Lasītāji aicināti komentāros izteikt savas pārdomas, viedokli vai uzdot jautājumus par Gunta Bereļa stāstu krājumu “Es nekad nerunāju muļķības” (Dienas Grāmata, 2018). Uz jautājumiem atbildēs pats rakstnieks. Kritika ir atļauta, bet aizvainojoši komentāri tiks dzēsti. Diskusija ilgs līdz 31. maijam. Aicinām diskusijas dalībniekus piedalīties ar savu īsto identitāti.

Ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi kopš rakstnieka un literatūrkritiķa, deviņu grāmatu autora Gunta Bereļa iepriekšējā stāstu krājuma “Mīnotaura medības” (1999). Jaunajā īsprozas grāmatā “Es nekad nerunāju muļķības” tiek turpinātas postmodernisma prozas pētnieka, vērtētāja un radītāja ierastās tēmas un noskaņas – fikcijas un realitātes trauslā robeža, absurda motīvi, dzēlīga ironija un tumšs humors. Atsauksmes par grāmatu ir dažādas – par krājumu rakstījuši gan Bereļa prozas virtuozitātes cienītāji, gan postmoderno spēļu nogurdinātie. Jūlija Dibovska uzskata, ka “Berelis kā īsās prozas meistars nostiprina pozīcijas, sniedz lasītājam to, ko tas gaida, – spraigu un spilgtu literatūru” (Dibovska. J. Slepkavnieku meistara atgriešanās. Satori. 04.04.2018., pieejams šeit), Bārbala Simsone, grāmatu lasot, izbaudījusi vienlaikus “šermuļus, uzjautrinājumu un nenoliedzamu katarsi” (Simsone B. Berelis dzied častuškas. KDi. 31.03.18. Pieejams šeit), savukārt Pauls Bankovskis secina: “Rezultāts bieži vien nepaceļas augstāk par vienmuļā balsī izteiktu, racionāli uzkonstruētu, literatūras vēsturē balstītu, bet pārsteigt nespējīgu pretenziju šokēt.” (Bankovskis P. Es nemaz nebiju pārsteigts. IR. 26.V–9.V,2018.) Par Bereļa grāmatas provokāciju, absurda un nāves neizbēgamību pirms diskusijas runājām ar stāstu krājuma autoru.

Interesanti, ka grāmata, kurā ir tik daudz melnā humora un nežēlīgas ironijas, ir “audzinoša” – tādā nozīmē, ka rāda muļķības nenovēršamību un nenovēršamību, pie kā noved muļķība.

It nemaz nedomāju tādās kategorijās. Tā nav morāles būšana, bet drīzāk estētikas, ētika te ir pakārtota (kā tas arī vispār ir, tik to ir grūti pieņemt). Skatoties no malas, varētu teikt, ka Berelis ņem par pašsaprotamu uzskatītu patiesību un ar dažiem elementāriem loģikas soļiem to noved līdz absurdam, bet arī tā tas nav. Pārāk daudz reālajā esamībā mums nākas saskarties ar pilnīgu absurdu, kas no veselā saprāta un loģikas skatpunkta nav iespējams tāpēc, ka nav iespējams, bet tas realizējas darbībā un iespaido mūs. Absurdās pasaules neizbēgamība (sākot jau ar ēteriskām un lingvistiskām banalitātēm – nafig dzīvot, ja šā vai tā atstiepsies – līdz sadzīviskai komikai, Vējonis kā prezidents – vai tad nav absurds?) – apmēram tā. Šī apjausma un arī droši vien saskarsme ar reālo absurdu brīdi pa brīdim realizējas sižetos. Bet muļķība – nedomāju, ka šo jēdzienu var lietot kā kaut ko kvalificējošu. Tas, ko cits sauc par muļķību, izriet no gluži cilvēciskām iegribām – dominēt, pakļauties – tie ir dzinējspēki, bet vēl jau bezgaldaudz kas cits. Manos stāstos tīri sižetisku apsvērumu dēļ šīs iegribas, protams, hipetrofētas, bet, palasot ziņas, šā vai tā realitāte Bereli ar visiem beketiem&co pārspļauj.

Tavi varoņi lielākoties nav pasīvi apstākļu upuri absurdās pasaules priekšā, viņi ir pat ļoti rīcībspējīgi savu vājību apsēstie – slavaskārais vīrs, kurš gatavs ziedoties uz Saeimas zoba, greizsirdības mākta filoloģe, aizvainojumā slīkstošas gleznotājs, spīdzināšanas un nāves cienītāji. Visbiežāk šī apsēstība tiek novesta līdz galējībai – nāves faktam, tādējādi atbrīvojot varoņus.

Nāve – tas ir vislielākais piedzīvojums, teica Pīters Pens. Visi dižie dzīves svinētāji uz pohām sāk domāt par nāvi. Bet var jau arī nopietnāk – visas civilizācijas tādā vai citādā veidā ir centrējušās ap nāves būšanām – svarīgākais brīdis cilvēka dzīvē, pāreja uz kaut ko citu, un štrunts, ka nekā cita nav, bet doma šā vai tā ir. Viduslaikos ļauži iemanījās pasmieties par nāvi – kāpēc gan arī man nepasmieties? Tak gabals viņai no tā nenokritīs. Bet draņķe viņa ir, tas skaidrs.

Šī grāmata esot izaugusi no idejas par mūzām – mākslām – veltītu stāstu krājumu. Šajā krājumā aizķērušās gan tikai dažas – filozofija, glezniecība un, protams, literatūra. Kāpēc sākotnējā iecere neīstenojās? Par kuru no mākslām bija vieglāk/grūtāk rakstīt?

Vēsture apmēram tāda, ka tiešām pirms daudziem gadiem bija iecerēts šāds krājums – katrai mūzai pa vienam, bet ne visām, tik tām, kas man patīk, – literatūra, māksla, mūzika, filozofija. “Heidegers” uz pirmo iekārienu uzrakstījās pats no sevis, bet tad sākās ķibeles – par mūziku it kā sanāca, it kā ne (turklāt doma bija nosperta, bet neteikšu, no kā), par literatūru aizgāja ne īsti uz romānu, ne īsti uz stāstu, par mākslu tāpat, un tad tas viss sakombinējās un dažu gadu laikā sanāca romāns “Ugunīgi vērši ar zelta ragiem”. Pāri palika pliks “Heidegers” un laikam vēl kāds stāstiņš, kas bija jau gatavs. Mūzām savs domu gājiens.

Komentējot šo grāmatu, intervijā Latvijas Radio sacīji, ka rakstnieks un literatūrpētnieks tevī ne vienmēr ir mierā viens ar otru. Vari, lūdzu, pastāstīt, kā šī “personības šķelšanās” projicējas šajā stāstu krājumā?

Tak rakstnieks vispār šizīga personība – viņš pēc būtības ir 1) cilvēks – nu, tāds normāls, ar saviem kompleksiem un vājībām 2) tas, kuru šis cilvēks izdomājis kā rakstnieku, vadoties pēc savas esamības un lasīšanas pieredzes. Tālāk – šis rakstnieks abas personības puses pat necenšas savienot kopā, gluži pretēji, viņš bēg prom no tā cilvēka, kurš viņu izdomājis.

Saistībā ar šo konkrēto frāzi par rakstnieku un literatūrpētnieku – varbūt neesmu precīzi izteicies. Drīzāk tā, ka es, pats rakstīdams prozu, brīžiem ironizēju par tiem tekstiem, par kuriem rakstu apcerīgus rakstus – es redzu, kā tas tapis, saprotu, ko autors tobrīd domājis, zinu, kurā brīdī nohaltūrējis, man skaidrs, kā tas uztaisīts. Tāds profesionālais kretīnisms. Bet tas nenozīmē, ka tas gabals nevarētu būt izcils un diesviņuzina, cik ģeniāls. Projicējas manos tekstos – tas prasti, es zinu abas puses, kas nebūt nav pretnostatītas (kaut arī vismaz vienā stāstā es to daru, bet tā ir tā pati novešana līdz absurdam).

Šo grāmatu esi raksturojis kā provokāciju. Kuri mūsdienu autori tevi pašu spēj pārsteigt un provocēt?

Droši vien, ka reklāmas frāze. Reālās provokācijas, manuprāt, beidzās līdz ar dadaistiem, pēc tam vairs tikai teātris, pat sirreālisti tikai noveda dažas dadaisma lietas līdz konsekvencei, bet tā ir baigi sarežģītā tēma. Kuru vairs rausta, ka viens duraks Maskavā pimpi pienagloja pie asfalta, vai kā tur bija, un pasludināja par baigo mākslu, konceptuālisms un vispār. Mūslaiku pasaulē arī citādība, neteiksim, kļuvusi par normu, bet kā provokācija darbojas tikai atsevišķos gadījumos un atsevišķās vietās. Runāt savā balsī, rakstīt tā, kā tev prasās – kaut kādā mērā tā ir provokācija, bet ne šī jēdziena ierastajā izpratnē. Uztaisīt labu grāmatu pašreizējā klipveida domāšanas (t. i., cilvēks realitāti uztver absolūti fragmentāri) situācijā – arī tā ir provokācija.