Stāstnesis Nr. 19 / 23.08.2022

Jāņa Jaunsudrabiņa trimda – šaubas un nihilisms

Zanda Šumska RMM mākslas eksperte

Šajā skarbajā laikā mūsu zeme uzņem bēgļus no Ukrainas. Varbūt vēlme palīdzēt ir spēcīgāka tādēļ, ka arī Latvija cauri laikiem ir piedzīvojusi dažādus emigrācijas un imigrācijas viļņus. Viena no lielākajām izceļošanām Latviju skāra tieši Otrā pasaules kara laikā, kad daudzi latvieši devās svešumā, gan tādēļ, ka viņiem ar padomju režīmu nebija pa ceļam, gan bailēs no represijām. Nevēloties sadarboties ar komunistisko režīmu, emigrēja arī latviešu prozas lielmeistars un mākslinieks Jānis Jaunsudrabiņš (1877–1962). Par vienu no nozīmīgākajiem viņa darbiem tiek uzskatīts poētiskais bērnības atmiņu tēlojums “Baltā grāmata”. Grāmata tapusi Latvijā, bet tās turpinājumu – “Zaļo grāmatu” autors sarakstījis jau trimdā – Vācijā.

Otrais pasaules karš bija nonācis pagrieziena punktā. Bija paredzams, ka J. Jaunsudrabiņa dzīves vieta Ropaži arī kļūs par kaujas joslu, un tā Jaunsudrabiņu pāris saņēma pavēli stundas laikā atstāt mājas, kur bija iedzīvojušies. Viņš ar sievu Nati steidzīgi sasaiņoja mantas, sakrāva tās vieglos zirga ratos, bet pats, iejūdzies zirga vietā, devās uz Rīgu.[1] Tā 1944. gada 1. oktobrī sākās J. Jaunsudrabiņa trimda.

Sākotnēji J. Jaunsudrabiņš bija domājis no frontes pavirzīties tālāk uz Kurzemi. Bet te mašīnā nebija vietas, te cita mašīna ieradās par vēlu, kad jau Jaunsudrabiņi bija ceļā uz Rīgu. Tā, uzklausījis radu un paziņu ieteikumus, rakstnieks nolēma doties uz Vāciju. Nākamā dienā Rīgā viņš nokārtoja papīrus izbraukšanai un jau 3. oktobra vakarā devās ceļā ar preču kuģi “Malgache”. Savas bēgļu gaitas J. Jaunsudrabiņš aprakstīja grāmatā “Es stāstu savai sievai”, par kuru viņš teicis, ka viss, kas lasāms grāmatā “puslīdz atbilst patiesībai” un, ka “tikai dienu grāmata varētu dot manu dzīvi pilnīgāku”.[2] Tā rakstnieks ar sievu Nati nonāk Vācijā.

Viņi ierodas Dancigas priekšpilsētā Neifārvaserā. Rakstnieks ar kundzi bija izlēmuši doties tālāk uz Rietumiem, uz Bīlefeldi, kur dzīvoja meitas Lilijas vīra vecāki un kur viņi cerēja mierīgi sagaidīt kara beigas. Pēc nogurdinoša brauciena pārpildītajos vilcienos cauri Berlīnei un Hanoverai, abi nonāca Bīlefeldē, kura pirms pāris dienām smagi cietusi uzlidojumā. Znota vecāku, t.i., Stepleru māja uzlidojumā bija sabumbota, un viņus pašus izdevās sameklēt tikai nākamajā dienā. Jaunsudrabiņi nevēlējās palikt pilsētā; ar Stepleru palīdzību izdevās izkārtot apmešanos Bindē pie Stepleru mirušā brāļa sievas. Īpašniece bija taupīga, tāpēc nācās dzīvot vāji kurinātās telpās un puspaēdušiem. Bet tomēr ar visām ikdienas likstām izdevās tikt galā. J. Jaunsudrabiņš atkal sāka rakstīt. Ar laiku rakstnieks pamazām iepazinās arī ar citiem apkārtnē dzīvojošajiem latviešiem. Izveidojās pat tāda kā biedrība, saukta par “Herfordas grupu”.[3]

Binde atradās angļu okupācijas joslā, vai kā to oficiāli apzīmēja: Angļu zonā. Viens no sabiedroto pirmajiem darbiem bija kara gūstekņu, deportēto, “austrumu strādnieku” un citu personu grupu repatriācija, kuru veica karaspēks sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un rehabilitācijas aģentūru (UNRRA). Austrumu tautu piederīgajiem draudēja piespiedu repatriācija, taču jau pašā sākumā no šīs grupas izskaitīja baltiešus. Ne vienmēr izpildorgāni ievēroja armijas virspavēlniecības rīkojumus, un tā dažs labs baltietis pret savu gribu nonāca repatriantu salases punktos. Noslēdzoties repatriācijas akcijām, rietumu zonās bija palicis vairāk nekā miljons personu. Šai ļaužu grupai UNRRA sāka ierīkot nometnes, gan nacionālam, gan jauktu tautību sastāvam.[4]

Drīz pēc angļu ienākšanas Bindē, Jaunsudrabiņiem paziņoja, ka ilgāk pansijā vairs nevar dzīvot. Bet ar mazu triku tomēr izdodas vēl kādu laiku tur uzturēties. Izveicīgā tante Marta iespiedusi ziņnesim saujā piecas markas un likusi pateikt, ka Jaunsudrabiņi ir viņai tuvi asinsradi. Tomēr pēc kāda laika dzīvei pansijā pienāk gals.
Kādā pievakarē, jūlija beigās, pie rakstnieka ierodas ziņnesis ar paziņojumu, ka nākamajā rītā jāierodas tirgus laukumā, kur gaidīšot kāda kravas mašīna. Mantas varot ņemt līdzi tik, cik spēj panest. Lieta skaidra, ka tirgus laukumā gaidīs mašīna, kas brauks uz repatriantu salases centru. Tā Jaunsudrabiņi izšķīrās par bēgšanu un nākamās dienas rīta agrumā kopā ar palīgiem devās uz Verfenes ciemu, kur jau agrāk bija apskatīta kāda istabiņa zemnieka mājā. Tur izdevās nodzīvot līdz vasaras beigām. Tad arī te pienāca rīkojums, ka visiem ārzemniekiem jāpārvācas uz nometnēm. Jaunsudrabiņi izšķiras par Grēveni, uz kurieni devās arī pārējie “Herfordas grupas” locekļi. Ar ierašanos Grēvenes nometnē 1945. gada 29. septembrī jau ir aizvadīts gads svešumā.[5]

Jaunsudrabiņš atzinis, ka grūtākais laiks bijis pansijā: “Tagad mēs dzīvojam nometnē un esam paēduši un atkopušies. Bet toreiz, kad bijām pansijā pie tantes Martas, kādā mazā Vestfāles pilsētiņā, pēc pieciem mēnešiem biju kļuvis vājāks par Gandiju un apskaudu katru cilvēku, kas vadāja par grāvmalām savu kazu.”[6]

Grēvenes nometne no citām atšķīrās ar to, ka bēgļi nedzīvoja kādos bijušos armijas kazarmu blokos, bet gan izkaisīti pa ciemu, speciāli norādītās ielās, kur no mājām bija izsēdināti vācieši. Grēvenē bija nometināti pāri par 2000 latviešu. Nometnē Jaunsudrabiņi nodzīvo divarpus gadus. Šai laikā rakstnieks aktīvi piedalījies nometnes dzīvē, bijis zīmēšanas skolotājs Grēvenes latviešu ģimnāzijā, ievēlēts loceklis nometnes latviešu padomē, nometnes avīzes literārās daļas redaktors, atbalstījis nometnes teātra kopu, piedalījies ar saviem darbiem gleznu izstādēs, uzstājies rakstnieku cēlienos un arī, kā visi pārējie, barojis cūku.

Jaunsudrabiņi dzīvoja Merkūles ielā, aukstā, drēgnā, patumšā zemnieku mājā pilsētas nomalē. Tas bija viņu pagaidu miteklis. Nometnes vadība rakstveidā bija solījusies sagādāt ir kurināmo, ir labāku dzīvojamo māju. Jaunsudrabiņi sēdēja satuntuļojušies biezās drēbēs. ‘”Kad palasu piesūtīto solījumu, paliek siltāk,” J. Jaunsudrabiņš nosmējis.[7]

Arī makšķerēšana, kas J. Jaunsudrabiņam bija sevišķi mīļa, vairs nebija tāda kā dzimtenē, kad varēja iet, kad grib. Vairāk par divām reizēm nedēļā laika neiznāca, toties tad varēja savienot patīkamo ar lietderīgo. Vasarā rakstnieks pat samakšķerējis 60 kilogramu zivju, kas bijis jūtams atspaids nometnes uzturam.

Nometne bez dzīvokļa bija piešķīrusi rakstniekam arī atsevišķu jumta istabiņu, kur tas bija iekārtojis savu darba telpu. Lai gan istabā bijis stipri vēss, J. Jaunsudrabiņš novietojis tur sev arī gultu un bieži vien jumta istabiņā pārgulējis arī naktis, lai jau pulksten piecos rītā varētu nodoties iemīļotam darbam. Viņa rakstīšanas laiks bija agrās rīta stundas no pulksten pieciem līdz astoņiem. J. Jaunsudrabiņš atzinis: “Kaut ko jaunu var pasākt tikai šai laikā, kad citi guļ. Rakstīšanai, nogludināšanai tad pietiek laika visu dienu. Ja ikdiena kļūst nepanesama, tad tur augšā jumta istabiņā ir labi, jo varu visu rakstīt par pagātni un pagātnes atmiņas, tās dod spēku dzīvot.”[8] Šeit J. Jaunsudrabiņš sarakstījis “Bez dzimtenes” un “Es stāstu savai sievai”.

Tomēr nometnē nevarēja dzīvot mūžīgi. Nometnes tukšojas un likvidējas, un tā rakstnieks jau laikus apsvēra nometnes atstāšanu. Daudzi, sevišķi bijušie karavīri, kam bija maz izredžu izceļot uz ASV, aizbrauca strādāt Anglijas ogļraktuvēs. Daudzām ģimenēm pienāca galvojumi no ASV. Arī Jaunsudrabiņiem bija jāskatās pēc paliekamas vietas. Viņš pats raksta: “…cerības drīz atgriezties Latvijā tik mazas, ka mēs sākam domāt par izvietošanos no Starptautiskās bēgļu organizācijas (IRO) aizbildniecības. Pārāk jau gribējās neatkarības. Arī nacionālā šaurība bija apnikusi, apnikuši tautieši un tautietes, ar kuriem bija jāsastopas diendienā. Nepatika vairs iet uz skolu. Gribējās tā kā strādāt, kā atpūsties. Arvienu vārdu, – es biju nervozs kļuvis. Man vajadzēja pār visām lietām klusuma, miera, viensētas.” [9]

Protams, viņi gribēja palikt meitas tuvumā. Tāda vieta beidzot tika atrasta Zauerlandē, netālu no Sostas, Kērbekas ciemā. Atvieglots 1948. gada 17. aprīlī J. Jaunsudrabiņš ievācās savā pēdējā trimdas mājas vietā. Ar znota Viļa Steplera palīdzību izdodas atrast mazu vasarnīcu Mēnes ezera krastā, ko pats rakstnieks dēvēja par savu “Mēnesnīcu”. Kā 1948. gada 1. augustā J. Jaunsudrabiņš vēstulē L. Salenieka kundzei raksta:

“Vārds “Mēnesnīca” ir manis paša darināts, jo tagad esmu novietojies vācu maizē pie Möhnesee, Westfālē, kas tik labi sakrīt ar mēnesnīcu, ka lietāju šo vārdu, latviski rakstīdams. Te ir skaista vieta, pilnīgi uz laukiem, pie liela mākslīga ezera. Mājiņa ar trim istabām un verandu ir mūsu rīcībā. Tā stāv ezera krastā, pakalnē, jaunu egļu mežā. Vispār te ir tikai meži un kalnāji, lauki un sādžas atrodas otrā krastā, uz kurieni jābrauc pēc produktiem ar kuģīti. Dzīve primitīva, bez ūdensvada, bez elektrības, pati vasarnīciņa celta tikai vasaras dzīvei un ziemā varbūt salsim, bet te jau auksti ir vispār, jo nav mūsu zeme.”[10]

Mājas īres maksa ir tikai 40 markas mēnesī, arī nomas ilgums ir tik ilgs, cik vien Jaunsudrabiņi vēlas. Par ko J. Jaunsudrabiņš kādā vēstulē 1949. gada 8. janvārī izteicies: “Mēs tad nu domājam vēlēties līdz jaunam Latvijas laikam, bet, ja tas tuvākajos 25 gados nenāks, tad līdz debesu vārtiem.”[11] Šeit nu Jaunsudrabiņš bija atkal pats kungs, kā bija paradis dzīvē būt. Nebija vairs jāklausa bēgļu organizāciju, nometņu komandantu, mājas vecāko un citu kungu kalpu norādījumiem. Un, kā atzinis pats rakstnieks, neviens neteiks, ka nometne būtu bijusi elle, bet sava veida gūstekņi viņi tomēr bijuši.

Šaubas un neziņa par to, vai atgriezties mājās, J. Jaunsudrabiņu pavada visu trimdas laiku. Un, lai arī dzīvi Vācijā viņš uzskatīja par saviem grūtākajiem dzīves gadiem, viņš izlēma palikt savā “Mēnesnīcā”, kuru bija izveidojis tik līdzīgu dzimtenes mājām. Zem “Mēnesnīcas” logiem ziedējušas puķes, tāpat kā Ropažos un kādreiz Pļaviņās. Viņi bija uzpinuši savu zediņu sētu, sastādījuši augļu kokus, iekopuši mazdārziņu ar tomātiem, zirņiem un saulespuķēm.[12] Viņiem bija savi pārlatviskotie kaķi – Kriksis un Minka. Šeit J. Jaunsudrabiņš varēja atkal nodarboties saviem rakstu un otu darbiem, arī makšķerēt nu varēja katru dienu. Un, kā atzinis pats rakstnieks, tad viņam visa bijis gana, tik dzimtenes ne. Tādēļ rakstnieks dzīvojot savā “Mēnesnīcā” esot iztēlojies, ka tālumā esošie meži, ir Latvijas meži.

Ik pa laikam bija paklīdušas runas par J. Jaunsudrabiņa atgriešanos Latvijā. Par jaunu tās “sakustējās” ar Jaunsudrabiņa grāmatu iespiešanu Latvijas Valsts izdevniecībā Rīgā. Kā rakstnieks pats bija aplēsis, tam pienākas par šīm grāmatām ap 250 000 rubļu honorāra. Bet tikt pie nopelnītā honorāra nebija tik viegli. J. Jaunsudrabiņš vēstulē Jānim Veselim raksta: “ Tie tur Rīgā visādi mani vābij mājā, valsts apgādībā, pēc viņu likumiem, man ir honorārs par abām grāmatām vairāk kā 200000 rubļu. Senāk loterijās tas bija lielais laimests. Bet es naudu drīkstu patērēt tikai Latvijā.”[13]

Lai viss nopelnītais honorārs netiktu pazaudēts, rakstniekam bija jādodas uz vēstniecību Austrumberlīnē, kur savu nopelnīto atlīdzību viņš novēlēja mantiniekiem Latvijā. Daļu honorāru izlietoja Latvijā mātes kapa pieminekļa izgatavošanai, bet atlikumu rakstnieks novēlēja savas sievas brāļa meitai un savam krustdēlam.

Šeit atkal rakstnieks saskāries ar jautājumu par atgriešanos dzimtenē. Uz to Jaunsudrabiņš atteicis: „Kas jums no tā, ka es braucu? Ja es arī brauktu, es vairs nerakstītu,” piemetinājis vēl rakstnieks. „Nav svarīgi, ka jūs rakstāt. Tikai brauciet,” neatlaidies vēstniecības darbinieks. Solījies iekārtot dzīvokli un par visu gādāt, lai rakstniekam un viņa dzīves biedrenei būtu labu labā pajumte. Kā arī piesolījis izdot dažādas J. Jaunsudrabiņa grāmatas, par kurām saņemšot dāsnus honorārus. Beigās pat piesolījis māju un auto, ja tik brauktu.[14]

Lai arī rakstnieks atzinis, ka viņam Latvija ir neizsakāmi mīļa, un padomju iestādes visādi nopūlējušās viņu vilināt atpakaļ, viņš atteicās braukt, jo uzskatīja, ka tā būtu viņa dzīves lielākā vilšanās. Jo tāda kāda bija Latvija, kad tajā dzīvoja talantīgais rakstnieks, tās vairs nav. Viņš par dzimteni gribēja saglabāt tās labākās atmiņas. Rakstnieks vērīgi sekoja līdz notikumiem Latvijā. Un ik pa laikam nonāca pārdomās par atgriešanos dzimtenē, kuras izteica grāmatā “Mana dzīve”: “Visā visumā es esmu par dzimteni tādās domās, ka tā nav vairs mana.” Arī rakstnieka māja Ropažos bijusi sapostīta, iedzīve izvazāta, un neviens nezināja, kur palikušas viņa gleznas un daudzās grāmatas.

Jo vecāks J. Jaunsudrabiņš kļuva, jo lielāka bija viņa vēlme norobežoties no dzīves ārpus “Mēnesnīcas” un Latvijas preses, kurā ik pa laikam uzvirmoja dažādi raksti, kuros viņa izvēle palikt svešā zemē tika nosodīta sevišķi skarbi. J. Jaunsudrabiņam bija sajūta, ka ap viņu ceļas putekļu vētra. Arī rakstnieka prātā bieži iezagās šaubas, vai izdarījis pareizo izvēli, palikdams Vācijā, jo rakstnieks par dzimteni runāja kā par lielāko dārgumu pasaulē.

Esot svešumā, J. Jaunsudrabiņš saraksta veltījumu dzimtenei “Piemini Latviju”, kurā atklājas autora iekšējā pārdzīvojuma trauslums. Rakstot šo darbu, J. Jaunsudrabiņš bijis ielicis tik daudz dzimtenes mīlestības, ka nolasīt to sabiedrībai bijis sevišķi emocionāli:

“J. Jaunsudrabiņš tikko pabeidzis “Piemini Latviju” un, kā viņš to parasti darīja ar “Zaļās grāmatas” tēlojumiem, grib nolasīt priekšā savai sievai un tiem dažiem, kas toreiz viesojas viņu mājā. No lasīšanas todien nekas neiznāk. J. Jaunsudrabiņš sāk gan, bet tad balss aizraujas, ar mokām var dabūt pār lūpām atsevišķus vārdus, līdz beidzot lasītājs apklust pavisam. lekšējais pārdzīvojums sakarā ar uzrakstīto ir tik dziļš, ka nevar to skaļi balsī izteikt. Otrā dienā darbs gan nolasīts, bet bijis jāraud. Arī klausītājas (šoreiz vienīgi Jaunsudrabiņa kundze un kāda viņas draudzene) nevarējušas no raudāšanas atturēties. Un tā Jaunsudrabiņš, kas taču ir viens no labākiem savu sacerējumu priekšā cēlējiem, spiests šoreiz labu laiku vingrināties, lai “Piemini Latviju” varētu nolasīt 18. novembra sarīkojumā.”[15]

Dārzā

Piekalnēs, ziema vai ziedonis,

Smiltājs un akmeņu čupas.

Neaug te koki šai zemē,

Sādžas stāv kailas kā drupas.

Vienīgi pilsētā vārgo

Pelēki dienvidu koki,

No kuriem ēnas uz plieņa

Vijas un lokās kā loki.

Es staigāju zem šiem kokiem,

To vietu minēdams klusi,

Kur ezerā spoguļojas

Eglaine nosirmojusi.

(J. Jaunsudrabiņš)

[1] Jāņa Jaunsudrabiņa trimdas gaitas. ELJA informācija, 1977. gada 1. novembris, Nr. 84

[2] Jānis Jaunsudrabiņš. Mana dzīve. Vesterosa: Ziemeļblāzma, 1957, 200.lpp.

[3] Jāņa Jaunsudrabiņa trimdas gaitas. ELJA informācija, 1977. gada 1. novembris, Nr. 84

[4] Jāņa Jaunsudrabiņa trimdas gaitas. ELJA informācija, 1977. gada 1. novembris, Nr. 84

[5] Jāņa Jaunsudrabiņa trimdas gaitas. ELJA informācija, 1977. gada 1. novembris, Nr. 84

[6] Jānis Jaunsudrabiņš. Kopotie raksti, 12 sējums. Rīga, Liesma, 1984, 195. lpp.

[7] K. Zvejnieks. Atmiņas par Jaunsudrabiņu. Laiks, 1997. gada 30. augusts, Nr. 35

[8] P. Soms. Ciemos pie Jaunsudrabiņa. Latviešu ziņas, 1946. gada 11. decembris, Nr. 114

[9] Jāņa Jaunsudrabiņa trimdas gaitas. ELJA informācija, 1977. gada 1. novembris, Nr. 84

[10] Vēstule. J. Jaunsudrabiņš – L. Saleniecei, 1948. gada 1. augusts. RTMM 560424

[11] Izraksti no Jāņa Jaunsudrabiņa vēstulēm. Latvija, 1977. gada 24. septembris, Nr. 36

[12] Z. Bārda. Jānis Jaunsudrabiņ. Austrālijas Latvietis, 1977. gada 7. oktobris, Nr. 1398

[13] Vēstule. J. Jaunsudrabiņš – J. Veselim, 1958. gada 3. februāris. RTMM 603273

[14] Ād. Šilde. Ko Jaunsudrabiņš redzējis Austrumberlīnē. Londonas Avīze, 1958. gada 2. maijs, Nr. 621

[15] P. Norvelis. Jānis Jaunsudrabiņš. Vārti, 1952. gada 1. novembris, Nr. 2

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Jāņa Jaunsudrabiņa trimda – šaubas un nihilisms

Dalīties!