“”Skolotāji” ir gaišs gabals, zem kura maskējas mūsu komformisma vēsture,” savu jauno prozas darbu, vēstures romānu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatu par Hruščova laiku raksturo autors Andris Akmentiņš. Atbildot uz trīs literatūras ekspertu – literatūras žurnāla “Domuzīme” galvenās redaktores Rudītes Kalpiņas, literatūrzinātnieces Sigitas Kušneres un literāta, kritiķa Andreja Vīksnas – jautājumiem, rakstnieks detalizēti stāsta par grāmatas tēlu sistēmu, kompozīciju un to, kādu noslēgumu romānam būtu rakstījis tagad. Aicinām ikvienu interesentu turpināt diskusiju par “Skolotājiem” komentāros līdz 31. jūlijam.

Andrejs Vīksna: Latviešu literatūrā pēdējā laikā dominē ironiska intonācija, bet “Skolotāji” ir diezgan sentimentāla grāmata. Vai tas ir apzināti? Vai ironijas ir tik daudz, ka jāattīsta citas intonācijas?

Domāju, ka sentiments ir izvēlēts apzināti. Latviešu skolas vispār ir tāda kā sentimenta rūpnīca – ieraksti youtube “Silavas valsis” un noklausies uzmanīgi.

Mani stipri ietekmēja arī sarunas ar tā laika skolotājiem, viņu atmiņas par jaunību.Tomēr ceru, ka “Skolotājos” ir arī pietiekami daudz ironijas – tik daudz, lai neaizvainotu, bet ir. Vispār esmu kontrastu pavārmākslas piekritējs. Latviešu dabā tas nojaušams dažādos līmeņos – piemēram, mums ir saldskābmaize, kas jau ir sentimentāli lādēts produkts. Smiekli un asaras – divi pastāvīgi literatūras pavadoņi. Jo smalkāka un netveramāka šī pāreja, jo kvalitatīvāka grāmata. Man ļoti negribētos sekot modes tendencēm un diskusijai par “ironijas laikmetu”, jo tā man šķiet aprobežotas sabiedrības iezīme – tēlaini sakot, bieži, pēkšņi un kolektīvi skriet no vienas laivas malas uz otru, vienlaikus brīnoties par nestabilitāti un to, kāpēc ceļojums nav auglīgs. Es apzināti tēmēju balansā starp sentimentu un ironiju un domāju, ka labākajos mirkļos ir izveidojusies tāda vidēja garša starp abiem – gluži kā saldajā biešu zupā ielikts zilā siera gabaliņš.

Otrā lieta saistās ar manu aktīvo dzīves pozīciju. Papētot ironiju sīkāk, viena no tās svarīgām sastāvdaļām ir jaudīgs intelekts, kas saskata ētiskos, filozofiskos un citus sava laika paradoksus. Tajā pašā laikā ironijas vārgā iezīme (vismaz manā uztverē) liekas vilšanās, ironizētājs sevi nostāda vienlaikus gan pārākā, gan nespējīgākā pozīcijā. Tas palīdz radīt skaistus literārus darbus, bet automātiski it kā izslēdz iespēju piedalīties notikumā, pārdzīvot un aiziet ar pozitīvu pieredzi. Nāk prātā Paula Bankovska kādos Prozas lasījumos lasītais stāsts par intelektuāļa bezpalīdzīgo reakciju, piedaloties tipiskā padomju laika krosā. Darbs ļoti skaists, bet, klau, turpat blakus citā realitātē Akmentiņam bija sporta klase vairākās distancēs, un es patiesi baudīju iespēju mocīt savus muskuļus fiziski, pieņemšanos spēkā, ritmisko elpošanu un citus labumus. Arī man padomju laiks likās kā murgs, bet patika skriet, un šķiet laba doma kaut nedaudz fiziski pamocīt ikvienu, pat augsti garīgu personu, sevišķi studiju laikā. Tas varbūt raksturo manu domāšanas veidu. Bet laikam jāatraujas no skriešanas, citādi jūs nodomāsiet, ka šis ir konkrēts stāsts par skriešanu, bet tā ir arī simboliska līdzība, veids, kā domāju.

Plašākiem vēzieniem sakot, grāmatā ir ironija un sentiments vienlaikus par to, ka padomju sabiedrība tika audzināta ļoti jaudīgu un spēcīgu morālo ideālu pasaulē, kas visai vāji korelēja ar realitāti. Pret ko un kā cīnīties padomju laikā, kādas bija iespējas? Tā ir viena no “Skolotāju” asīm – tu varēji iekšēji nepieņemt to laiku, bet nevarēji noliegt humānos ideālus. Turklāt vara bieži vien nonāca strupceļā, pateicoties ideāliem, kurus pati tiražēja. “Skolotājos” ir aina, kurā komjaunatnes sekretārs no pilsētas rajona nonāk konfliktā ar klasi, kas “audzināta Makarenko garā”. Arī Papiņš ir skolotājs, kurš padomju sabiedrību apkaro (bieži vien tikai savās iedomās, nevis praktiski), audzinot skolēnos augstus morālus ideālus. Padomju dzīve manā skatījumā nav tikai okupācijas varas veidots ļaunums. Mēs padomju sabiedrībā piedalījāmies pārāk plaši un apzināti, lai tagad izliktos par okupācijas upuriem – nē, mēs paši palīdzējām veidot padomju konceptu, tas izveidojās ar mūsu aktīvu līdzdalību kā milzīga, grandiozi melīga, ar pozitīviem ideāliem apkaisīta raganas mājiņa nākamo paaudžu ansīšiem un grietiņām. Atgādināšu dažas vietas romānā, kur atrodami manai gaumei atbilstoši ironijas paraugi.

1) Melderis, dabas zinību skolotājs – traģisks un ironisks tēls, kurš nespēj izlēkt no sava laikmeta un ķermeņa, plīst viņa uzvalks pa aizmugures vīli… Plaša ironiska etīde izseko viņa ieradumam mazgāties kopā ar uzvalku.

2) Ironiskā kārtā jaunie 50. gadu komjaunieši spēj raudāt par Staļina nāvi nevis tāpēc, ka ir kļuvuši par dialektiskā materiālisma piekritējiem, bet tieši pretēju iemeslu dēļ – jo ir vienkārši lauku bērni, joprojām ļoti dievbijīgi. Šis dievbijības pavediens pazib darba gaitā visai bieži.

3) Viss volejbola koncepts – virs tīkla tikai metrs brīvas telpas – ir ironisks un, manuprāt, labi raksturo gan padomju iespējas, gan vispārējo kroplību. Koncepts arī veido tādus varoņus kā Valdiņš, kurš ir ironiski krāsots savā tieksmē pēc uzvarām, turklāt acīmredzami vieglām, jo ir lemts pastāvīgai sakāvei – pilsētnieki augstāk lec volejbolā, pēc tam viņš pievēršas mūzikai, bet īstiem mūziķiem jāpazīst notis. Tad no divām skolotāju meitām viņš izvēlas sev svešāko, kas vairāk atgādina priekšnieci.

4) Tajā pašā laikā tieši Valdiņu kā “nākotnes cilvēku” izglābj Papiņa uzbūvētais “ciema komunisma” modelis, panākot, ka puiša tēvs skaitās sarkanais “iznīcinātājs”, nevis mežā nošautais meža brālis. Pareiza biogrāfija ir tā laika būtiskākais kapitāls.

5) Ironiski, ka represētā skolotāja Dagnija sasēj ciema ceļmalās latvāņus, jo ir pārliecināta, ka dara labu Latvijai. Ļoti tipisks (un vēsturiski autentisks) piemērs vērtību dezorientācijai padomju sistēmā – te satiekas gan “urrā risinājumu” domāšana, gan zinātnisku datu viltošana kādu ambīciju vai konceptu dēļ, gan plašākā ziņā – materālisma diktētais cilvēka pārsvars pār dabu.

6) Ironiska ir arī Veltas gatavība pastāvīgi pārrakstīt vēsturi atbilstoši laikmeta prasībām. Grāmatas beigās viņa labprāt ietu un mācītu ko tādu, kas “varētu glābt LV laukus”, ja tikai kāds viņai no augšas pateiktu, kas tas ir.
Var sarakstu turpināt, tas viss manā uztverē ir ironija. Savietojumā ar sentimentu un laucinieku lētticību tas veido visai sprādzienbīstamu kokteili, kas ir gan smieklīgs, gan aizkustinošs, gan traģisks. Un vēsturiski reāls.

Andrejs Vīksna: “Skolotāji” vēsta par okupācijas laiku, taču tas ir teju idillisks romāns, izpaliek laikmeta kritika, sūkstīšanās par to, cik slikta bija dzīve PSRS, kas ir vispārpieņemtā nostāja attiecībā pret šo vēstures posmu. Kādēļ laikmets portretēts šādi?

Daļēji jau sāku atbildēt. Manuprāt, okupācijas fakta  atzīšana/neatzīšana kā svarīgs politisks diskurss mūs dzen nākamajos melos. Tas ir pētījumu vērts, dīvains sindroms – 50. gadu jaunieši, ja vien viņu ģimenes nebija tieši saistītas ar izsūtīšanu, padomju sistēmā ne tikai iekļāvās, bet sākotnēji darīja to ar prieku. Vēlāk vīlās, jā, kļuva arī ironiski, sarkastiski. Tas nedaudz palīdzēja slēpt savu līdzdalību.

Es šai tēmai pievēršos, cenšoties pārāk nenosodīt, bet interesanti, kā tas varēja notikt.

1) Daļēji tas bija kā Stokholmas sindroms.
Grāmatā ir plaša etīde par braucienu uz jūru – un pat bez politikas un padomju problēmām meitenes uzbūvē savā galvā ideāla brauciena ainu, neatzīstot sev un pārējiem tā bezjēdzīgumu un izgāšanos. Gluži kā zilonēns ar snuķi ieķeras mātes astē vai jebkam, kas to atgādina, – ir lielāks un iet pa priekšu, tā arī mēs savā jaunībā, uztverot ziņas, ieliekam mugurkaulā dažas atziņas, kuras ieguļas visnozīmīgāk. Grāmatā tas ir Jāņa ironiskais – tīrā zeķē kāja mazāk salst – par godīgumu.

Trakākais, un mēs tur neko (daudz) nevaram darīt – pirmā mīlestība ir pirmā mīlestība. Varbūt Andrejam patiks mirkli iedomāties, ka man pusaudža gados visvairāk apkārt skanēja trīs mūzikas – Modern Talking (bez ironijas tika uztverts pirmo  gadu), Dzeltenie Pastnieki un Ilmārs Dzenis. Es varu pāri klāt ko citu un arī cenšos to aktīvi darīt, bet kurš gan var “izdzīt laukus no meitenes”. (Smejas.)

2) Smadzeņu apstrādes vēriens un pašu piedalīšanās.
Nodaļu sākumos liktas dzejas rindas no tā laika jauno dzejnieku almanahiem – tā rakstīja, tas bija vadošais “mainstream”. Turklāt mums vajadzētu, manuprāt, daudz vairāk piedomāt un uztraukties par to, cik liels procents cilvēku tajā laikā patiešām ticēja tam, ko lasa. “Skolotāji” ir gaišs gabals, zem kura maskējas mūsu komformisma vēsture.

Šajā virzienā man grāmatā pietrūkst divu elementu, kas ieradās jau pēc drukas, bet būtu būtiski – divas ainas. Velta grāmatas beigās varētu nejauši atzīties, ka pati ir uzrakstījusi sūdzību par skolotāju Jāni, un visa viņas pozitīvā vēstures pētījumu rosība tikai maskē vainas sajūtu. Tas iedotu lielāku dziļumu Veltas tēlam. Otra aina – vietējie komjaunieši komitejā sapucētu Sarmīti un nosūtītu pavadīt trīs dienas kopā ar Rīgas revidentu, paredzot, ka būs arī sekss; cerot izkalpoties. Partijnieks no Rīgas izrādās sakarīgs, nenotiek nekas “tāds”, bet spilgtāk iezīmētos vietējo “pārcenšanās” komunisma celtniecībā, salīdzinot ar to, ko varbūt vēlas “centrs”. Bet centrs nebija viennozīmīgs – vara vienlaikus gan vēlējās paklausību, gan okupēja, gan arī viss modelis draudēja sabrukt bez aktīvas latviešu līdzdalības un plaša sabiedrības atbalsta. Latviešus vajadzēja likt vadošos amatos, vienlaikus tiem neuzticoties.

3) Es tieši domāju, ka, rakstot grāmatu, apzināti darbojos ideoloģiskajā laukā, ka tiecos sentimentu pareizāk savietot ar jaunību, atverot acis par to, kā padomju laikā bija patiesībā. Piemēram, nekādu bezmaksas izglītību PSRS neatradu, lai kā meklētu.

Jāsaprot, ka “Hruščova atkusnis” bija šī pāreja no valsts terora uz maigākām varas formām. Un tas bija milzīgs atvieglojums un arī spēcīgs ideoloģisks ierocis. Pēkšņi nešauj, neizsūta. Var “runāt”, bet – cik daudz? Ja atklāti nostāsies pret padomju varu vai kādu konkrētu partijnieku, droši cietīs tava karjera, vēl ir iespēja Sibīrijas vietā nonākt trako mājā – sak, normāls cilvēks jau sen ir sapratis padomju sistēmas priekšrocības.Tikai mūža galā Velta izprot, kas varētu būt noticis, bet patiesībā nav lielas iespējas noskaidrot. Krāci atlaiž no darba, piešķirot paaugstinājumu. Jānis nemanāmi vairs nevar dabūt darbu skolā, pietika tikai teikt kaismīgu runu, kritizējot vienīgo partiju. Tas ir tas, ko peles krātiņā pēkšņi uztver kā brīvību, jo pirms tam varēja arī izsūtīt. Šajā faktā ir gan traģika, gan traģikomika.

Andrejs Vīksna: Lai gan “Skolotāji” nav pēdējā sērijas grāmata hronoloģiski, tomēr iznāk kā pēdējā. Vai apziņa, ka šī būs sērijas pēdējā grāmata, radīja vēlmi ar “Skolotājiem” pielikt punktu visai sērijai, kopsavilkt to? Tā vedina domāt pēdējā nodaļa un tas, cik daudz uzsvērta atmiņas nozīme un gaistamība.

Atmiņas tēls un kaza ieviesās no malēniešiem, tā ir daudzus Eiropas mikroetnosus vienojoša pasaka – par dīvaiņiem, kuri kazu dzen uz jumta, lai noēd sūnas. Atmiņu pārrakstīšanas temats sakrīt gan ar romānu sērijas uzdevumu, gan ar ideoloģijas nodarīto cilvēkiem, gan atbilst pašu cilvēku prātam – un arī šis process nav viennozīmīgs. Mēs gribam tikt pāri upura sajūtai, tad mēs pārrakstām savu kodu un vairs neesam upuri. Bet kā to paveikt – vai paslēpjot kaut ko “pagaldē” vai atrodot atziņas, gūstot pieredzi, vai kā citādi… Piemēram, Papiņš nolemj pēc nāves strādāt kapos par skolotāju, pie kura nāk bijušie skolēni parunāties par dzīves likstām. Viņš atsakās klasiski mirt. Vienlaikus tā ir ironiski hipertrofēta epizode, kurā ar pareizību apmāts cilvēks vēlas būt noderīgs.

Es nedomāju par romānu sēriju, nepaspēju to visu izlasīt, jo sabijos, izlasot Ābeles interviju par to, kā viņai gāja rakstīšanas procesā. “Duna” vēl ir lasāmo darbu sarakstā. Neesmu pieķēries arī “Sarkanajam dzīvsudrabam” un “Tur”, pārējos izlasīju. Esmu pārāk liels egoists, mani aizrāva sava grāmata, arī termiņš bija īsāks nekā citiem. Jāsaprot, ka šī bija sērijas pēdējā grāmata nejaušības dēļ.

Man atmiņa bija ne tikai motīvs, bet vienlaikus arī utilitārs līdzeklis, kā “izslēgt tekstu”, kad rodas kādas tehniskas grūtības. Sarmīte kaila iestrēgst dušas kabīnē, un atmiņas kaza atsakās izpaust, kas notika. Bet varbūt autors tobrīd nevēlējās iejusties varonē vai viņu cenzēja, kas to lai tagad zina.

Sigita Kušnere: Ļoti interesē autora literārā gaume. Ko viņš lasa, kā vērtē, kā skatās uz latviešu literatūru, arī “izklaides” literatūras daļu?

Kādreiz lasīju ļoti daudz, agri iemācījos lasīt un tolaik galvu sajauca pieaugušo grāmatu lasīšana. “Latvju Raksti”, “Dievs. Daba. Darbs”, “Pasaules vēsture”, (Jāņa) Ezeriņa “Tornis”. Daiņa Rožkalna grafikas latviešu pasakām, “Jērādiņa”, padomju “trauksmes” literatūra – tas viss nenormālā putrā izskrēja 70. gados cauri galvai.  Vēlāk aizrāvos ar dzeju – (Klāvs) Elsbergs, (Knuts) Skujenieks, (Imants) Ziedonis, (Ojārs) Vācietis… Piederēju tādiem tipiem, kuri neizvēlas (Ojāru) Vācieti vai Ziedoni, bet bauda viņu sasauksmi un kopīgi veidoto lauku.

Tad lielu dzīves posmu selektīvi meklēju “mitoloģiskas” grāmatas, piemēram, Morisa Vesta “Sūtnis”, “Straumēni”, Aksela Muntes, Maksa Friša, Kurta Vonnegūta darbi – katrs ar savu maģiju. Bet laikam jaušama iezīme, ka tie nav intelektuāli sarežģīti būvēti darbi. Drīzāk Gesta Berlings, nevis “Skārda bungas”.Kādu brīdi sekoju Ingunas (Inguna Jansone – rakstnieka dzīvesbiedre, dzejniece un tulkotāja (1963 –2009) – red. piez.) veiktajam – aizrāva bitņiku dzeja, Ričarda Brotigana proza.

Tad pieķēru, ka esmu sācis lasīt grāmatas tikai kaut kādā uzdevumā – piemēram, Literatūras gada balvai nominētās grāmatas, specializēto literatūru mārketingā. Ik pa brīdim galva kliedza lasīt ko tādu, kas ir pilnībā ārpus laika vai interesēm, – neatkarīgi no žanra. Puslīdz labus krimiķus. Man pat ir aizdomas, ka liela daļa mūsu rakstnieku vēlas rakstīt gudrākas grāmatas, nekā ir paši, bet lasīt – glupākas. Un rezultātā ir kaut kāda nesaderība starp rakstīto un lasīto, kuru intuitīvi var uziet tekstos. Lai vēl vairāk nokaitinātu rakstniekus, jāpiebilst, ka, manuprāt, literatūras avangards pašlaik atrodas nevis pie rakstniekiem, bet pie mūsu spilgtākajiem tulkotājiem – (Dace) Meiere, (Maima) Grīnberga, (Silvija) Brice, (Dens) Dimiņš… Tulkotājs vienkārši ir spiests strādāt centīgāk. Lai jau dzīvo rakstnieki, vēlējos tikai atgādināt, ka rakstniekam vajadzētu sevi dzīt divtik.

Latvieši manā skatījumā raksta tīri labu kvalitatīvo literatūru, bet ārkārtīgi vājas ir “tirgus grāmatas”, ja sekojam tradicionālajam iedalījumam. (Andris) Kolbergs kā vienradzis joprojām stāv pāri detektīvžanram. Humora jomā vispār šausmas – izņemot Valdi Artavu, gandrīz nekā smieklīga. Ērmīgi gan ir. Trafareti arī ir. Par (Karīnu) Račko neizteikšos, diez vai lasīšu, ja vien neienāks prātā parodēt. Tādi mums tie pīlāri veidojas, domāju ķeza tur ir dziļāka. Līdzīgi kā reklāmā mums bieži vien ir tikai viens Stendzenieks.

Mana iecienītākā rakstniece Latvijā pašlaik ir Inga Ābele valodas maģijas dēļ.
Māra Bērziņa “Svina garša” – neredzu, kur piesieties. Izņemot to, ka tas ir klasisks romāns. Tajā pašā laikā “Gūtenmorgens” šķiet nebaudāms – trafaets, ērmīgs, nevis smieklīgs. Dzejā patīk (Arvis) Viguls. Kad viņš izdeva pirmo grāmatu, zināju, ka var mirt vai rakstīt prozu. Daudzi jaunie dzejā patīk, tikai līdzīgums mulsina. Tā ir konkrēta civilizācijas etapa problēma. Visveiksmīgāk ar to, manuprāt, tiek galā (Heli) Lāksonena. Redz, postmodernisms manā uztverē centās radīt piktogrammu sistēmu, lai operētu ar plašākām kultūras zināšanām, kas pārsniegušas atsevišķa indivīda uztveres spējas. Bet katrā solī postmodernismu var noķert un pateikt, ka, lūk, dziļāk ir tīrāka un patiesāka manta, bet, ai, mēs tik nespējam savākt kopā. Sevišķi dzejā tas izpaužas tā, ka viss pamazām kļūst aizvien pelēkāks un līdzīgāks, atšķirības starp autoriem izzūd, viena it kā moderna poētika uz visiem. Savukārt Lāksonena atbalstās dzīvē un novēro to, it kā atkāpjoties atpakaļ tradīcijā, zemnieces veselīgumā. Šī mīcīšanās notiek visās jomās. Pasperot soli atpakaļ, reizēm rezultāts ir labs, piemēram, vinils atgriezās. Citur drausmīgs – piemēram, populisms/demokrātija.

Rudīte Kalpiņa: Kāpēc šķita, ka “Skolotāju” stāstījumam “jāatnāk” līdz mūsdienām?

Līdz mūsdienām teksts nonāca vēlmē parādīt, kādi šodien ir tā laika varoņi.

Rudīte Kalpiņa: Vai teksta proporcija starp Sarmītes un citu tēlu “grāmatām” (nodaļām) radusies autora izmisuma rezultātā vai iecerēta iepriekš?

Ieceres līmenī Sarmītes (ne tikai Sarmītes, bet arī atkusnim sekojošās parādības – sarmas) “grāmata” ir pamatteksts, un pārējās “grāmatas” ir citi rakursi, kas nedaudz pagriež kopējo ainu citā virzienā.

Izaicinājums tāds – rakstot par vienkāršiem cilvēkiem, par to, cik maz viņi patiesībā spēj ietekmēt, forma ir tīšām mocīta, lai atstātu kādu citu paņēmienu teksta ietekmei. Vēl viens defekts, ko cenšos paslēpt, – kā daudzi citi rakstnieki esmu stāstnieks, man ir skaistas etīdes, bet kopējais gabals prasa lielāku “šahu”.

Man izmisums vairāk saistījās ar to, kāpēc Jāņa “grāmatā” sanāk tik maz teksta. Un sākotnējā izskaņa, kurā uzdarbojas kāds “trollis”, apriori izdzīvojis Jānis, kurš tikai aizmucis no problemātiskās vides (kā jau iepriekš dažas reizes), jo prakse ar ideāliem nesakrīt, pārrakstījās par Veltas “grāmatu”, jo Jāni pažēloju. Tāpat jau radošie raksturi šajā laikā “zaudē”.

Formā svarīgi ir ne tikai daudzo vārdu birums, bet tieši nepateiktais, centos likt tam runāt. Tur ir traģēdija – Sarmītei pēc šarādes ar Valdiņu un komjaunatni faktiski dzīvē nekā spilgta vairs nav.

Māte tik ilgi saukta par Māti, ka meita ātruma piemirst viņas vārdu. Aizkadrā, piemēram, ir traģiska tēma tiem cilvēkiem, kuri neatkarību nesagaidīja. To risina gan Māte, gan Cukurtante.

Doma bija eksperimentēt ar formu, saprotot, ka stāsts ir vienkāršs, cilvēki ir vienkārši, visi grib tikai to labāko, un nav klasisku ļaundaru, nav pat īsti uztaustāms, kas slikts notiek (padomju laika īpatnība, jo liels ideoloģiskais spiediens visapkārt veido domu, ka viss ir kārtībā). Jaucot kopā šos sižetus, likās, ka esmu vēl pārāk neprasmīgs rakstnieks, lai tiktu ar to galā. Tāpēc Papiņa traģēdija ir izlikta atsevišķā grāmatā.

Attiecīgi romāna rāmis ir šāds:
1. Sarmīte sajūsmā kļūst par komjaunatnes darbinieci, jo viņas tēvs bijis revolucionārs. Pati nesaprot, kāpēc viss sabrūk. Zaudē iniciatīvu, visu mūžu nostrādā par jaunāko klašu skolotāju…

2. Tēvs patiesībā vilto savus datus (nav bijis nekāds revolucionārs), lai dabūtu pensiju un lai neizmet no skolas (vecos skolotājus lielākoties nomainīja, bija ļoti talantīgi neaizstājami izņēmumi kā (Jānis) Mencis u.c.). Tēva pretošanās forma ir dziļš humānisms un sīki uzlabojumi – pārtikas sadale, Valdiņa transformācija no mežabrāļa dēla par sarkankareivja dēlu.

3. Tēva darba turpinātājs Jānis kā aizrautīgs Hruščova laika darbonis pamanās šo “ciema komunisma” modeli salauzt momentā, turklāt nejauši. Viņa runa partijas komitejā nekādas izmaiņas neizraisa, tikai noved pie Tērces skolas un padomju saimniecības kadru maiņām, maigo represiju laiks ir sācies.

4. Velta vecumdienās cenšas izprast, kas īsti notika. Savelk kopā  Mēģina savas kāzas ar Valdiņu “aiztransportēt” līdz mūsdienu paaudzei. Šī iecere ir nedaudz “velta”.

 

Faktiski man bija 15 tēmas, kuras centos vilkt visu laiku, lai ar tām kaut kas notiek dinamikā, piemēram, skolotāja prestižs. Bet visas neatklāšu, jo – un tas ir mans labākais mierinājums pret kritiku – esmu pārlasot atklājis tēmas, kuras grāmatā ir radušās, bet nav bijušas domātas. Respektīvi, darbs ir pāraudzis autoru, un lielāku laimi iedomāties nespēju.

Grāmatas dalīšanu vairākās daļās var uzskatīt par mārketinga triku, jo ir lasītāji, kuriem ļoti patīk Tēva grāmata un tāpēc viņi piedod pārējo. Vai Sarmīte patīk un tāpēc pacieš beigas.

Tātad es cenšos pateikt, ka eksperimentāli gribējās riskēt un veidot nevis klasiski lineāru sižetu, bet iedomātu laukumu ar četriem stabiem, un Veltai vēl beigās tiek dots uzdevums visu laukumu apjoņot vēlreiz ar jaunatrastu argumentu, kas ir ļoti svarīgi šādā kompozīcijā.

Daži lasītāji atsauksmēs ir pieminējuši, ka teikumi ir viegli, bet prasa pariņķot tiem apkārt ilgāk. Tie ir 100% “mani” lasītāji. Sākumā man pat bija lēnie teikumi kā atsevišķas rindkopas. Bet kas tad tur sanāktu, vēl par trešdaļu biezāka grāmata…..

Otrs, mazāks izmisums, saistījās ar to, ka neveidojas sirreālas atkāpes tik daudz, kā gribētos. Gribējās vairāk neesošo tēlu kā “Dzelonis”, kurš ir personificēts. Līdzīgs risinājums jau bija manā senāko laiku stāstā “Milda un neprāts”. Taču kopumā esmu ar darbu apmierināts, tas ir pabeigts, projām, un lasītāji var pētīt, kā skolotāju meita  Sarmīte romāna gaitā izveido savu unikālo skolotāja darbarīku komplektu, kurā ietilpst gan sapņu papiross, gan sapņu skolēns Zigurds.