Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Gundegas Repšes romānu “Bogene”. Uz jautājumiem atbildēs arī pati autore. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 20. maijam. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.
Gundegas Repšes jaunākais romāns “Bogene”, rakstnieces pienesums pašas izlolotajā vēstures romānu sērijā “MĒS. Latvija, XX gadsimts”, vēsta par to robežu, kuru pārkāpjot indivīda personiskā pieredze un atmiņas transformējas visas tautas kolektīvajā pārdzīvojumā, kas uz gadu desmitiem tiek ierakstīts tās ģenētiskajā kodā. “Bogenē” par šādu pieredzi kļūst Latvijas okupācija 1940. gadā un tam sekojošās Baigā gada represijas, kas tiek attēlotas ar turīgās ventspilnieku Lesteru ģimenes locekļu acīm, centrā izvirzot dzimtas sievietes – ģimenes māti Bertu un viņas meitu Loti, kurām baisos notikumus pārdzīvot palīdz abu iztēlotais mājas gars – Bogene. Romāna gaitā abas sievietes nokļūst iekarotāju varas rokās – Berta tiek apcietināta un spīdzināta, bet Loti iesēdina vagonā uz Sibīriju. Lieliski apzinoties atmiņu haotisko iedabu, arī romāna struktūru rakstniece veido kā fragmentāru mozaīku, kurā iztrūkstošie gabaliņi bieži vien jāievieto lasītājam pašam, vadoties pēc tekstā izkaisītajām norādēm. Romāns pāraug teju vai detektīvā brīžos, kad lasītājam jācenšas saprast, kas tieši noticis ar vienu vai otru ģimenes locekli, autorei atsakoties no precīza skaidrojuma un skaidrām atbildēm. Varētu teikt, ka romāna fragmenti ir kā atmiņas/apziņas uzplaiksnījumi, kas lēkā no viena personāža uz otru, taču saglabā zināmu atsvešinājuma efektu, rakstniecei pieturoties pie vēstījuma no autora redzespunkta. Vienlaikus šāda pieeja arī brīnišķīgi ilustrē konkrētajā laika periodā valdošo haosu, kad cilvēka individuālā eksistence piepeši tiek reducēta līdz sīkai vienībai, ierakstam okupantu varas izsūtāmo vai apcietināmo sarakstā, un kad nav ne mazākās nojausmas par to, kas notiks tālāk. Cilvēku likteņi izšķiras pat ne dienu, bet dažu minūšu laikā, jo jebkurš svešās zemes iebrucējs var patvaļīgi izvilkt naganu un spriest ātru tiesu bez sprieduma.
Ņemot vērā sērijas specifiku, neiztrūkstošs ir plašs vēsturiskās informācijas apjoms, kas iekļauts romāna tekstā. Sastopami gan plaši un vienlaikus poētiski apraksti, piemēram, par Ventspils tirgu 1940. gadā, gan informatīvas atkāpes, krietns apjoms informācijas ietilpināts arī personāžu dialogos, piemēram, izvērstajā sarunā starp Doroteju un Maksimilianu par Jāņa Sudrabkalna pretrunīgo personību vai Kārļa Padega bērēs noklausītajās sarunās. Jāatzīst, ka ne vienmēr autores vēlme dalīties ar laikmeta izpētē iegūto informāciju iet rokrokā ar romāna sižetu, un dažviet viena otra pasāža vai dialogs šķiet pievilkts klāt “aiz matiem”. To gribas teikt arī par romāna noslēgumā ievietoto Dorotejas vēstuli jūrā izbraukušajam Lesteru ģimenes galvai Ģedertam, kurā viņa pedantiski uzskaita visu apkārt notiekošo, gan sadzīves, gan kultūras un politikas līmenī, neaizmirstot aprakstīt arī dažas epizodes no Aspazijas dzīves (tiesa, vēstulei ir nozīmīga loma Lesteru likteņgaitās, mulsina vien tas, kādiem faktiem autore šeit pievērš uzmanību). Vienlaikus “Bogenē” autore atklāj arī dažādas iepriekš literatūrā nemanītas reālijas no 1940.–1941. gada, piemēram, par it kā labi zināmo bāzu līgumu un Krievijas armijas kontingentu Latvijā jau kopš 1939. gada beigām, kas atklājas spilgtā epizodē, kurā Berta pēc peldes jūrā sastopas ar patrulējošiem krievu zaldātiem. Kopumā Repšes iezīmētā laikmeta aina gan uzskatāma par ticamu un pilnasinīgu, un to ir interesanti salīdzināt ar Māra Bērziņa romānā “Svina garša” aprakstītajiem notikumiem un sadzīves detaļām, jo arī Bērziņš raksta par šo pašu laika periodu.
Viens no iespaidīgākajiem līdzekļiem autores vēstījuma nodošanai “Bogenē” ir valoda, un nepieminēt šo aspektu būtu apgrēcība. Repše ļauj vaļu valodas dzirnavām, kuru rati vietumis griežas maksimālā ātrumā, burtiski nošļākdami lasītāju ar poētiski blīvām pasāžām, vecvārdiem, apvidvārdiem un dažādiem metaforu kruzuļiem, lai pēc brīža atkal sastingtu atturīgi vēsā, lakoniski fiksējošā vēstījumā. Vienlaikus vēstījums ne brīdi nešķiet smagnējs, brīžiem tas ir pat ļoti ievelkošs, un romāna 190 lappuses iespējams pievārēt relatīvi neilgā laikā. Tieši valoda Repšei kļūst par līdzekli lasītāja satricināšanai un pamodināšanai, par tautas atmiņu un pārdzīvoto ciešanu akumulētāju, jo tikai ar valodu mēs varam izstāstīt un fiksēt katrs savu stāstu, lai tas pārietu no paaudzes paaudzē, beigās kļūstot par “lielo vēsturi”.
Komentāri
Lūdzu, tomēr pajautājiet…
Tā Dorotejas vēstule beigās. Vai kaut kur pētot vēsturi autorei gadījās lasīt ko tik atklāti līdzīgu? Vienkārši- no šodienas skatu punkta liekas, nu kur var tik muļķīgi visu uzlikt čekai vai kam tur uz delnas…
Par Dorotejas vēstuli atbildu ne tikai Jums, bet arī raksta autoram. Tas taču ir absolūti dabiski, ka cilvēkam, kuru Doroteja mīl, viņa raksta visu. Centīgi, visaptveroši, mēģinot atkal jau zaigoties pati savā nozīmībā. Ģederts Lesters ir ilgi un tālu prom, neaizsniedzams, tādēļ Dorotejas acīs un sirdī gluži vai literārs varonis. Savu dzīvi viņa, rakstot vēstuli, literarizē, nevajag aizmirst, ka viņa ir viscaur izvārtījusies kulturēlajos putekļos un putekšņos un, iespējams, zemapziņas dzīta, liecina Ģedertam, ka viņa varētu būt kas vairāk. Doroteja ir tā brīnišķā sieviete, kas visu par visiem zina, par visu viņai ir viedoklis, taču nav pretmīlestības. Kā gan citādi celts savu nozīmību, ja ne manifestējot savu informācijas pūru? Tāpat nevajag aizmirst, ka tā laika cilvēki vēl nebija apkalti čekas metožu pārzināšanā un vēstules rakstīšana tādām ar sevi pārņemtām būtnēm nevarēja šķist kaut kas bīstams. Tas, ka viņa tik maz vietas atvēlējusi savai māsai/pusmāsai Bertai ir psiholoģiski saprotams – Berta atkal taču ir uzmanības centrā, pazudusi. Bet, protams, man gluži personiski gribējās izpēlēt to sieviešu pļāpību.
Es arī vēlos atsevišķi pateikties autorei par romānu, kā arī (atkārtoti) uzdot jautājumu par to, kā vērtējat līdz šim iznākušos sērijas “MĒS. Latvija, XX gadsimts” darbus un to panākumus? Spriežot pēc atzinības gan no kritiķu, gan lasītāju puses, līdz tautai sērija noteikti ir aizgājusi, taču vai redzat sērijai kā kopumam kādu lielāku, paliekošu ietekmi uz mūsu izpratni par Latvijas vēsturi un tiem notikumiem, kas veidojuši tautas atmiņu?
Sērijas nozīmība atklāsies tad, kad visi darbi būs nākuši klajā un tos varēs izlasīt no pirmā līdz pēdējam kā kopumu. Es pati to ļoti gaidu, jo kaut kādā mērā tad tie atklāsies kā jauns teksts.
Panākumi? Es patiešām lāgā nesaprotu šo jēdzienu literatūrā un mākslā vispār. Publikas interese- jā, nenoliedzami. Un šoreiz patiešām šķiet, ka tā nāk no dziļākiem avotiem, ne rakstnieku publicitātes dažāda mēroga kampaņām. Tas, protams, gandarī.
Šausmīgie vēstures notikumi šajā romānā aprakstīti visnotaļ tieši, tāpēc varētu domāt, ka autore saglabā cerību, ka vārdos grūti izsakāmo pieredzi ir iespējams aprakstīt godprātīgi arī tad, ja iztiek bez smalki sazarotiem metaforu tīkliem, kādi atrodami V. G. Zēbalda darbā “Austerlics” (tas ir pirmais, kas nāk prātā), kur koncentrācijas nometne vienmēr paliek kā trūkstošais posms, uz ko norāda citi arhitektūras objekti, kas, saprotams, atstāj ietekmi kā uz cilvēku, tā uz ainavu, to vidū ir, piemēram, skola, cietoksnis un dzelzceļa stacija. Būtu interesanti dzirdēt autores domas par to, kāpēc viņa izvēlējās tiešo pieeju (ja to tā vienkāršoti var dēvēt).
Tiešā pieeja? Man jau šķiet, ka metaforas ir tīši noslēptas zem raupjā tiešuma. Lāgā jau negribas savus apsvērumus izvērst uz āru, taču glābšanās atšķirīgajās nodaļu stilistikās man tiešām bija konceptuāli svarīga.Visus paraugus, protams, centos no savas apziņas aizmēzt, jo paraugu nevar būt principā, manu tekstu neviens, pat viscensonīgākais zaglis, uzrakstīt nevar. Un, protams, ka savus amata rīkus centos nobēdzināt, tie tomēr ir noslēpumi. Tātad iznāk, ka es laikam nepiekrītu, ka mana pieeja būtu – tieša.
Repše ļauj vaļu valodas dzirnavām, kuru rati vietumis griežas maksimālā ātrumā, burtiski nošļākdami lasītāju ar poētiski blīvām pasāžām, vecvārdiem, apvidvārdiem un dažādiem metaforu kruzuļiem, lai pēc brīža atkal sastingtu atturīgi vēsā, lakoniski fiksējošā vēstījumā.
Rakstā aplūkošu to vēstuļu daļu, kuru Leonam Briedim pagājušā gadsimta 70. gados rakstījuši viņa kolēģi un izdevniecību darbinieki. Visbagātīgākais vēstuļu klāsts ir nācis no dzejnieka un atdzejotāja Ulža Bērziņa (32 vēstules un atklātnes).
Šogad aprit 100 gadi, kopš dzimis Voldemārs Kalpiņš, kurš no 1962. līdz 1976. gadam vadīja Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeju (pašreizējo Rakstniecības un mūzikas muzeju).
“Narkozes” var lasīt gandrīz kā dienasgrāmatu, ko veido steigā uzšņāptas piezīmes ar nolūku nesaudzīgi vērsties pret “kārtīgās sievietes” tēlu. Gruntmanes ikdienišķais tonis un atturīgā (lai neteiktu – apzināti skopā) tēlu sistēma rosina viņas darbiem piemērot apzīmējumu “ticami”.
Melgalvei šajā stāstā izdevies ietilpināt gudri izstrādātu vidi, pārliecinošus, spilgtus varoņus un spraigu sižetu, līdz ar to romāns var tikt lasīts gan kā aizraujoša izklaide, gan sniegt bagātīgu vielu pārdomām par cilvēka patību, attiecībām ar varu un kultūru.
Šobrīd, katram no autoriem dzīvojot savā pasaules malā (Kota – Turcijā, Lācītis – Lielbritānijā, Manfelde – Liepājā), aicinājām viņus rakstveidā dalīties ar savām pārdomām par ārlatviešu literatūras īpatnībām, pagātni un nākotni.
Hersbrukas latviešu nometnes komitejas mītne. Vācijā, 1949. gada 24. februāris. Priekšplānā plakāts: “Dievs, palīdzi mums! Mēs protestējam pret tirāniju un deportācijām Baltijas valstīs!” (angļu, vācu val.) RTMM 691481(1-2) Profesora Jāzepa Vītola piemiņas vakars Vācijā, Eslingenā (viņa 85 gadu dzimšanas dienas atcere) – skats uz publiku zālē. 1947.
Laikā, kad par visas Eiropas aktuālāko tēmu kļuvusi bēgļu krīze, iespējams, vērtīgi ir paskatīties atpakaļ pagātnē. Tādēļ piedāvājam Rakstniecības un mūzikas krājuma materiālos balstītu rakstu sēriju, kas vēstīs par latviešu literātiem un mūziķiem, kas savulaik bijuši spiesti doties bēgļu gaitās.
Stāstu krājums ar nepretenciozo nosaukumu “Stāsti” ir vēl viena Žoludes daiļrades šķautne, kas iezīmē atgriešanos pie reālistiskākas, lakoniskākas poētikas, turklāt vēl garstāsta žanrā. Grāmatā iekļauti septiņi stāsti, un, lai arī tie savstarpēji nav tiešā veidā saistīti, par krājuma kompozīcijas ietvaru izvēlēti trīs rakstniekiem un rakstnieku namiem veltītie stāsti “Ceļš”, “Putekļi” un “Nams”.
Grūti izdomāt Ziemassvētku apsveikuma tekstu? RMM piedāvā iedvesmai ielūkoties 10 svētku kartītēs, kuras sūtījuši slaveni latviešu dzejnieki, rakstnieki un mūziķi. Interesanti, ka viņu Ziemassvētku un Jaungada atklātnes ne vien atspoguļo rakstītāja personību, bet bieži vien ir arī kā nelieli, vizuāli stāsti par savu laikmetu
Rakstniecības un mūzikas muzejs
Darbs bija izcils. Paklanos bez sarkasma. Iedarbīgs un sajūtas iedarbinošs. Man pašai personīgi žēl, ka mani tās pilnībā nesasniedza, jo manas dzimtas stāsts, tāpat kā daudziem citiem latviešiem ir līdzīgs. Un tāpēc personīgāks, sirdī iedūries. Un ar katru gadu labāk izprotams. Es reiz iedomājos, ka man tobrīd bija tieši tikpat gadu, cik manai vecmāmiņai, kuru vienā marta naktī izrāva no mājas ar sešgadīgu puiku. Un, lasot Bogeni, domāju, cik ļoti viņa cīnījās, lai dēls neaizietu bojā. Tomēr nekad nestāstīja, kāds bija tas brauciens līdz Omskai. Domāju, ka tajā iespējams bija viss. Paldies autorei. Pēc šī darba es laikam tomēr nekad nejautāšu vecmāmiņai par tām nedēļām lopu vagonā…