Stāstnesis Nr. 16 / 25.10.2021

Starp atzinību un tās nesasniedzamību

Ingus Barovskis RMM mākslas eksperts

Latviešu literatūras vēsturē Mirdzai Ķempei (1907–1974) nenoliedzami ir ievērojama loma gan kā dzejniecei, gan atdzejotājai, gan arī neordinārai personībai, kura joprojām ir aktuāla arī mūsdienu kultūras recepcijā. Spilgta, pretrunīga personība, kuru vērtē gan kā nacionālo vērtību uzturētāju, tradīciju turpinātāju, gan arī kā tuvredzīgu padomju režīma apdziedātāju, kura tāpat pakļauta ideoloģisko dogmu un klišeju prasībām.^[1] Taču ne bez pamata Ķempi uzskata arī par vienu no ievērojamākajam jaunās paaudzes dzejnieku audzinātājām un pat aizbildnēm — no 1948. gada līdz pat 1972. gadam Ķempe ir dzejas konsultante Latvijas Rakstnieku savienībā. Šeit jāpaskaidro, ka tajā laikā literatūras konsultanta amats ir oficiāls, apmaksāts darbs, turklāt par katru autoru tiek izveidotas personas datu kartes, analizējot sasniegumus un izaugsmi. Ķempe “skolojusi” daudzus mūsdienās zināmus latviešu autorus, piemēram, Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Pēteri Jurciņu, Velgu Krili, gan arī mūsdienās jau vairāk piemirstus autorus: Ausmu Pormali, Ziedoni Purvu, Augustu Štrausu, Janu Mori u.c. Šajā laikā pat tiek uzskatīts, ka iepatikties Mirdzai Ķempei nozīmē, ka ceļš uz literatūru ir vaļā, kā tas notiek ar Velgas Kriles pirmo krājumu, mazāk zināmā Augusta Štrausa dzejas darbiem.

Tomēr Ķempes korespondences kolekcijā dažādās vēsturiskās atmiņas institūcijās ir saglabājusies arī sarakste ar autoriem, kuri tā arī neiekļūst padomju literatūras vēsturē un kuru vārdi mūsdienās nav pat zināmi. Ar dažiem no šiem autoriem sarakste ir plašāka, Ķempei meklējot piesūtītajos dzejoļos “dzejas dzirksti”, ar dažiem sarakste aprobežojas ar vienu vai divām Ķempes atbildēm. Šeit gan jāpiebilst, ka tikai ļoti retos gadījumos Ķempe jau pirmajā atbildē ir kategoriska, ka potenciāls autoram nav.

Šajā rakstā ielūkosimies spilgtākajās Ķempes sarakstēs ar šiem autoriem, kuru mēģinājumi kļūt par dzejniekiem tā arī beigušies nesekmīgi. Ķempes korespondences apjoms ir mērāms tūkstošos, taču atsevišķa daļa, visbiežāk tieši sarakste ar jaunajiem autoriem, tomēr nav pieejama Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) krājumā, tāpēc šim rakstam izmantots gan M. Ķempes “Kopoto rakstu” (1984) 3. sējums, gan arī RMM krājums.

Pie Ķempes kā literatūras konsultantes, šķiet, ir vērsušies visi tie padomju dzejnieki, kuri ar literatūru sākuši nodarboties kopš 1948. gada, lai gan plašākais korespondences klāsts aizsākas tikai no 1950. gada. Tas, iespējams, skaidrojams ar pēckara situāciju, samērā ilgi valdošo neziņu, kādas ir jaunās sistēmas prasības pret literatūru, padomju literatūras konceptuālā noformēšanās, esošo autoru pielāgošanās padomju sistēmai, un jaunu autoru plašāka ienākšana dzejā un prozā sākas tikai ar 1950. gadu. Šķiet, ka vienu no pirmajām vēstulēm Ķempei kā konsultantei rakstījis kāds Georgs Loginovs, kurš iesūtījis lugu jautā pēc teorētiskās literatūras, kuru Ķempe arī iesaka, norādot, lai, pirms potenciālais autors steidzas daudz rakstīt, tomēr daudz lasa, vingrinās:

“Jums jāatmet nepacietība un vēlēšanās redzēt darbu iespiestu, jākļūst “melnā darba strādniekam” arī rakstniecībā.”

Šķiet, ka, izņemot atsevišķas publikācijas, piemēram, stāstu “Kļūdījās abi” laikrakstā “Zemgales Komunists” 1953. gadā Loginovs tomēr paliek viens no tiem, kura ambīcijas uz literāru darbu tā arī nerealizējas. Arī sarakste ar Ķempi, cik tas secināms no pieejamajiem materiāliem, nav turpināta.^[2]

Šajā laikā (1950. gadi) sākas arī Ķempes sarakste ar Martu Bārbali, Hariju Gāliņu, Olgu Lisovsku, un, piemēram, Ķempes atbilde Bārbalei ir visai nenoteikta, norādot, ka dzejoļi pagaidām nav pietiekamā mākslinieciskā līmenī un atgādina rīmes,^[3] bet par Gāliņa dzejas spējām vēl ir grūti spriest. Te gan jāpiebilst, ka Ķempes konsultantes talants sevi apliecina, un minētie autori kļūst par visnotaļ redzamiem dzejniekiem. Tomēr virkne jauno autoru, kuri sūtījuši dzejoļus konsultācijai, tomēr tā arī par dzejniekiem nekļūst. Piemēram, Rūdolfs Pranaitis (uzsākot konsultācijas, dzejniekam ir jau 28 gadi) ar Ķempes spēcīgiem labojumiem publicējis gan atsevišķas dzejas kopas, gan dzejoļus “Jauno autoru almanahā”, viņa dzejoļi publicēti arī spēcīgākajā literārajā mēnešrakstā “Karogs”. Ķempe 1956. gada 4. jūnija vēstulē aizrāda, ka potenciālais autors ir viņu nokaitinājis, neierazdamies uz Jauno autoru semināru, pēc tam sarakste ar Ķempi izbeidzas. Atsevišķas dzejas publikācijas Prainaitim vēl atrodamas, dzejoļu krājums gan nav iznācis.^[4]

Dzeju, šķiet, ir mēģinājis rakstīt arī žurnālists Imants Vācietis (O. Vācieša brālis), bet Ķempes atbilde ir visai skarba, ka “arī pārstrādātie dzejoļi būs jāpārstrādā”.^[5] Tiesa, vēstules noslēgumā Ķempe atzīst, ka dzejnieka dotības ir. Tomēr par dzejnieku I. Vācietis nekļūst. Līdzīgā kontekstā iespējams atrast daudzu vārdus, kuri pat pēc cerīga sākuma, kad Ķempe lieto savu teju tradicionālo frāzi, ka dzejas dzirksts nenoliedzami ir, tomēr vairāk par sporādiskām publikācijām presē nepiedzīvo.

Savukārt tie, kuri ar Ķempes palīdzību jau ir pat sasnieguši zināmu pastāvību pat mēdz pieķerties viņai tik ļoti, ka nav spējuši attālināties no Ķempes aizbildniecības. Šeit izteikts piemērs ir Augusts Štrauss, kura vārds mūsdienu literatūrā un literatūrzinātnē jau gan vairs ir tikai kā literatūras vēstures fakts. Taču Ķempe organizējusi ne tikai grāmatu piegādi Štrausam, bet pat grāmatu plaukta atvešanu, nemaz neņemot vērā ieteikumu sagādāšanu, lai iestātos Rakstnieku savienībā. 1973. gadā, kad Štrauss ir jau tā laika visai zināms autors, Ķempe, būdama jau slima, raksta visai dusmīgu vēstuli, kurā aizrāda Štrausam egoismu un to, ka viņas konsultācijas nemaz dzejniekam vairs nav vajadzīgas. Turpmākajā sarakstē viņi gan izlīgst. Vēl vērā ņemams satuvināšanās fakts, – tiem autoriem, ar kuriem Ķempei izveidojas ilgāka konsultantes darbība un draudzība, viņa vēstules vairs neparaksta ar oficiālo “Mirdza Ķempe, literatūras konsultante”, bet velta personiskāku, draudzīgāku frāzi.

Dazkārt jauno autoru vēstules ir visai savdabīgas, piemēram, jau minēto Pranaiti Ķempe ir spiesta pamācīt, ka nav labi dzīvot neapkurināmā istabā, un jāsamontē kāda krāsns, jo LRS nav tam paredzēta finansējuma. Tāpat Ķempe iebilst pret dīvainiem jauno censoņu izvēlētiem pseidonīmiem, piemēram, Andrejs Priede tiek atrunāts saukties par Ardi Smilgu, jo priede ir kas stiprāks par smilgu,^[6] bet Ausma Pormale tiek nokaunināta par izvēlēto pseidonīmu Jolanta Tulpe vai Manona Dikē.^[7] Jāpiezīmē, ka Pormale, lai gan viņas dzeja vērtējama neviennozīmīgi, tomēr kļūst par zināmu dzejnieci.

Ķempes darbs ar jaunajiem autoriem neaprobežojas tikai ar dzejas analīzi, viņa vērtē plašāk — gan tiem, kuri kļūst dzejnieki, gan tiem, kuri tādi nekļūst, Ķempe pieprasa plašāku kontekstu gan par darba gaitām, gan izglītības līmeni, bieži norādot, ka tikai tā ir iespējams pateikt, vai cilvēkam ir dzejas rakstīšanas potenciāls. Svarīgi ir arī tas, ko potenciālais autors lasa — Pāvilam Čivilim, kura vārds šodien nav zināms literatūras vēsturē, Ķempe tieši jautā, kādi dzejnieki to ietekmējuši, jo dzejā jaušama vecromantisma vara.^[8]

Vēstulē Mārai Vanagai, jaunai dzejniecei, kura mēģina rakstīt dzeju un ir tikai piecpadsmit gadus veca, M. Ķempe norāda uz visai rūgtiem piedzīvojumiem ar 15 gadus vecām meitenēm, kuras rakstījušas dzejoļus. “Vienai dažus dzejoļus iespieda “Pionieris” un “Literatūra un Māksla”. Viņa pati un viņas vecāki kļuva iedomīgi, terorizēja skolotājas, alka slavas un goda (..) meitene godkārē kļuva sausa, cieta un melīga”.^[9] Šobrīd gan ir teju neiespējami secināt, par kuru autori Ķempe runā un vai šī autore ir literatūrā ir guvusi ievērojamus panākumus, taču Ķempes ieteikumi un pārdomas Mārai Vanagai ir attiecināmi uz visiem tā laika jaunajiem autoriem, arī tādiem, kuru vārdi saglabājušies literatūras vēsturē.

Tā vien šķiet, ka Rakstnieku savienības dzejas konsultanti par savu cerību uz literārajām ambīcijām un to apmierināšanu uzskatījuši teju visi. Pie Ķempes vērsušies arī pat jautājumos, kas nekādi nav saistīti ar viņas tiešajiem pienākumiem. Prasījumi sagādāt labāku dzīvokli, iekārtot darbā kādā no laikrakstu redakcijām, pārmetumi par literatūras klasikas neaktualizēšanu. Uz šīm vēstulēm Ķempe dažkārt atbild pat sev neraksturīgi asi.

Kā jau gan minēts, tādas situācijas, kad Ķempe jau pirmajā sarakstē norāda, ka autoram nav potenciāla rakstīt dzeju ir retas, bet tomēr pastāv. Atsevišķi piemēri te minami — vēstuli Līgai Bulai Ķempe iesāk ar “Jūsu dzejai pietrūkst dzejiskuma (..)”.^[10] Taču turpmāk tekstā Ķempe tomēr cenšas atrast arī cerību L. Bulas tekstos, lai gan literatūras vēsturē Bula savu vārdu tomēr nav atstājusi, kā arī sarakste neturpinās. Viena no visasākajām ir vēstule kādai Mildai Zvaigznei, par kuru vēlāk viņa Augustam Štrausam raksta: “Nav patlaban ievērojamu jaunu dzejnieku. Ir kāds Viktors Avotiņš — ļoti spēcīgs, spilgti dzejas tēli, bet ir kāda domu aizplūsme, nespēj uzbūvēt dzejoli. Butūzovs jau ir publicēts. Dāmas nāk tādā piecdesmit gadu vecumā ar jaunības dzejoļiem. Nāk arī vecenes 75 g. v. ar biezām kladēm.”^[12] Minētā ir M. Zvaigzne, kurai Ķempei iesniegusi septiņas dzejoļu klades, turklāt, kā noprotams, ne lūdzot pēc konsultācijas, bet esot pārliecībā, ka dzejoļi iesniedzami izdevniecībā krājuma izdošanai. Turklāt konsultants konsultē autorus tikai līdz 40 gadu vecumam. Zvaigznei ir dzejnieces dotības, bet Ķempe norāda, ka Mildas Zvaigznes laiks ir pagājis, dzejoļi novecojuši, jaunāko dzeju potenciālā autore nepazīst, Ķempe kā pretpiemēru min arī Elzu Stērsti, kura spēj būt laikmetīga vēl deviņdesmit gadu vecumā. Kas notiek ar Mildas Zvaigznes dzejoļu kladēm — nav zināms. Krājumā šie dzejoļi nekad neiznāk.

1973. gadā, kā noprotams, Ķempe tomēr turpina darbu kā literatūras konsultante, tomēr vilšanās un bezcerība viņas šī laika vēstulēs par jauno dzeju jau ir saskatāma.

Mirdza Ķempe mirst 1974. gada 4. decembrī. Viņas, cik secināms, pēdējā vēstule konsultējamajam autoram ir Pēterim Kalnājam: 5. aprīlī 1974. gadā viņa izlasījusi iesniegto krājuma manuskriptu un atzīmējusi labākos dzejoļus. Vēstule noslēdzas ar tekstu “aizeju pensijā vājas veselības dēļ. Konsultanta darbu turpmāk izpildīs Jānis Peters.”^[11] Kalnāja dzejoļu krājums tā arī neiznāk, bet līdz ar Mirdzas Ķempes aiziešanu latviešu literatūras vēsturē izbeidzas arī tik spilgts un pamanāms fenomens kā dzejas konsultante Ķempe.

^[1] Kuduma A. Mirdza Ķempe. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/58850-Mirdza-Ķempe.
^[2] Pieņemot par atskaites punktu izdotu dzejas krājumu, kas būtu atrodams Latvijas Nacionālās bibliotēkas katalogā. Ja krājums, kā meklēšanas kritēriju, izmantojot autora vārdu un uzvārdu, nav atrodams, raksta kontekstā tiek pieņemts, ka tāda nav.
^[3] Ķempe M. Kopoti raksti. 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984. 132—133. lpp.
^[4] Ķempe M. Kopoti raksti. 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984. 169. lpp.
^[5] Ķempe M. Kopoti raksti. 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984. 316. lpp.
^[6] Ķempe M. Kopoti raksti. 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984. 238. lpp.
^[7] Ķempe M. Kopoti raksti. 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984. 499. lpp.
^[8] Ķempe M. Kopoti raksti. 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984. 301. lpp.
^[9] Ķempe M. Kopoti raksti. 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984. 510. lpp.
^[10] Ķempe M. Kopoti raksti. 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984. 515. lpp. Ķempe M. Kopoti raksti. 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984. 132—133. lpp.
^[11] Ķempe M. Kopoti raksti. 3. sējums. Rīga: Liesma, 1984. 534. lpp.

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Starp atzinību un tās nesasniedzamību

Dalīties!