Rakstniecības un mūzikas muzejs
Vienīgais, ko Zenta Mauriņa (1897 - 1978) dzīvē vēlējās, ir mijiedarbība. Mijiedarbība ar gara īsteniekiem. Viņa teica – vienīgais, ko vēlos, bet vai šī prasība ir minimāla?
Zenta Mauriņa Liepājā 1936. gadā. Foto: nezināms. RTMM_456922Vienīgais, ko Zenta Mauriņa (1897 – 1978) dzīvē vēlējās, ir mijiedarbība ar gara īsteniekiem. Viņa teica – vienīgais, ko vēlos, bet vai šī prasība ir minimāla? Viņas dzīvesbiedrs Konstantīns Raudive darīja iespējamo un pārcilvēcīgo. “Tērauds, salīdzinot ar viņa gribu, ir tīrais nieks.[1]”
Baigais gads lika bēguļot. Un viss, ko viņa bija iemācījusies – pārvietošanās maršruti, iztikas nodrošinājuma vietas miesīgajai un garīgajai pārtikai, kas Mauriņai bija vēl būtiskāka, kontaktpersonas, piemēram, šuvēja, bija zudušas. Peļņas iespējas arī. Un tieši tad ieskatīšanās acīs īstenībai bija visbaisākā. Gandrīz neiespējami dabūt pierasto un elementāro.
Kad atrasta apmešanās vieta Vācijā, dzīvesbiedrs meklēja auzu tumi savas Zentī sabeigtajam kuņģim. Atrada speķi, un abi bija priecīgi. Ceļā no Hermsdorfas caur Saidu pagājuši četri mēneši, dzīvojot pa lielceļiem. “Sasnieguši mežu, es lūdzu viņu apstāties, apsēdināt mani saulainā vietā aiz egļu biezokņa, pasniegt manu ceļa somu un kādu brīdi mani atstāt pilnīgi vienu. Viņš darīja, kā es viņu lūdzu. Es izģērbos, visas drēbes, kas man bija mugurā, sasēju sainī un aizmetu biezoknī. Nomazgājos, cik labi varēdama, grāvja ūdenī un noberzējos ar spirtu, kas man bija saglabājies, uzvilku tīru veļu un savu balto zīda priekšlasījumu tērpu, jo cita tīra tērpa man vairs nebija. (..) Mani kratīja drudzis, mocīja arī slāpes. Zobi klabēja. Es meklēju glābiņu rakstīdama savā dienas grāmatā, drudžainajām domām laupīdama to rēgainību. Tādā kārtā tapa daža lappuse manai “Sirds mozaīkai.”[2]”
[1] Mauriņa Z. Trimdas traģika. – Grāmatu draugs, b. v., 1965. – 218. lpp.
[2] Mauriņa Z. Dzelzs aizbīdņi lūst. – Astras apgāds, Toronto, 1960. – 40. lpp.
Vienīgais, ko Zenta Mauriņa (1897 - 1978) dzīvē vēlējās, ir mijiedarbība. Mijiedarbība ar gara īsteniekiem. Viņa teica – vienīgais, ko vēlos, bet vai šī prasība ir minimāla?
Ar Noras Ikstenas personīgo himnas stāstu un rakstnieces radīto epizodi RMM topošajai ekspozīcijai par "Dievs, svētī Latviju" autoru Baumaņu Kārli , rubrikā "Himnai 100" turpinām videostāstu sēriju "Mans himnas stāsts"
“18. novembra vakarā devos uz Brīvības pieminekļa pakāji, lai dziedātu himnu. Nostājos kopā ar visiem skatā pret pieminekli un uzrakstu “Tēvzemei un Brīvībai”. Deviņos, kad vajadzēja sākt dziedāt himnu, ievilku elpu un sapratu, ka nespēju nodziedāt nevienu vārdu. Manas lūpas kustējās, bet skaņa pār manām lūpām nenāca. Lai arī esmu profesionāls mākslinieks, un man ir jāprot dziedāt visdažādākajās emocionālajās situācijās, šoreiz nespēju izdvest ne skaņas. Es stāvu. Man acīs asaras. Lūpas kustējās, bet bija klusums”.
Rakstniekam un dramaturgam Gunāram Priedem (1928 – 2000) vienmēr bijusi aktīva sabiedriskā dzīve. Taču to izmainīja brīdis, kad G. Priede saslima ar tuberkulozi.
"Citu valstu himnās mēs bieži redzam, ka tur ir runa par dinastijām, cīņām, varoņteikām. Mums tā visa nav. Mūsu himna ir skaidra un dziļa savā vienkāršībā. Tā ir miermīlīga, cilvēcīga. Mēs esam ļoti demokrātiski – latvieši tikai vēlas mierīgi dzīvot savā vietā, savā zemē – tagad jau valstī, netraucēti no ārpuses. Mēs paši varam, protam un gribam veidot savu dzīvi, savu zemi, savu valsti. Laid mums tur laimē diet!", tā par valsts simbolu - himnu saka Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.
Šogad aprit simts gadi, kopš Latvijas Satversmes sapulces sēdē, 7. jūnijā, dziesma - lūgšana „Dievs, svētī Latviju” tika apstiprināta valsts himnas statusā. Lai atzīmētu nozīmīgo notikumu un liktu aizdomāties par himnas nozīmi katra dzīvē, Rakstniecības un mūzikas muzejs veido izstādi “Latvijas valsts himnai - 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts”. Tās atklāšana Muzeju krātuvju kompleksa RMM izstāžu zālē, Pulka ielā 8, tiek plānota 2020. gada septembrī.
Liepājniekam Agrim Engelmanim (1936 - 2011) viņa radošā darba oāze bija viņa lauku mājas „Ausekļi”. Senatnīgās ēkas un apkārtni viņš saglabājis sākotnējā dabiskā veidolā, māju iekārtojis ar senām mēbelēm, stādījumus ap ēkām iekopis nevis kā kultivētu dārzu, bet kā dabā brīvi augošus kokus un krūmus. Viņa iedvesmas avots „Ausekļos” bija mežs: tur viņš regulāri staigāja pa zināmā takām, tā „izstaigājot” daudzus skaņdarbus.
Dzejniece Veronika Strēlerte (1912 - 1995) ap sevi saglabāja šauru draugu loku, un šī pašizvēlētā nošķirtība, savāda vientulības izjūta nereti jūtama arī viņas dzejā, it sevišķi daiļrades vēlīnajos dzejoļos.
1981. gadā par otrās dzejoļu grāmatas "Rīgas iedzimtais" honorāru nopircis savas lauku mājas. Kad strādājis, ņēmis atvaļinājumu augustā, jo šajā mēnesī viņam rakstīšana veicoties vislabāk. Dzejnieks raksta pēcpusdienā, kad galva visskaidrākā, viņa darbistaba ir guļamistaba.
Dzejniece Austra Skujiņa (1909 -1932) bija spītīgas dabas un reti kurā cilvēkā ieklausījās. Vienīgais, kura padomus A. Skujiņa ņēma vērā, bija viņas draugs un domubiedrs Aleksandrs Čaks, kurš viņai mācīja mīlēt vientulību un strādāt