Dzejniece Inga Pizāne. Foto: Elīna Drulle.

Radīšanas mirklis ir kā (īs)savienojums pašam ar sevi. Gara pamošanās mirklis. Dzirkstele. Apziņas un valodas modrība. Pamanīšana, kā iekšējā un ārējā pasaule mijiedarbojas. Saruna ar pamanīto sevī un apkārt. Reizēm radīšanas mirkli veicina kāda pilsētas aina, cilvēks, kas nāk pretī, vai „šķietami” garām. Jo – ja kaut ko pamanām, tad tas garām nepaiet. Tāpēc rakstu. Rakstīt ir pamanīt.

Es rakstu, lai uzturētu sevi gara nomodā un lai uzturētu savu valodu un domu formā.

Rakstīšana man nozīmē iedziļināšanos sevī, laikā, kurā dzīvoju, un notikumos, kuros biju, esmu vai gribētu būt.

Dzejā iemūžinu to, kam sevī, cilvēkos, vai pasaulē nevaru un negribu paiet garām.

Dzeja man nozīmē klātbūšanu sevī, pasaules izzināšanu caur sevi un sevis izzināšanu caur piedzīvoto.

Rakstīšana man palīdz veidot attiecības ar sevi, ar to, ko tveru un pieredzu, saglabājot skaisto un izzinot sāpīgo.

Rakstīšana, līdzīgi kā kino skatīšanās, man ir arī „saslēgšanās ar sevī mītošajiem noslēpumiem”. Šķiet, ka kinorežisors Alehandro Hodorovskis tā ir teicis, un es viņam piekrītu. Radīšanas mirklī es allaž kaut ko par sevi uzzinu – kaut ko, kas manī ir snaudis vai bija paslēpies. Es ceļu to gaismā un iepazīstos ar to. Tās ir mūžīgas paslēpes, un man patīk meklēt, un man patīk atrast.