20

Pārmijot vārdus, bērni nereti atklājas kā savu vecāku talantu mantinieki, un ievērojamu lomu te nospēlē ne vien ģenētiskais temperaments, bet arī audzināšana un izglītība. Viktora Eglīša un Marijas Eglītes dēli, Anšlavs un Vidvuds, piedzima un uzauga kā mākslinieku ģimenes talantu turpinātāji, lai arī katrs citādā veidā mainīja jau iedzimto sliežu stāvokli.

20. gadsimta sākumā, nomainot tradicionālo reālisma paradigmu, latviešu literatūrā ienāk daudzi modernā vārda meistari, starp kuriem ar nepārvērtējamu pašpārliecinātības spēku izceļas Rietumeiropas un krievu dekadences sekotājs un vērtību pārvērtētājs – Viktors Eglītis (1877 – 1945). Jau agrā jaunībā viņā cīnās izvēle starp divām mākslas mūzām, jo līdzās rakstniecībai tikpat spēcīgu iedvesmu izraisa zīmēšanas studijas. Tomēr Penzas zīmēšanas skolā (1899 – 1901), vienā no labākajām Krievijas mācību iestādēm, iegūt mākslinieka un tostarp zīmēšanas skolotāja diplomu, kas nodrošinātu iztiku, neizdodas, jo jauno censoni nesaista akadēmiskais stils ne teorētiski, ne arī praktiski. Kopā ar citiem dumpiniekiem viņš no skolas tiek atskaitīts protestu dēļ. Bet mēģinājumi pēc mākslinieka izglītības nerimstas. Viktors Eglītis Pēterburgā iestājas kņazienes Marijas Teniševas privātdarbnīcā (1901 – 1902), kuru vada Iļja Repins un kura elpo modernās mākslas dabiskajos ritmos. Tur viņš sastopas ar krievu jaunās mākslas sudraba eliti un atrod domubiedrus savām dīgstošajām idejām.

Iepazīšanās un vēlāk arī laulība ar Mariju Stalbovu Eglīti (1878 – 1926), vienu no augsti izglītotākajām sievietēm tā laika latviešu sabiedrībā, pedagoģi Voldemāra Maldoņa ģimnāzijā, tulkotāju no franču valodas, Viktoram Eglītim sniedz iespēju izpausties gan mīlas dzejā, gan aktos, kuru pārdrošajās kustībās, tiek slavēts kailās miesas daiļums :

Skices bilde – jaunieguvums

Himna sievietei un Fēbam

“Ar tevi, daiļā, es tik laimīgs jūtos
Kad dabā izģērbies priekš manis tu
Un pieņem pozas, lai es gleznotu,
Gan vaļīgas, gan izliekumos grūtos!

Mums apkārt mežs un līdzās upe čalo,
Bet saule karsē mūs, ka sviedri līst
Mums sejas uguņo, bet nenovīst,
Kā pašus strauts, tā sirdis daile skalo

Un līnijās man tavas miesas skaistās
Tik pilnas grācijas un mīlas tvīkst,
Un tā kā Diānai ar dabu saistās.

Lūk, kamdēļ izejot pie meža strauta,
Man himnas Fēbam dvēslē neizsīkst
Un viņa audzinātai kailai tautai.

(no Viktora Eglīša dzejoļu krājuma „Kastaļavots” – 1924)

Skicēt dzīvo dabu, un vislabāk ar zīmuļiem, tēvs mudina arī vecāko dēlu Anšlavu Eglīti (1906 – 1993 ), kurš jau no 5 gadu vecuma lasa un itin droši un asprātīgi zīmē grāmatu varoņus, draugu šaržus, iztēloto grāmatu sižetus. 1919. – 20. gadā viņš dzīvo Alūksnē, un kopā ar Romanu Sutu un Jēkabu Kazaku mālē dekorācijas pilsētas teātrim. Līdzīgi kā vecais Eglīš papa jaunībā, nākamais Homo novus mēģinās tēlotājmākslā un apmeklē ģimenes drauga Valdemāra Tones jauno mākslinieku studiju (1919). Savukārt Viktors Eglītis mīļotajai sievai Marijai atklāj savas slēptākās domas par Anša, Ansīša (Anšlava) glezniecību. Kritiski vērtē, viņaprāt, tobrīd vēl nevajadzīgos mērķējumus pēc priekšlaicīgas gatavības. Nevajag komponēt uzreiz gatavas gleznas, jo – kāds nolūks varbūt gatavu gleznu izgatavošanai, kad vēl visi priekšdarbi neizdarīti?: „Kas es būtu un mans „Kastaļavots”, ja es nebūtu tā studējis visvareno dabas, laika, laikmeta, dzīvu cilvēku, notikumu un pats savu izjūtu, domu un cilvēku studējis, krājis, analizējis. Es būtu tukšs un neiztaisīts.” (Vēstule. Viktors Eglītis – Marijai Eglītei caur Siguldu un Turaidu Inciema centrā, Rīga, 1925. gada 1. maijs, RMM jaunieguvums).

Viktors Eglītis atšķirtībā no saviem mīļajiem, pelnot maizi Rīgā, skolotāja amatā, regulāri sūta vēstules uz Turaidas Inciema muižas īpašumu, kuru 1920. gadā ģimenei piešķīrusi Latvijas valsts. Gādība izpaužas gan sadzīviskās rūpēs un ekonomiskos aprēķinos par labākas saimniekošanas iespējām, gan vēlmē uzturēt emocionāli pilnvērtīgu kontaktu ar dēliem un sievu. Un, protams, ciešanas par sievas un vecākā dēla tik trauslo veselību. „Man ļoti žēl, ka mums ar Ansīti aizvien iznāk asumi, vai tad tiešām ar pats ar savu dēlu nevarēšu tuvs un draudzīgs justies! Kamdēļ tad es ar Tevi varu tā saplūst un tik labi sajusties! Agrāk reizēm arī mēs ķildojāmies kaut kādu nieku dēļ pastaigājoties uz ielas kaut kur, bet tie taču bija tikai nieki, kuri vairs nekad mūs attiecības negrāva. Es domāju, ka arī mūsu pārprašanās ir nieki – nesavaldīšanās un pārsteidzība.

Nebēdājaties, uz laukiem tomēr bija jauki. Guli, mīļā, mierīgi, jo bezmiegs tev visvairāk spēka atņems. Fiziski nepārpūlies. Ņem cilvēkus, es visus samaksāšu. Dievs lai Tevi sargā, ja tu saslimsi! Tad mūžam tev pārmetīšu Tavas pašas vainu. Mīļo draudziņ, paklausi mani!” (Vēstule. Viktors Eglītis – Marijai Eglītei caur Siguldu un Turaidu Inciema centrā, Rīga, 1925. gada 11. septembris, RMM jaunieguvums).

Pavisam drīz Rakstniecības un mūzikas muzejs plašākai sabiedrībai varēs piedāvāt jaunu lasāmvielu Eglīšu ģimenei tik raksturīgajā dienasgrāmatu formā. Dienasgrāmatas raksta Viktors, raksta Marija, un abu iepazīšanās sākumā attiecību atklātību veicina arī apmainīšanās ar tajās rodamajiem prāta un sirds noslēpumiem. 1919. gadā, pēc papas mudinājuma, trīspadsmit gadu vecumā dienasgrāmatas sāk rakstīt arī Ansis (skat. „Anšlava Eglīša dienasgrāmatas. 1919 – 1944, „Zinātne”, 2004. gads, Veras Vāveres priekšvārds, komentāri u.c.). Ieraksti ar pārtraukumiem ilgst 30. gadus, līdz pat 1944. gadam, kad Anšlavs Eglītis ar dzīvesbiedri, gleznotāju un literāti Veroniku Janelsiņu ir spiests emigrēt uz ASV. Interesanti, ka dēls dienasgrāmatās turpina arī tēva aizsākto tradīciju – tekstus papildināt ar zīmējumiem un skicēm.

Pēc kāda laika Anšlavs, izmācījies Latvijas Mākslas akadēmijas (1930 – 1935) figurālajā darbnīcā, iegūst gleznotāja, zīmēšanas skolotāja diplomu un notiek lielāks pagrieziens uz literatūras pusi. Taču jau no mazām dienām izkoptā vizuālās domāšanas spēja lieti noder ne tikai literāru darbu sacerēšanā trimdas pārjūrās, bet arī, rakstot recenzijas par teātri un – lielo mēmo, Holivudas kinometogrāfu .

Anšlavu saslimšana ar diloni jau jaunībā nostāda uz nāves sliekšņa, tāpēc viņš ārstējas Šveicē, māte, kas sirgst ar to pašu slimību, upurējas dēla labad, arī tēvs izrāda pašaizliedzīgu mīlestību. Pēc ilgstošas sirgšanas ar plaušu kaiti Viktora Eglīša Marija atvadās no šīs pasaules, bet viņas gaišo – dievu sūtnes tēlu ir neiespējami aizmirst:

Ak, tā mēs mīlējām, ka gurām mīlēt!
Vēl vairāk mīlēt, likās spēka trūks.
Tik paliks laulība kā mūža jūgs,
Bet sejas nejaudīs vairs spožāk zvīlēt.

(15. sonetes fragments no Viktora Eglīša dzejoļu krājuma, kas veltīts Marijai Eglītei, „Dievu sūtne”, Leģenda sonetēs – 1934. gads)

Marija Eglīte cēlusies no Cesvaines, bagātīgi sazarotās Stalbovu dzimtas, un kā izsakās latviešu literatūrzinātniece Vera Vāvere monogrāfijā par Viktoru Eglīti, viņa dzīvi un daiļradi (skat. V. Vāvere. Viktors Eglītis. „Zinātne”, 2012), tad gandrīz visi Eglīša līdzgaitnieki izjutuši jaunās sievietes suģestējošo pievilcību, viņas dvēseliskumu, sirds skaidrību, drošo prātu. Saskaņa ar vīru un sekošana viņa modernās ticības baušļiem palīdz intelektuāli augt, atraisīties no sīkpilsoniskas kautrības, taču rodas arī zaudējumi individuālā talanta attīstības virzienā. Marija Eglīte Stalbova jau kopš jaunības sapņoja par pianistes karjeru, no kuras atsakās ģimenes mīlestības un Viktora Eglīša tālejošo plānu dēļ, mūzikas mīļošanu turpinot vien tuvinieku un skolēnu lokā. Vecākajam dēlam Anšlavam mātes muzikālais talants nepārmantojas, citādi notiek ar jaunāko dēlu Vudu, Vudiņu – Vidvudu Eglīti (1913 – 2003), kuram tēvs iegādājās ļoti labas firmas „Bechstein” klavieres un pie kurām raisās muzikālas etīdes visa mūža garumā. Vuda tāpat kā brālis ir arī labs zīmētājs, gleznotājs, akvarelists, pat savas dzīves vēlākos gados ņemdams privātstundas pie mākslinieka Ulda Zemzara, un nožēlo, ka paklausījis tēva gribai, iegūstot juridisko izglītību. Latvijas pēdējos brīvvalsts gados Vidvuds Eglītis darbojas advokātu kolēģijā, bet, kad vecākais brālis, kurš tolaik visskaidrāk nojauš sarkano briesmu nāvējošos plānus, dodas emigrācijā, uzņemas rūpes par ģimeni, arī tēva otro sievu – gleznotāju un literāti Hildu Vīku. Viktora Eglīša pīšļu atdusas vieta joprojām neskaidra, taču bez Vidvuda Eglīša gādības zudībā aizietu arī lielākā daļa ģimenei dāvināto, kolekcionēto un visbeidzot – radīto mākslas vērtību.