2016. gada 25. septembrī 110 gadu jubileja apritēja krievu komponistam Dmitrijam Šostakovičam (1906–1975). Viņš ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta skaņražiem, 15 simfoniju, sešu koncertu, trīs operu, trīs baletu, daudzu kamermūzikas darbu, teātra un kinomūzikas autors. Pēdējos gados uz Latvijas Nacionālās operas skatuves Rīgā iestudēta gan D. Šostakoviča opera “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta” jeb “Katerina Izmailova”, gan balets “Gaišais strauts”.

Dmitrijs Šostakovičs 1925. g. absolvē toreizējās Ļeņingradas (tagadējā Sanktpēterburga) Konservatorijas kompozīcijas klasi (aiz muguras jau pabeigta klavierklase), viņa diplomdarbs ir Pirmā simfonija. Tieši ar šo darbu arī Šostakovičs kļūst pazīstams pasaulē. Te lomu nospēlē liktenīga nejaušība – Ļeņingradā viesojas izcilais vācu diriģents Bruno Valters (20. gs. sākumā viņš strādājis arī Rīgas Vācu teātrī), viņš šo simfoniju dzird koncertā, pēc tam palūdz autoram atsūtīt viņam uz Berlīni šī darba notis. Šostakoviča Pirmās simfonijas pirmatskaņojums Berlīnē notiek 1927. gada novembrī, pēc gada šīs darbs jau skan Filadelfijā diriģenta Leopolda Stokovska vadībā. Savās programmās Šostakoviča Pirmo iekļauj arī tādi diriģēšanas mākslas korifeji kā Oto Klemperers un Arturo Toskanīni.

Pakāpeniski Šostakoviča mūziku iepazīst arī Latvijas klausītāji. 1933. gada februārī to Radiofona tiešraidē dzird klausītāji visā Latvijā. Mūzikas kritiķis Maksis Brēms šo koncerta vakaru apraksta un komentē laikrakstā “Latvijas Kareivis” 1933. gada 26. februārī: “Radiofona vadība bija aicinājusi uz “jaunās mūzikas vakaru” Rīgas radiofonā, kur viesojās kāds jauns cilvēks no Ļeņingradas ar tituli “profesors” un saucās par diriģentu Ērlihu. Vērojot viņa uzstāšanos, tiešām varēja konstatēt, ka viņš mūzikā vēl ir jauns, neveikls un vietām stipri bezspēcīgs, bet tomēr esot profesors; un tur jau laikam arī mūzikas lietās ir citādi kā pie “buržujiem”. Par pašu “jauno” mūziku jāsaka, ka dzirdētie Šostakoviča un Mosolova darbi ir vājāki nekā Vakareiropas “jaunumi”, kas beidzamā laikā sāk pat uzlaboties. Vispār runājot par mūziku, ir nevietā nosaukums “jaunā” un “vecā” mūzika; te patiesāks ir apzīmējums laba vai slikta mūzika. Mēs zinām, ka “vecajā” mūzikā atrodama arī laba daļa pelavas, bet “jaunās” pelavu kaudzēs kādreiz var saskatīt pat derīgus graudus. Lai nu kā, šoreiz Ērlihs no Maskavas atveda tikai pelavas. Tādu noliesējušu un sabirušu gara nabadzību, kādu dzirdējām Šostakoviča simfonijā (op. 10), Rīgā vēl nebijām piedzīvojuši. Arī Mosolova “Mašīnu mūzika” ar dažādu trokšņu imitēšanu nav mūzika, bet tāds pat “bleķis” kā tas melnais skārda gabals, kuru “efekta” dēļ purināja kāds orķestrants.”

Grūti spriest, vai pie vainas šādas recenzijas tapšanai ir diriģents vai tomēr recenzenta muzikālā gaume, tomēr par gara nabadzību skaņdarbos piekrist nevar. Šostakoviča Pirmā simfonija tiek atskaņota vēl joprojām. Arī Mosolova “Mašīnu mūzika” jeb simfoniska epizode “Rūpnīcā” ir spilgts sava laika industriālā romantisma paraugs.

Kad Šostakoviča Pirmā tiek atskaņota koncertā Nacionālajā operā 1936. gadā, mūzikas kritiķis Jānis Zālītis nodēvē Šostakoviču par “patlaban slavenāko no tagadējās jaunās Krievijas komponistiem”, kuram “lai arī muzikālā valoda radikāla, savdabīga, tomēr tā raisās loģiski, arvien stingrā stila prasmes likumībā”. Šoreiz simfonijas atskaņojumu vada diriģents Isajs Dobrovens.

Viena liecība, kas vēsta par Šostakoviča kontaktiem ar latviešu mūziķiem, ir šī Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā glabātā fotogrāfija.

1927. gada janvāra beigās (no 23. līdz 30. janvārim) Varšavā notiek I Starptautiskais Šopēna pianistu konkurss, dalībnieku pulkā ir arī jaunais pianists no Ļeņingradas Dmitrijs Šostakovičs, Latviju pārstāv Lauma Reinholde. Konkursanti, protams, ne tikai vingrinājās un sacentās, bet arī komunicēja savā starpā, apspriežot gan mūzikas lietas, gan arī citus interesējušos jautājumus. Pirmo prēmiju konkursā iegūst PSRS pārstāvis Ļevs Oborins, Šostakovičam tiek diploms. Reinholde laurus neplūc, bet par piemiņu no šīs tikšanās reizes ir tapis fotoattēls.

Pēc Otrā pasaules kara Latvija ir PSRS sastāvdaļa, visu republiku iestāžu darbība kļūst centralizēta, līdz ar to Latvijas vadošo komponistu vai diriģentu tikšanās ar redzamākajiem citu republiku kolēģiem mēdz notikt lielās zemes galvenajā pilsētā  Maskavā – PSRS Komponistu savienības rīkotajos kongresos, apspriedēs, semināros u. tml.

1946. gadā otrajā nozīmīgākajā PSRS pilsētā Ļeņingradā notiek Vissavienības orķestru jauno diriģentu skate-konkurss, tā žūrijas komisijas priekšsēdētājs ir D. Šostakovičs. Par skates laureātu kļūst diriģents Arvīds Jansons no Rīgas, un prese vēsta, ka viņš Ļeņingradā diriģēs koncertu, kurā skanēs arī Jāņa Ivanova simfoniskais tēlojums “Varavīksne”.

Šīs dažas satikšanās notiek ārpus Latvijas, tomēr kopš 20. gadsimta 50. gadiem Šostakovičs viesojas Latvijā un ne vienu reizi vien.

Laikraksta “Padomju Jaunatne” 1950. gada 13. septembra numurā Latvijas PSR Valsts filharmonijas mākslinieciskais vadītājs Marģeris Zariņš atklāj savas vadītās iestādes plānus, informējot, ka “1950./51. gada plāns izstrādāts, ievērojot darbaļaužu vēlēšanos iepazīties ar krievu un latviešu ievērojamāko komponistu darbiem un ar izciliem izpildīšanas meistariem. Plānots padomju simfoniskās mūzikas piecu koncertu cikls, kura izpildīšanā piedalīsies paši autori gan kā diriģenti, gan kā solisti. Pirmais šī cikla koncerts būs veltīts Šostakoviča skaņdarbiem, kuru izpildīšanā Šostakovičs piedalīsies kā pianists.”

Minētais koncerts notiek 1951. g. 11. aprīlī Latvijas Valsts universitātes aulā, tikai tas ir kamermūzikas, nevis simfoniskais koncerts. Programmā ir Šostakoviča Stīgu kvartets, Klavieru kvintets un Klavieru trio. Dienu iepriekš, 10. aprīlī, Šostakovičs viesojas Komponistu savienībā, tiekas ar Latvijas kolēģiem, noklausās Jāņa Ivanova, Arvīda Žilinska un citu autoru darbus.

Interesanti, ka par šo koncertu ziņo arī Amerikas latviešu avīze “Laiks”, 1951. g. 30. maijā: “ŠOSTAKOVIČS VIESOJAS RĪGĀ. Rīgā uz viesizrādēm ieradies padomju komponists Dmitrijs Šostakovičs. Universitātes aulā noticis koncerts, kur Šostakoviča darbus atskaņojis Bēthovena vārdā nosauktais kvartets un pats autors.”

1954. gadā Rīgas Krievu drāmas teātrī režisors Sergejs Radlovs iestudē Šekspīra lugu “Karalis Līrs”. Recenzijā laikrakstā “Literatūra un Māksla” ir pieminēts fakts, kuru būtu nepieciešams pārbaudīt un izpētīt – “Izrādes atstātā iespaida padziļināšanai ne mazums nākusi par labu arī PSRS Tautas mākslinieka D. Šostakoviča mūzika, ko viņš daļēji komponējis speciāli šim uzvedumam Rīgā”. Pēc kā ierosmes šī mūzika komponēta, kāds ir tās apjoms, kādam sastāvam tā rakstīta – šie jautājumi pagaidām ir bez atbildes.

Rīgu ar savu klātbūtni Šostakovičs otrreiz pagodina 1955. gadā, kad notiek viņa autorkoncerts. “Padomju Jaunatne” 1955. gada 3. aprīlī informē: “Tuvākajās dienās Rīgā mēs satiksimies ar vienu no izcilākajiem padomju komponistiem – Dmitriju Šostakoviču, kura autora koncerts notiks Filharmonijas zālē 5. aprīlī. Pēc vēsturiskā partijas CK 1948. g. lēmuma, kas aicināja visus padomju komponistus vairāk domāt par savas mūzikas idejiskumu un tautiskumu, nopietnu pagriezienu un pacēlumu savā mākslā uzrādīja arī Šostakovičs. [..] Šostakovičs ir komponists ar lielu un spilgtu talantu, ar raksturīgu individualitāti. 5. aprīlī savā koncertā Rīgā autors pats piedalīsies kā pianists. Koncerta programmā paredzētas 4 prelūdijas un fūgas klavierēm (no cikla “24 prelūdijas un fūgas”, kas sarakstīts 1950./51. gadā), sonāte čellam un klavierēm, ko izpildīs autors kopā ar slaveno padomju čellistu M. Rostropoviču, kā arī ļoti savdabīgais vokālais cikls “No ebreju tautas poēzijas”. Tās dziedās Ņ. Dorlaka, T. Janko un A. Masļenkovs autora pavadījumā.”

Lai arī Šostakovičs Padomju Savienībā oficiāli tiek slavēts un cildināts, ne vienmēr viņam padomju varas apstākļos klājas rožaini, un par saviem uzskatiem komponistam nākas saņemt ne vienu vien nopēlumu. Par vienu tādu reizi latviešus brīvajā pasaulē informē laikraksts “Austrālijas Latvietis” 1957. gada 6. jūlijā, rakstam pirmajā lapā liekot virsrakstu “Atkal zem nulles. Atkusnis padomju kultūras dīķī izbeidzies: Šostakovičs Maskavā dabū rājienu, bet V. Kalpiņu Rīgā atceļ no amata.” “Jau vairakkārt šais slejās esam norādījuši uz pazīmēm, kas liecina par Staļina nāves izraisītā “atkušņa” pakāpenisku izbeigšanos Padomju Savienībā. Dmitrijs Šostakovičs padomju komponistu saimē neapšaubāmi izvirzījies par centrālo figūru. To sevišķi apliecina viņa pēdējā – 10. simfonija, kas 1955. gadā ieguva pat Ņujorkas mūzikas kritiķu godalgu un kuru mūzikas lietpratēji atzīst par Eiropas muzikālo tradīciju turpinātāju, šis darbs, ko staļinisti apzīmēja par “komponista atkrišanu formālismā”, bija solis prom no Staļina laikmeta uniformētās padomju mūzikas. Šo savu nostāju apliecinot, Šostakovičs nesenajā padomju komponistu kongresā (kur piedalījās arī M. Zariņš un citi latviešu komponisti) vēršas pret slavas dziesmas tukšo patosu, pret formālisma apkarotāju liekulību un prasīja ne vien monumentāldarbus, bet arī “pieticīgus eksperimentus, kuru neizdošanās nedrīkst pārvērsties katastrofā”. Viņa prasība: “Radīt apstākļus, kuros varētu plaukt mākslinieka radošā individualitāte”. Šostakoviča runu komponisti uzņēma ar aplausiem un piekrišanas saucieniem. Taču triumfs bija īss. Katedrā kāpa loceklis Šepilovs, lai teikumu pēc teikuma noārdītu Šostakoviča prasības: “Īstu mākslinieku nedrīkst interesēt individuālisma šaurība, bet tikai progresīvo laikmeta ideju plašie apvāršņi… individuālisms ir radošā gara niknākais ienaidnieks… mūsu mākslas uzdevums ir glābt pasauli no pilsoniskās dekadences” utt.”

Dmitrija Šostakoviča visnozīmīgākā vizīte Rīgā notiek 1963. gada rudenī, lai toreizējā Latvijas PSR Akadēmiskajā operas un baleta teātrī (tagad – Latvijas Nacionālā opera un balets) aktīvi piedalītos savas operas “Katerina Izmailova”, pazīstamas arī ar nosaukumu “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”, iestudēšanas procesā.

Operas “Katerina Izmailova” liktenis savā ziņā līdzīgs paša komponista liktenim – tā gan slavēta, gan pelta. Opera tapusi Ļeņingradā, 1930.–1932. g. (komponistam, šo darbu sākot, ir tikai 24 gadi!), turpat pēc diviem gadiem arī notikusi tās pirmizrāde.

Latvijā ar šo operu lasītājus iepazīstina žurnāls “Domas” 1934. g. aprīļa numurā: “Gandrīz vienā laikā Ļeņingradā un Maskavā parādījās atklātībā Dmitrija Šostakoviča jaunākā opera “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”. Arī citas Krievijas pilsētas gatavojas minēto operu ņemt savā repertuārā.

Kā komponists Šostakovičs noteikti pieskaitāms modernistiem. Viņš vērīgi seko Vakareiropas modernajiem mūzikas virzieniem un tos pēc iespējas, sev nekaitējot, izmanto. Šostakovičs stipri ātrs, veikls un neparasts savā muzikālā iztēlē, viņa muzikālie un harmoniskie tvērieni un gājieni asi un pārsteidzoši. Viņa instrumentācija spīdoša, krāsaina, pat žilbinoša un kādreiz arī iekrīt pat tā kā zināmā pretstatā, disharmonijā ar to, kas noteik uz skatuves darbībā. Kopumā šī opera ļauj teikt, ka arī PSRS jaunākā paaudzē radies komponists, kam pašam savs īpatnējs radošs sejs, sava patstāvīga muzikāla doma, tērpta laikmetīgā, savdabīgā, vienreizējā izteiksmē. Pirmo reiz ar šo operu kritiski pārvarēta pagātne un sākti ceļi tālākam, Šostakoviča nopelni ar šo operu jaunajā PSRS mūzikā lieli. Tas ir stūrakmenis.

Arī paša Šostakoviča attīstībā šis darbs spējš, varens solis uz priekšu. Nekad līdz šim Šostakovičs nebija sasniedzis tādu skaidrību un plastiku tieši aprakstošā mūzikā kā šinī apskatāmā darbā. Katrā ziņā “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta” ievērojamākais operas darbs, kas radies PSRS beidzamos 16 gados. Svarīgs, vienkāršs, laikmetīgs un reizē dziļi reāls, viņš būs par pamatu vēl ilgām pārrunām.”

Jaunās operas iestudējumu un izrāžu sēriju PSRS pārtrauc un skaņdarbu faktiski nogremdē raksts “Juceklis mūzikas vietā” (laikrakstā “Pravda” 1936. g. 28. janvārī). Operas atdzimšana notiek tikai 1963. gadā, kad politiskā gaisotne Padomju Savienībā ir mainījusies, arī autors operu nedaudz pārstrādājis. Top iestudējums Lielajā teātrī Maskavā, un arī citu operteātru pārstāvji par darbu ir ieinteresējušies.

Darbs pie “Katerinas Izmailovas” sākas arī Rīgā, Operas un baleta teātrī. 1966. gada 2. oktobrī Šostakovičs raksta diriģentam Edgaram Tonam. “Es ļoti gribu atbraukt pie Jums uz Rīgu uz mēģinājumiem. Pie tam es gribētu būt ne tikai uz skatuves mēģinājumiem, bet arī sēdus mēģinājumiem. Mani informēja, ka Rīgā būs mēģinājumi no 23. līdz 27. oktobrim. Ja jums nav grūti, apstipriniet šos laikus. Ja jums būs mēģinājumi ātrāk, tad paziņojiet man par tiem. Es noteikti atbraukšu.”

Iestudējuma brigāde ir: režisors Kārlis Liepa, diriģents Edgars Tons, otrs diriģents Jāzeps Lindbergs, scenogrāfs Artūrs Lapiņš, kormeistars Haralds Mednis. Galvenajās lomās: Katerina – Regīna Frinberga vai Rita Zelmane, Sergejs – Artūrs Frinbergs, Boriss – Maigurs Andermanis, Zinovijs – Hermanis Mikalajunas.

Šostakoviču savas viesošanās reizē Rīgā intervē dažādu preses izdevumu pārstāvji, šo mediju slejās lasāmas komponista domas un viedoklis gan par izrādes tapšanas gaitu gan gala rezultātu: “Šī ir trešā reize, kad apmeklēju Rīgu. Pirmās reizes bija 1951. un 1955. gadā, kad šeit rīkotajos koncertos atskaņoja manus darbus. Tagad iepazīstos ar jūsu Akadēmisko operas un baleta teātri. Esmu guvis ļoti labus iespaidus par teātra augsto muzikālo un skatuves tehnisko līmeni. Man patika un esmu apmierināts ar lomu izpildītājiem, kā arī ar kori un orķestri. Operas sagatavošanai sekošu – ar pārtraukumiem – līdz pirmizrādei. Pēc Maskavas Rīga ir otrā vieta, kur manu operu izrāda jaunā redakcijā. Operu tuvākajā laikā paredzēts sagatavot uzvešanai arī Kijevā, bet ārzemēs – Londonā.” (“Literatūra un Māksla”, 1963. g. 3. novembris.)

““Katerinas Izmailovas” mēģinājumi rit labi. Atkal ar prieku izjūtu kora un orķestra augsto muzikālo kultūru. Kādreiz šī opera man sagādājusi daudz rūgtu pārdzīvojumu, to nokritizēja, gandrīz vai iznīcināja. Tāpēc jo lielāks prieks ir redzēt “Katerinas Izmailovas” atdzimšanu uz skatuves — nu jau otrā Padomju Savienības teātrī. Ja salīdzina ar maskaviešu uzvedumu Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko teātrī, tad rīdzinieku veikums šķiet tuvāks manam iecerēm. Man patīk straujie izrādes tempi, kādi panākti režisora Kārļa Liepas un diriģenta Edgara Tona vadība. Esmu pilnīgi apmierināts. Kad ieradīšos novembra beigās Rīgā uz pirmizrādi, ceru, uzvedums mani iepriecinās.” (“Cīņa”, 1963. g. 3. novembris.)

Komponista pateicība diriģentam ir neviltota, jo atzinīgi vārdi izskan arī Šostakoviča izteikumos preses slejās: “Rīga ir radījusi manas operas trešo redakciju, – saka meistars. – Tādā veidā gribētos operu redzēt arī Londonā, bet pēc tam Zagrebā un Sofijā, kur nākamgad plānoti “Katerīnas Izmailovas” uzvedumi.” (“Cīņa”, 1963. g. 27. novembris).

Atzinīgu recenziju laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicē Tatjana Kuriševa 1963. g. 30. novembrī. “Šī pirmizrāde nozīmīga ne tikai ar to, ka teātra kolektīvs iedzīvinājis uz skatuves kārtējo daiļdarbu, un pat ne tāpēc, ka tā ir vēl viena lieliska mūsdienu opera teātra repertuārā. Tas ir vēl viens solis gandrīz trīsdesmit gadus nepelnīti nomelnotā un aizmirstā skaņdarba atdzimšanas ceļā! [..]

Tā ir īsta, liela visa radošā kolektīva uzvara. Pirmām kārtām jāatzīmē, ka diriģents Latvijas PSR Tautas mākslinieks E. Tons teicami pārvalda operas mūziku. [..] Labu iespaidu atstāj arī solistu ansamblis. Bez izņēmuma visu “Katerinas Izmailovas” vokālo partiju sarežģītākā īpašība ir tā, ka tās ir raksturlomas. Katram izpildītājam jāatrod vajadzīgā (un nereti vienīgi pareizā) atslēga, kā izlasīt tēlu, un pareizas intonācijas, bez kurām portrets nebūs pilnīgs. Katra, pat neliela loma prasa ievērojamu aktiera meistarību. Izteiksmīgs ir Latvijas PSR Tautas mākslinieks A. Daškovs garīdznieka lomā. K. Zariņš, kas tēlo nodzērušos zemnieciņu, P. Grāvelis policijas priekšnieka lomā (ari viņam vienīgais pārmetums var būt ne vienmēr labā dikcija).

Kā ikviens spilgts, novatorisks, mūsdienīgā valodā veidots darbs, “Katerina Izmailova” prasa ilgstošu apguvi, ieklausīšanos. Varbūt vienam otram tās skaistums atklāsies ne uzreiz, bet tikai pēc otrās vai trešās noklausīšanās. Taču ir jābūt tikai vēlmei to iepazīt, viss pārējais nāks pats par sevi — opera taču skan mūsu republikas galvaspilsētā.”

Uzturoties Rīgā, Šostakovičs viesojas Latvijas Komponistu savienībā, tiek iepazīstināts ar latviešu mūsdienu mūziku – gan ierakstā magnetofona lentēs, ne “dzīvajā”. Pasaules mēroga autoritātes spriedumi ir ar svaru, tie var ietekmēt kāda pašmāju skaņraža likteni – ja Šostakovičs kāda skaņraža darbu ir novērtējis atzinīgi, tad tas nemaz nav tik slikts un vērts tādu iekļaut koncertu programmās. Un Šostakoviča spriedumi netiek turēti zem pūra: “Par Artūra Grīnupa simfoniķa dotībām esmu ļoti iepriecināts, 6. simfonija rakstīta ar lielu simfoniskā orķestra specifikas izpratni, muzikālie tēli laikmetīgi, simfonijas ideja realizēta ar vitālu spēku. Vienīgi forma šai talantīgajā sacerējumā varētu būt izsvērtāka, noapaļotāka.

Klausījos fragmentu no Jāņa Ivanova 10. simfonijas. lespaids ļoti labs. Vispār prieks par Padomju Latvijas simfoniskā žanra briedumu. To apliecina arī Ģederta Ramaņa saksofona koncerts.

[..] Dienu vēlāk ievērojamais viesis mūsu radio un televīzijas simfoniskā orķestra mēģinājumā klausījās Ādolfa Skultes 3. (Kosmisko) simfoniju. – Tēlaini. Izteiksmīgi, – saka Dmitrijs Šostakovičs. – Ādolfam Skultem ir sava muzikālā seja. Nozīmīgo tēmu, ko šā skaņdarba autors izvēlējies, viņš realizējis pārliecinoši.” (“Cīņa”, 1963. g. 26. novembris)

Interesantu komentāru par Šostakoviča mūziku un viņa sekotājiem Latvijā lasām Arvīda Darkevica rakstā žurnālā “Māksla” 1966. g. oktobrī: “Šostakoviča daudzšķautņainā mūzika dažādi izgaismojas un dažādi iedarbojas uz klausītāju. Bet galvenais — tai piemīt milzīga vitāla spēja iedarboties dažādos laikmetos, vidēs un tautās.

Svarīgi arī tas, ka viņa mūzika netiecas pēc sensācijām, bet izvirza klausītāja dvēselei un prātam dzīvē smeltas problēmas. Turklāt viņa saruna ar klausītāju vienmēr noris spilgtā, tēlainā valodā, kaislīgi, ar pilnu atdevi. Un – mūsdienīgi, nebaidoties pārkāpt iesūbējušus kanonus. Šajā ziņā viens no spilgtākajiem lielā meistara sekotājiem mūsu republikā ir jaunais apdāvinātais simfoniķis Imants Kalniņš. Viņa Pirmajā simfonijā saklausām pat zināmu nepatstāvību. Bet tāda vadzvaigzne daiļrades ceļa sākumā spilgta talanta īpašniekam var nodrošināt lieliskus panākumus.  Būdams drosmīgs novators, Šostakovičs tomēr nepārkāpj tonālās sistēmas robežas, uzskatīdams, ka tās pamatus nepieciešams respektēt. ”

D. Šostakoviča turpmākie kontakti ar Latvijas mūziķiem vairāk ir epizodiski, aprobežojas par īsām vēstulītēm, apsveikumiem Jaunajā gadā.

Vairākas reizes gan Šostakovičs ierodas Jūrmalā – lai atpūstos, baudītu Latvijas mūzikas dzīvi. Šķiet, pēdējā no tām ir 1968. gada jūnijā un jūlijā. Un atkal komponista domas lasāmas Latvijas presē – Šostakoviča ierašanās tomēr ir notikums. “Ziniet, pēdējā laikā latviešu komponisti sacerējuši daudz lieliskas mūzikas. Žēl, ka to nepietiekami labi zinu. Gribu rudenī vai ziemā speciāli atbraukt uz Rīgu paklausīties. Dzirdēju Imanta Kalniņa “Oktobra oratoriju”. Talantīgs jauneklis, viņam spilgta mākslinieciskā personība. Protams, oratorijā var saklausīt K. Orfa un dažu citu komponistu stila vaibstus, bet Kalniņš visu to spējis organiski pārkausēt. Man patīk, ka jaunajam komponistam ir asa meklējoša doma un laba gaume. To liecina vārsmu izvēle oratorijai. Daiļdarba septiņas daļas ir dažādas, ļoti individuālas, taču idejiskajā un mākslinieciskajā ziņā oratorija ir ļoti monolīta. Katra daļa atsevišķi gan varētu būt stingrāk konstruēta. Piemēram, “Viņus nošāva”. Daļas sākumā koris atkārto “Viņus nošāva”, bet mēs tikai vēlāk uzzinām, ko nošāva. Ziniet, nošaut ir tāda lieta, ka tūdaļ jāzina, ko un par ko. Bet es kādā vēstulē Kalniņam pašam to pateikšu.

Mani ļoti sajūsmina Latvijas aktīvā mūzikas dzīve. Dzintaru koncertdārzs no visiem viedokļiem ir lielisks. Patīkama arhitektūra (lielisks arhitekts!), laba akustika, mājīgums. Bet galvenais, pilns publikas. To pašu redzēju Doma koncertzālē, kur, atzīstos, pirmo reizi mūžā dzirdēju Šūberta С-dur Mesu. Pirmo reizi dzirdēju Šūbertu – lielu dziesminieku un lielu simfonistu — šajā žanrā. Cik skaidras domas! Latvijas Radio simfoniskais orķestris, Teodora Kalniņa koris un solisti to lieliski sagatavojuši. Es vienmēr ļoti augstu vērtēju diriģenta Leonīda Vīgnera lielo entuziasmu mūsdienu un klasiskās mūzikas propagandā. Ļoti muzikāls diriģents un nemierīgs cilvēks. Šūberta Mesas afišas citur Padomju Savienībā neesmu redzējis. E. Račevska vadītais koris ideāli tīrskanīgs, lielisks solistu ansamblis. Jums labi noorganizēts filharmonijas darbs.

Nesen pabeidzu 12. stīgu kvartetu. Pagaidām nekādu ieceru nav. Tās vienmēr nāk pēkšņi. Kā ar operu “Klusā Dona”? Pagaidām nekā. Apstājos, neatrodu īstās atslēgas. Kad jūs uzbūvēsit komponistu jaunrades namu Mellužos, būšu pie jums biežs viesis, it sevišķi ziemā. Labprāt dzirdētu Doma koncertzālē kādu savu lielas formas oratoriālu darbu.” Varbūt tā iecere izauklēta Majoros?” (“Šostakoviča atpūtas nemiers”, “Māksla”, 1968. g. jūlijs.)

Zinot Šostakoviča radošo personību, viņa likteni padomju varas laikmeta vējos un prasmi mūzikā pateikt ļoti daudz “starp rindām”, jo daudznozīmīgāks un arī autobiogrāfiskāks ir viņa teiktais un žurnālā “Māksla” lasāmais: “Komponēšanas sistēma nav dogma. Svarīgs ir rezultāts. Ja māksliniekam bijis patiesi kas nopietns pasakāms, tad vienalga, kādas sistēmas līdzekļiem viņš to pateiks. Cilvēki viņu sapratīs.”

 

Referāts nolasīts RMM zinātniskajā konferencē “Latvijas un pasaules kultūras tīklojumi: personības un procesi” 2016. gada 25. novembrī.