Zenta Mauriņa Liepājā 1936. gadā. Foto: nezināms. RTMM_456922

Vienīgais, ko Zenta Mauriņa (1897 – 1978) dzīvē vēlējās, ir mijiedarbība ar gara īsteniekiem. Viņa teica – vienīgais, ko vēlos, bet vai šī prasība ir minimāla? Viņas dzīvesbiedrs Konstantīns Raudive darīja iespējamo un pārcilvēcīgo. “Tērauds, salīdzinot ar viņa gribu, ir tīrais nieks.[1]”

Baigais gads lika bēguļot. Un viss, ko viņa bija iemācījusies – pārvietošanās maršruti, iztikas nodrošinājuma vietas miesīgajai un garīgajai pārtikai, kas Mauriņai bija vēl būtiskāka, kontaktpersonas, piemēram, šuvēja, bija zudušas. Peļņas iespējas arī. Un tieši tad ieskatīšanās acīs īstenībai bija visbaisākā. Gandrīz neiespējami dabūt pierasto un elementāro.

Kad atrasta apmešanās vieta Vācijā, dzīvesbiedrs meklēja auzu tumi savas Zentī sabeigtajam kuņģim. Atrada speķi, un abi bija priecīgi. Ceļā no Hermsdorfas caur Saidu pagājuši četri mēneši, dzīvojot pa lielceļiem. “Sasnieguši mežu, es lūdzu viņu apstāties, apsēdināt mani saulainā vietā aiz egļu biezokņa, pasniegt manu ceļa somu un kādu brīdi mani atstāt pilnīgi vienu. Viņš darīja, kā es viņu lūdzu. Es izģērbos, visas drēbes, kas man bija mugurā, sasēju sainī un aizmetu biezoknī. Nomazgājos, cik labi varēdama, grāvja ūdenī un noberzējos ar spirtu, kas man bija saglabājies, uzvilku tīru veļu un savu balto zīda priekšlasījumu tērpu, jo cita tīra tērpa man vairs nebija. (..) Mani kratīja drudzis, mocīja arī slāpes. Zobi klabēja. Es meklēju glābiņu rakstīdama savā dienas grāmatā, drudžainajām domām laupīdama to rēgainību. Tādā kārtā tapa daža lappuse manai “Sirds mozaīkai.”[2]”

[1] Mauriņa Z. Trimdas traģika. – Grāmatu draugs, b. v., 1965. – 218. lpp.

[2] Mauriņa Z. Dzelzs aizbīdņi lūst. – Astras apgāds, Toronto, 1960. – 40. lpp.