Neviens nenoliegs – tas, kā cilvēks veido attiecībās ar citiem, daudz par viņu pasaka. Tomēr, literatūras (un mākslas vispārīgā nozīmē) pētniekam tā, šķiet, ir viena no svarīgākajām dilemmām – kur sākas autors, un kur beidzas cilvēks? Cik daudz un cik tālu varam iet mākslinieka rakstura analīzē, un kuras personības detaļas derīgas, lai veiktu kvalitatīvāku darbu analīzi, bet kuru izcelšana par mākslu neko īsti nepasaka un rada tikai lētu skandālu? Jo īpaši aktuāli šie jautājumi kļūst, ja pētniecības procesā sanāk uzdurties liecībām, kuras grūti, pat neiespējami aizmirst. Tāds ir arī ievērojamā dramaturga Mārtiņa Zīverta sievas Elzas Zīvertes atmiņu sakopojums, kam viņa devusi nosaukumu “Mans Mārtiņlaiks” (inv. nr. RTMM 509645). Tapusi, atsaucoties uz literatūras zinātnieka Viktora Hausmaņa lūgumu rakstīt par laiku, kas pavadīts Mārtiņa sievas statusā[1], tā ir ļoti tieša, detalizēta, pat nesaudzīga viņu attiecību analīze, kas atklāj šīs sievietes mīlestību, sāpes, cīņu un izvēles, kurām par katalizatoru visai ilgu laiku kalpo viņas vīrs.

Mārtiņš Zīverts – bieži piesaukts kā viens no izcilākajiem latviešu dramaturgiem, Elza Zīverte (bij. Skrindele) – viņa otrā sieva. Viņi iepazinušies 1935. gadā Psihotehniskajā institūtā, kur abi strādājuši, pēc dažiem gadiem apprecējušies. 1944. gada rudenī devušies trimdā uz Zviedriju. Tur Elza Zīverte iesākumā kopīgi ar vīru tulkojusi lugas un bijusi viņa paša lugu pārrakstītāja, kā arī aktrise un solodziedātāja, bet ar laiku, finansiālas nepieciešamības spiesta, sākusi strādāt par mājkalpotāju un mašīnrakstītāju (pats M. Zīverts, pēc Elzas Zīvertes teiktā, neesot spējis ilgstoši strādāt pastāvīgā darbā). Abiem ir kopīgs dēls – Andrejs. Šķīrušies 1956. gadā, Zviedrijā, kad M. Zīverts sācis attiecības ar savu topošo trešo sievu, Ilzi Zīverti.

Turpmākajā tekstā, pretēji pētniecībā pieņemtajai praksei, viņi tiks saukti vienkārši par Elzu un Mārtiņu, skatot viņus kā pirmkārt cilvēkus un tikai pēc tam – kā vairāk vai mazāk ikoniskus māksliniekus.

Šīs attiecības ir interesants mīlestības piemērs kā tāds, jo Elza savā vīrā šķietami mīl visu – gan cilvēku, gan mākslu, ko viņš rada. “Mani tā luga notrieca pie zemes, kaut ko tādu nekad teātrī nebiju piedzīvojusi,” viņa raksta par brīdi, kurā pirmo reizi saskārusies ar Mārtiņa darbiem. Vairākas reizes tekstā viņa izceļ savu nepatiku pret to, ka viņas vīra lugas pieejamas tikai latviešu valodā, un šo nepelnīto netulkošanu un neizplatīšanu pasaulē sauc par netaisnu rīcību. Elzu sāpina arī viņa paša neieinteresētība tās tulkot. Bet Mārtiņš esot uzskatījis, ka viņš raksta tikai par latviešu pašu problēmām un “tās saprotam tikai mēs.”

Ar laiku viņa iemīl vīra mazvērtības kompleksus, kurus viņa attiecina uz Mārtiņa neuzticēšanos sievai – viņš esot bijis “grūti pārliecināms, ka mana [Elzas Zīvertes] interese par lugām, teātri, viņu pašu nav liekuļota.” Elza arī pakļaujas viņa prasībām nestāties teātra studijā, lai pievienotos tik apbrīnotajai teātra pasaulei, neveidot savu solokarjeru. “Arī no Dailes teātra – gan neoficiāli – saņēmu piedāvājumu dublēt [operetē] “Monmatras vijolītē”, bet par to Mārtiņš, būdams tai laikā D. T. dramaturgs, pateica skaidriem vārdiem: kamēr man tur būs teikšana, tu tur nedziedāsi. Viņam likās, ka tas izskatīsies pēc “onkuļu būšanas”. Man teātra izglītības nebija, varbūt baidījās, ka izgāzīšos. Lielas ticības manai varēšanai viņam nebija,” Elza raksta. Stāstot par kādu viesošanās reizi pašā viņu attiecību sākumā, viņa atklāj, ka Mārtiņam aiz muguras paklusām raudājusi sarunā ar kādu savu draugu[2], jo jau tad nojautusi grūtības, kādas gaidāmas, dzīvojot savienībā ar spožo dramaturgu. Tās gan viņa bijusi gatava izturēt, jo citādi neesot spējusi savu dzīvi iedomāties. Tālāk tekstā viņa raksta: “Grūtības, ko paredzēju, var ietvert vienā teikumā: man vajadzēja tuvuma, cilvēcīga siltuma, viņam – atstatumu, telpu ap sevi, pilnīgu neatkarību.” Turpat minot, ka “viņa garīgie bērni bija tam daudz tuvāki kā viņa miesīgie.” Vēlāk viņa to uzsver vēlreiz, izmantojot tieši tādus pašus vārdus. Šī tēze Mārtiņu šķietami nostāda absolūtā mākslinieka pozīcijā, kas savu cilvēcību ziedo uz mākslas altāra.

Paralēles starp mākslinieciskumu un necilvēcību šajā tekstā var tikt vilktas, arī pretstatot mākslinieku mīlošai un atdevīgai sievietei, mātei. Taču arī savu esamību blakus šim vīrietim Elza raksturo ne īsti kā brīvprātīgu lēmumu, bet pakļaušanos liktenim – tam pašam liktenim, kas, iespējams, Mārtiņam piešķīris spējas radīt tādu mākslu, kas paredzēta mūžībai. Elza visai medicīniskā veidā saista mākslinieka talantu ar zināmu empātijas trūkumu, kas it kā sniedz lielāku spēju koncentrēties uz dažādu cilvēcisku emociju novērošanu un dokumentēšanu: “Viņam [Mārtiņam] vienmēr patika kā bērnam “raut mušai spārnus nost”, lai redz, kā tā spirinās. To nedomāju burtiski. – Reiz, Andrejam vēl mazam esot, mēs ar M. redzējām kā auto ievaino suni. Nevarēju savām ausīm ticēt, kad M. teica: tas jāpastāsta puikam, kā viņš raudās; – Tādu gadījumu bija vairāki, esmu centusies tos aizmirst.” Tālāk viņa piebilst – “Tāpat viņš tīši sāpināja mani, vai literārās intereses dēļ vien, lai redzētu manu reakciju, kā viņš man reiz teica.” Sava atmiņu vēstījuma beigās viņa parāda izteiktu viņu attiecību pretrunību, atstāstot gadījumu, kad abi jau labu laiku pēc šķiršanās atkal satikušies – “ikdienas nesaskaņas bija pazudušas, un vecā draudzība atgriezās – mūsu attiecībām bija dziļas saknes.” Bet turpat, pāris teikumus atstatu, minēta viņu nākamā redzēšanās drīz pēc tam, “kur viņš, starp Ilzi un tās māti iespiests, man labdienas nepadeva.”

Tiesa gan, pārsvarā Elza tiecas izvairīties no šādiem izteikumiem vai uzreiz attaisnot un mīkstināt tos, šķietami tiecoties nemest ēnu uz Mārtiņa daiļradi un nebojāt viņa reputāciju. Tā vietā viņa izceļ detaļas, kas ilustrē Mārtiņa mākslas tapšanas īpatnības, piemēram, “cigaretes un kafijas krūze bija nepieciešami sabiedrotie. Kara laikā samaksājām reiz 700 rubļus par kafijas tūtiņu saujas lielumā, vismaz 2 vai 3 izrāžu honorāru,” un “praktiskai domāšanai viņa smadzenēs vietas nebija. Man bija jābūt finanšu, ekonomijas un visu praktisko lietu ministrim.” Tā Elza atceras: “Ar manu algu varēja samaksāt īri un vēl palika drusku pāri ēdienam, bet tas arī bija viss. M. pastrādāja kādu laiciņu, pārtrauca, kad vairs nevarēja izturēt, pa vidam pasēžot pie rakstāmmašīnas. Arī Niklāvs Strunke gleznoja mājās, kamēr sieva strādāja saldējumu fabrikā. Šad tad tie, viens pie otra vai nu uzkāpuši vai nokāpuši, varēja pacilāt sasāpējušos mākslas vai politikas jautājumus.” Pati Elza papildus darbam atļāvusies tikai doties uz kora mēģinājumiem un, kad spējusi par to samaksāt, arī uz dziedāšanas stundām un solo mēģinājumiem.

Interesanti, ka šīs detaļas – gan mazās kaprīzes, gan jau nopietnākas rakstura īpatnības – kādā romantizētākā kontekstā varētu spilgti ilustrēt oriģinālo, pat pārcilvēcīgo veidu, kurā top īstā, mūžīgā māksla. Bet, skatot šo attiecību situāciju no citas perspektīvas un sastopoties ar dzīva, just spējīga cilvēka pieredzi, šīs dažkārt tik idealizētās raksturīpašības top visai pretrunīgas.

Noslēgumā Elza Zīverte ļaujas emocionālākam Mārtiņa nosodījumam, izsakot savu nesapratni par to, kādēļ viņš savos tālākajos darbos pēc viņu šķiršanās mērķtiecīgi izvairījies pieminēt savu tābrīža sievu un bērnus: “Viņš pat sagroza faktus savā [autobiogrāfijā] “Garāmejot”, lai tikai nebūtu mūs jāpiemin.” Elza turpina ar situācijas atstāsta savu versiju, “kaut vai mazā gandarījuma dēļ, ka to zināsiet Jūs.”

Par to, kas mākslinieciski spilgtāks un realitātei pietuvinātāks – Mārtiņa autobiogrāfija vai muzeja lasītavā pieejamais Elzas atmiņu materiāls, jāspriež viņa personības pētniekiem (profesionālam vai vienkārši entuziastiskam lasītājam). Šīs nesakritības fakts minēts kā ilustrācija, kas, iespējams, no visa atmiņu tēlojuma visakurātāk parāda autora reālās personas un viņa radītā teksta iespējamo nekonsekvenci. Bet kurš jebkad būs spējīgs uz tādu objektivitāti un tādas kvalitātes analīzi, lai spētu izšķirt, kā Mārtiņa Zīverta mākslā atspoguļojas šāds Elzas Zīvertes novērojums: “Ja vīrietis apnicis ar nabadzību, ar ikdienu, pēkšņi satiek kādu, kas dziļā izbrīnā “sēž pie meistara kājām”, paceļot viņu aizmirstos pašapziņas augstumos – kā lai turas pretī? Tas būtu pārcilvēcīgi”? Jo, saprotams, arī atstāsta beigās pieminētais secinājums, ka “M. apnicis ar mūsu dzīvi, un sāka mest skatus apkārt uz kaut ko interesantāku, nebiju pārsteigta,” tāpat kā visi pārējie Elzas spriedumi patiesībā taču var būt arī ļoti subjektīvi, lai neteiktu vienkārši – nepatiesi.

Tādēļ tiem, kas kādreiz tomēr vēlas paskatīties uz mākslinieku arī kā uz cilvēku, ar visiem mazajiem sīkumiem, kas viņu veido – vājībām, emocijām, racionālajām un iracionālajām dzīves izvēlēm –, nākas saskarties ar ne vienu vien “nu kā tad beigu galā ir” problēmsituāciju. Šajā gadījumā, sastopoties ar Zīverta attēlojumu, kas vienlaikus parāda viņu kā stipru un ģeniālu radītāju, gan arī norauj viņa ikoniskā mākslinieka oreolu, atklājot kaprīzu, nesaudzīgu, nekādus kompromisus neakceptējošu cilvēku, ir interesanti domāt – kā tas ietekmē viņa mākslas baudītāju vai pētnieku? Vai Mārtiņa Zīverta lasītājam Elza ir tikai romantisks upuris vai veiksmīga ilustrācija viņa mākslas pārlaicīgumam? Vai Mārtiņa Zīverta pētniekam šis atmiņu teksts palīdzētu saklasificēt tabulā visas autora neirozes, lai pēcāk veiktu pētījumu par to parādīšanos un biežumu autora darbos?

Acīgs lasītājs jau pats pamanīs, ka šajā rakstā ir ļoti daudz nepateiktā. Bet ko padarīsi – ja gribas vairāk un gudrāk, jānāk uz muzeja lasītavu pašam.