstīja par E. Veidenbauma dzejas iedvesmu, grūtībām komponēt mūziku dzejas klasikai, literatūras un mūzikas saistību savā dzīvē un grāmatām, kuras viņš lasa šobrīd.

Pastāstiet, lūdzu, kā tapa dziesmu cikls ’’Četras Veidenbauma dziesmas un veltījums”.

Ilgi mēģināju sevī “sagremot” Veidenbauma dzejas mantojumu. Veidenbaumam dzejas krājumu nav bezgalīgi daudz, turklāt daudzas populārākās meistara vārsmas jau ir komponētas, to darījuši gan mūsu klasiķi, gan šodienas komponisti, un šie darbi, no kuriem daudzi ir tautā ļoti populāri, jau uzliek tādu vai citādu zīmogu dzejas interpretācijai. Tam ir grūti pārkāpt pāri. Piemēram, Jura Kulakova ar Veidenbauma dzeju rakstītā mūzika šķiet tāds kā standarts, un diez vai es spētu kaut kā citādāk interpretēt, piemēram, „Jo vēders Dievs visaugstākais…”, tā jau drīzāk būtu izvairīšanās no līdzīga šīs dzejas tulkojuma. Kad biju “atlasījis” sev tīkamākās rindas, darbs ritēja veikli. Mani iedvesmo man tuvie mūziķi Armands Siliņš un Aldis Liepiņš. Viņu būtība, īpašā muzikalitāte un atbrīvotība uzreiz “glezno” fantāzijā skaniskus attēlus, līdzīgi kā tas iepriekš bijis ar manu apjomīgo ciklu “Vīriešu dziesmas”. Savos laukos Stāmerienā sēdēju lapenē, dīķa malā, smaržoju dabu, centos atrast un strādāt ar līdzīgo skaistumu Veidenbauma dzejā, un patiesībā dziesmas pie manis atnāca ļoti ātri.

Vai Veidenbauma dzejā atklājāt sev ko jaunu? Vai ieraudzījāt šo autoru jaunā gaismā, pārdomājāt viņa nozīmi plašākā kontekstā?

Zinu, ka literatūras zinātnieki Veidenbauma mantojumā pēta un atrod ko citu. Man tomēr visbiežāk šī dzeja, īpaši jau tā, kas saistīta ar sociālo netaisnību, dzīves realitāti, šķiet skarba, nereti pārspīlēta, taču ko lai dara – tā vēsta skarbo patiesību, kura simt gadu laikā diez ko nav mainījusies. Lai man piedod par banalitāti – Veidenbaums nereti vēsta to pašu, ko šodien skarbākie komentētāji sociālajās vietnēs, stāstot, cik viss ir slikti, vienīgi dara to mākslinieciskā, augstvērtīgā, tēlainā, daudzslāņainā un paliekošā veidā. Bet, kā jau teicu, iespējams, neko nesaprotu. Tieši tāpēc centos drīzāk atlasīt tos Veidenbauma dzejoļus, kuros vairāk jūsmots par šīs pasaules daili. Grūtsirdīgāka dziesma ir “Daudz cilvēku”, bezcerīgi melanholiska – “Es atceros rožainos laikus”, taču par “Īsts filozofs nav pesimists” un “Upes malu liepas ēno” pats esmu pārsteigts, cik melodiskas, reizē naivas, taču no sirds patiesas tās izaugušas. Likās, ka šie četri dzejoļi labi ataino visu Veidenbauma dzejas kvintesenci, taču gribējās arī tādu kā skatu no malas, tāpēc kā komentāru Veidenbauma dzīvei izmantoju man ļoti tuvā dzejnieka un drauga literatūrā Jāņa Rokpeļņa dzejoli “Veidenbaums” – skarbas paša Veidenbauma izjūtas īsi pirms atvadīšanās no šīs pasaules. Tas arī kļuvis par cikla centru, balsta kolonnu, balstītu citā laiktelpā.

Kas bija iedvesmojošākais, sacerot mūziku šim notikumam par godu?

Izmantot Veidenbauma dzeju bija liels izaicinājums – esmu ļoti daudz strādājis ar dzeju, taču reti – ar pagātnes klasiķiem, vairāk laikabiedru paveikto. Vienīgais izņēmums bija Rainis “Dagdas skiču burtnīcu” ciklā, ar kuru arī nebūt nevedās viegli, taču, šķiet, rezultāts bija apmierinošs. Mani interesē dzejas izkārtojums, strofas, pantu garums, uzsvari, neregularitāte vairāk nekā tradicionālās ritma pēdās balstīti piemēri. Tādēļ vismaz manas mūzikas kontekstā nācās meklēt izeju un risinājumu, kā būt klātesošam šajā vēstījumā. Varbūt kļuvu nedaudz eklektisks, te ir viss – gan šansons, gan asas stikla lauskas, gan bezgalīgs, velkošs lēnums. Tas bija interesants piedzīvojums un iespēja arī pašam skaniski pieskarties Veidenbauma emocijām.

Esat rakstījis mūziku operām, filmām, dzejas cikliem. Komponista darbībā teksts, protams, ļoti bieži ir izejas punkts. Ar kādiem literāriem tekstiem ir vieglāk “saslēgties” un kāda ir jūsu darba metode šajā ziņā?

Teksts ir ārkārtīgi būtisks. Manā uztverē tas nereti pat uzreiz, dažu sekunžu laikā, pasaka priekšā, kā un kāda būs dziesma. Atzīšos, mūziku, kurā paredzēts teksts, komponēt ir daudz vieglāk, jo tas faktiski ir komponista un dzejnieka kopdarbs. Izvairos no klaja ilustratīvisma, attēliem, taču dažkārt man pietiek izlasīt pirmo dzejoļa rindkopu, redzēt, kā tas izskatās vizuāli, lai uzreiz varētu pateikt, vai šo konkrēto tekstu varu vai nevaru komponēt. Droši vien arī tāpēc tik ļoti mīlu Edvarda Estlina Kamingsa dzeju – šķiet, varētu uzkomponēt visu, ko viņš radījis. Armands Siliņš gan šī, gan iepriekšējā – “Vīriešu dziesmu” cikla – kontekstā teica, ka es dzeju nekomponēju, bet interpretēju, lasu skaņās. Man ir ļoti svarīgi, lai klausītājam būtu saprotams pats teksts, tā būtība, ne tik daudz egoistiski to pārvērst melodijā vai kādā iezīmīgā ritma elementā, kurā teksts iegūst otršķirīgu nozīmi. Piemēram, kā tas mēdz būt popmūzikā, kur tikai daļa klausītāju pievērš uzmanību tam, par ko ir dziesma. It īpaši svešvalodā nereti izrādās, ka ļoti skaistai dziesmai ir absolūti muļķīgs teksts. Mūzika manā gadījumā komentē tekstu.

Vai literatūra jums ir iedvesmas avots arī ikdienā? Kādas grāmatas lasāt šobrīd?

Ir bijušas daudzas literāras references, iedvesma, kuru devuši dažādu laiku dzejnieki, arī prozaiķi. Protams, opera “Dauka” ir tekstā balstīts darbs, kam talantīgi libretu veidoja Kārlis Vērdiņš, bet 2004. gadā radīju kameroperu “Tavas klusēšanas grāmata”, kurai Oskara Miloša dzeja bija lielākoties iedvesmas avots, ne tik daudz pats teksts kā tāds. Esmu tradicionāls – ļoti cienu Umberto Eko, Haruki Murakami, neizlaižu nevienu viņu grāmatu. Taču jāatzīstas, ka pēdējā laikā esmu kļuvis slinks lasītājs, nevaru sevi dēvēt par literatūras speciālistu, vismazāk – prozas. Rakstot “Vīriešu dziesmas” biju ārkārtīgi pārsteigts par latviešu mūsdienu dzejas lielo daudzveidību, atšķirībām, individualitāti, lielo talantu skaitu, daudzus no viņiem iepriekš pat nepazinu.