Komponists Gundaris Pone ar sava darba „Reaktionen” partitūru.

Gundara Pones pastkarte Imantam Lešinskim, sūtīta pēc pirmā Latvijas apciemojuma 1971.gadā. RTMM_561824.

Gundara Pones vēstule Imantam Lešinskim. 1972.gada 17. marts. RTMM_561834.

Pēc koncerta ar Liepājas Simfonisko orķestri 1989. gadā (no kreisās: Imants Resnis, Mariolina Pone un Gundaris Pone). RTMM, Noras Novikas arhīva materiāli.

Gundara Pones autorkoncerta programma Filharmonijas Kamermūzikas zālē, 1972.g. RTMM_488590.

Komponists un diriģents Gundaris Pone, pianiste Anda Zirnīte un komponists Arnolds Šturms pēc A. Šturma Klavierkoncerta atskaņojuma festivālā “Music in the Mountains” (Mūzika kalnos). Ņupalca, Ņujorka, ASV. 1988.g. 16.jūlijs. Foto: nezināms. RTMM_p107390.

Gundara Pones skaņdarba  “Klavierwerk II. Montage – Demontage” partitūras ievads un skaņu raksts grafiskajā notācijā. 1966.g. – 1967. gads. N.Airda – autora pseidonīms darba iesniegšanai ASV latviešu izsludinātajā jaundarbu konkursā  RTMM_p120643.

Gundara Pones skaņdarba  “Klavierwerk II. Montage – Demontage” partitūras ievads un skaņu raksts grafiskajā notācijā. 1966.g. – 1967. gads.RTMM_p120643.

Gundara Pones skaņdarba  “Klavierwerk II. Montage – Demontage” partitūras ievads un skaņu raksts grafiskajā notācijā. 1966.g. – 1967. gads.RTMM_p120643.

Vāki, kuros glabājās Gundara Pones sarakste ar Kultūras sakaru komiteju, kuras adrese ir norādīta kā pasta kastīte nr. 261 Rīgas galvenajā pastā. RTMM_561880.

Trimdas latviešu komponists, pasaules avangarda elitei piederīgais Gundaris Pone (1932-1994) ir viens no pirmajiem latviešu kultūras darbiniekiem, kurš jau 1971. gadā apciemo Latviju un pēc tam uztur regulārus kontaktus ar dzimteni.

Tā kā Dzelzs priekškara laikā šādi kontakti visbiežāk notiek ar VDK piesegstruktūras “Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs” (Komitejas) ziņu un svētību, tad arī G.Pone sarakstās tieši ar tās pārstāvjiem – priekšsēdētāju Imantu Lešinski vai viņa kolēģiem – Arvīdu Darkevicu, Astrīdu Lūci, Ingrīdu Brežģi. Šī sarakste (kopā 66 vēstules) aptver laika posmu no 1971. līdz 1984.gadam un ļauj izsekot šo “kultūras sakaru” attīstībai, izpausmēm, komponista nodomiem un ierosmēm, kā arī Komitejas attieksmei pret tiem. Un alternatīvu jau nebija – “Kultkoms” centās saglabāt informācijas monopolu.

Komponista un Komitejas komunikācijā var pamanīt vairākas attīstības pakāpes. Pamatā tā ir sarakste vēstulēs, informācijas apmaiņa, – gan neitrāla, gan ar „smadzeņu skalošanas” centieniem. Jauns līmenis ir grāmatu un skaņuplašu sūtījumi uz ASV. Nākamā pakāpe ir uzaicinājumi apciemot Latviju, – Pones gadījumā tālāk jau seko komponista autorkoncerta vai vismaz skaņdarbu atskaņojumu organizēšana. Kāpēc Pone uztur šos kontaktus? Atbilde laikam slēpjas viņa paša pēc daudziem gadiem teiktajā: „Komponists ir visstiprākais tad, ja viņš meklē savas saknes”.

Sarakstē jaušama arī vēlme dot dzimtenes klausītājiem savu mūziku, iepazīstināt ar saviem skaņdarbiem – neatkarīgi no Latvijā tobrīd valdošās varas:

„Vēlreiz uzsveru to, ko garajās sarunās Jums jau teicu: mana mūzika pirmā kārtā pieder pašreizējai Padomju Latvijai, ja vien viņa to ņem pretim.” (G.Pone – I.Lešinskim, 1972.gada 16.jūlijs.)

Tā kā Pone ir pārliecināts sociālists, pat marksists un komunists, Komiteja viņu Rīgā pienācīgi uzņem, notiek sarunas par ideoloģiju un mūziku. Komponista sūtītajās vēstulēs visbiežāk rakstīts par jaundarbu tapšanu, atskaņojumiem “brīvajā pasaulē” un publikas reakciju, kā arī izteikta pateicība par saņemtajiem grāmatu un skaņuplašu sūtījumiem. Saraksti caurvij komponista interese savu un citu amata brāļu mūziku atskaņot Latvijā.

Nepilnu gadu pēc komponista pirmās ciemošanās reizes Latvijā Imants Lešinskis piesola rīkot komponista autorkoncertu un jau aicina Gundari Poni uz Rīgu:

„Tas šim notikumam piešķirtu plašāku skanējumu. Jūs, protams, būtu mūsu viesis. Mēs gādātu, lai PSRS vēstniecība Vašingtonā Jums izsniedz iebraukšanas vīzu, apmaksātu visus Jūsu izdevumus Rīgā 10 dienu laikā un biļeti atpakaļceļam uz Ņujorku. Ko Jūs sakāt par tādu ierosinājumu?” (I.Lešinskis – G.Ponem, 1972.gada 2.marts.)

Tam seko komponista atbildes vēstule:

„Jūsu ielūgums būt Padomju Latvijas viesim mani dziļi aizkustināja. Šis ielūgums man nozīmē daudz vairāk nekā viss cits, ko vien varētu vēlēties. Vārdos to ir grūti pateikt, jo cilvēks ir sarežģīts radījums. Īsumā – tas man nozīmē, ka manam darbam, kas Rietumos tiek vērtēts tikai no komerciālās konjunktūras viedokļa (kā viss cits), ir Latvijā radušies īsti draugi. Tādu draugu dēļ ir vērts strādāt. Tātad es jūsu ielūgumu ar pateicību pieņemu. [..] Es negribētu būt neitrāls novērotājs, bet pēc iespējas iesaistīties muzikālā sadarbībā ar Rīgas mūziķiem. Piemēram, 10 dienu laikā es varētu sagatavot un uzvest Salaspils memoriālu, kuram būtu vajadzīgi 3 pianisti.” (G.Pone – I.Lešinskim, 1972.gada 17.marts.)

G.Pones autorkoncerts Padomju Latvijas galvaspilsētā Rīgā notiek 1972. gada 26.oktobrī, Filharmonijas kamermūzikas zālē (tagad – Zirgu ielas koncertzāle). Protams, bez liekas reklāmas, tikai ar ielūgumiem, limitētai publikai.

Latvijas apmeklējumu iespaidā G.Pone uzraksta vairākus jaunus skaņdarbus. Poēma trijām klavierēm „Aiz šiem vārtiem vaid zeme” (itāļu valodā „Oltre Questo Muro Geme La Terra”) top Salaspils memoriāla apmeklējuma iespaidā. Pēc autora vēlmes informācija par Salaspils nometni tiek publicēta gan skaņdarba partitūrā, gan arī koncertu programmās. Darbs top Ņupalcā, Ņujorkas tuvumā, taču savu pasaules pirmatskaņojumu tas piedzīvo autorkoncertā Rīgā. ASV pirmatskaņojumu nākas atlikt līdz rudenim, jo viens no izpildītājiem pēc titullapas izlasīšanas atteicās darbu spēlēt. Darbs rakstīts trijām klavierēm, kas ir modificētas tādā veidā, ka atgādina Salaspils metronoma skaņu.

„Autorkoncerta programmā vislielākās grūtības saistījās ar avangardisko klavieru ansambli „Aiz šiem vārtiem vaid zeme”. Šis trio balstījās uz dzelžaini stingru, sarežģītu poliritmiku, ko daudzveidoja „preparēto” instrumentu sonoristiskie efekti. Šādā sakarībā tad arī rīdzinieki pirmo reizi redzēja G.Poni kā diriģentu, kurš minimāliem līdzekļiem atrisināja atskaņojuma problēmas. Trio spēlēja Nora Novika, Rafi Haradžanjans un Igors Ivanovs.”[1]

Ļoti interesants un arī neparastam atskaņotāju sastāvam rakstīts darbs ir „De mundi maģistri Ioanni” (“Meistara Jāņa pasaule”) divām klarnetēm, divām vijolēm, sagatavotām klavierēm, marimbai, lielajam tamtamam, pieciem skaņotiem Javas gongiem, četriem „gaisa [kartona lokšņu] drebinātājiem”, zvaniem un 18 pudeļu pūtējiem.  Ierosme šim darbam radusies, apmeklējot Jāņa Anmaņa pirmo lielo personālizstādi Latvijas Ārzemju mākslas muzejā Rīgas pils pagraba velvēs.

Intervijā žurnālam “Jaunā Gaita” komponists komentē savu darbu:

„Doma būtībā bija pavisam vienkārša: iedomājieties, ka Jūs ieejat kādā vecā namā, kādā vecā pagrabā, un tad Jums pēkšņi rodas vēlme: kaut šīs sienas spētu runāt, kaut tās spētu pastāstīt, kas te notika pirms 600 gadiem! Šī pieeja ir uz tīri vulgāra līmeņa. Es to mēģināju pacelt citā − dialektiskā plāksnē, mēģinot mūzikā realizēt to, ko dialektikā apzīmē par lēcienu. Pretstatiem saasinoties, kvantitatīvais ar kvalitatīvo nonāk tādās attieksmēs, ka notiek lēciens jaunā kvalitātē. Interesantais jautājums − kā skaņās parādīt šo lēcienu? Pirmā daļa ir gara − tur skaņas rada kaut kādu veidošanās procesu. Tad, pirms lielajiem tam-tam dārdieniem, radīts sasprindzinājums, un mēs nonākam pie lēciena; tad parādās pudeļu pūtēji − skaņu krāsa mainās. Mēs tagad esam nonākuši citā kvalitatīvā dimensijā: šajā brīdī Rīgas sienas − vispār, jebkura siena − sāk runāt.”[2]

Savu pirmatskaņojumu ar labiem panākumiem „Meistara Jāņa pasaule” piedzīvo Trešajos Eiropas latviešu dziesmu svētkos Ķelnē 1973. gadā, tas iemūžināts arī skaņu platē.

1974. gadā, kļuvis par jaundibināta kamerorķestra diriģentu, G.Pone interesējas par “Padomju Savienības progresīvo komponistu” Leonīda Grabovska, Valentīna Silvestrova, Alfrēda Šnitkes, Edisona Deņisova, Kuldara Sinka, Arvo Pērta, Andreja Volkonska un Pētera Plakida darbiem atskaņošanai koncertā:

“Man nav nekādas iespējas zināt, vai šāds priekšlikums Padomju mūzikas kultūras dzīves vadošās personas interesē. Pozitīvā gadījumā man steidzīgi vajadzētu saņemt minēto komponistu darbu sarakstu. Ir iespējams, ka no padomju puses skatoties, šis plāns nav realizējams. Pretējā gadījumā uzskatiet manu ierosinājumu kā „good will gesture.””* (G.Pone – I.Lešinskim, 1974.gada 25.marts.)

Arvīda Darkevics atbild tikai pēc četriem mēnešiem. Pēc izvērsta ievada par G.Pones daiļradi seko izvairīga atbilde uz jautājumu:

„Tā kā viņi visi dzīvo un strādā ārpus Latvijas, tad sadabūt kaut ko no viņiem būs diezgan grūti. Turklāt laba daļa no viņiem nav apveltīta ar īstām talanta dzirkstīm. Visus atskaņot – diez vai vērts. Tavu centību un labo gribu varētu pārprast. Kas attiecas uz P.Plakidi, tad viņš tev drīzumā spēs dot ko jaunu un, domājams, interesantu. Spējīgs zēns.” (A.Darkevics – G.Ponem, 1974. gada 1. augusts.)

Dažubrīd G.Pones vēstulēs pavīd viņa vēlme pašam Latvijā diriģēt savus darbus. A.Darkevics bārsta solījumus un rosina apdomāt koncertceļojumu pa „mūsu zemeslodes pusi” (Maskava, Ļeņingrada, Rīga, Tallina, Viļņa, Kijeva, Odesa, Kaukāzs):

“Varētu noorganizēt tikšanos ar vietējiem komponistiem. Iespējams, ka varētu sniegt priekšlasījumus par jaunākajām parādībām ASV mūzikā.” (A.Darkevics – G.Ponem, 1974.gada 2.februāris.)

Pilnīgi skaidra atbilde uz vēlmi diriģēt lasāma Astrīdas Lūces vēstulē:

„Kā profesionāls amerikāņu diriģents Jūs varat diriģēt Rīgā tikai ar PSRS Valsts koncertapvienības „Goskoncert” starpniecību (PSRS un ASV nolīguma ietvaros), līdzīgi tam, kā pašlaik tiek organizēti pianista Artura Ozoliņa (Kanāda) koncerti; Atgriežoties pie jautājuma par Jūsu viesošanos Rīgā. Noorganizēt Jūsu uzstāšanos ar „Goskoncerta” starpniecību īsā laikā praktiski nav iespējams, turklāt Jūs labi arī zināt ASV pašreizējo nostāju kultūras sakaros ar Padomju Savienību. Valstu līmenī tie tiek iespējami bremzēti. Un tā ir vienīgi ASV vēlēšanās. Tātad – mēs Jūs varam uzaicināt tikai kā mūsu komitejas viesi.” (A.Lūce – G.Ponem, 1983. gada 21.februāris.)

Komponists Latviju atkal apciemo tikai 1989. gadā, pēc tam dzimtenē viesojas ne vienu reizi vien, diriģē gan Latvijas Nacionālo simfonisko, gan Latvijas Mūzikas akadēmijas, gan arī Liepājas Simfonisko orķestri, atskaņo gan savus, gan arī citu komponistu darbus.

 

*labas gribas žests (angļu val.)

 

[1] Vēriņa, Sofija. Titzarin. Gundaris Pone un viņa pasaule. Māksla, 1990.g. Nr.5

[2] Intervija ar Gundaru Poni. Jaunā Gaita, nr.100. 1974.g. https://jaunagaita.net/jg100/JG100_Pone.htm