Stāstnesis Nr. 19 / 22.08.2022

Jānis Dūmiņš – vienīgais latviešu mūzikas vēsturē Gruzijas Nopelniem bagātais Mākslas darbinieks

Ieva Ezeriete RMM Mākslas eksperte

Kaut periodiski, tomēr ilgus gadus Jāņa Dūmiņa mākslinieka ceļi ir veduši uz Gruziju. Viņa profesionālā darbība Gruzijā saistās ar Tbilisi Valsts Konservatoriju, kuras profesors viņš ir bijis. Šeit viņa audzēkņu vidū jāmin Džansugs Kakhidze (Djansug Kakhidze, komponists un diriģents, ilgus gadus Tbilisi operas un baleta teātra mākslinieciskais vadītājs), Aleksandrs Kordzaja (Aleksander Kordzaia, Ričmondas Mākslas Universitātes Simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs), Avtandils Čhenkeli (Avtandil Chkhenkeli, pašreizējais Tbilisi Valsts Operas un Baleta teātra galvenais kormeistars), Šalva Šaoršadze (Shalva Shaorhadze, pašreizējais Tbilisi Valsts Operas un Baleta teātra kormeistars) un citi pasaulē pazīstami gruzīnu diriģenti. Dūmiņš vadījis Gruzijas Valsts kapellu (Valsts Akadēmiskais koris, 1957–1967), strādājis ar Tbilisi Valsts Operas un Baleta teātra kori kā galvenais kormeistars (1982–1985).

Cieša ilggadēja radošā sadarbība maestro bija ar komponistu un diriģentu Otaru Taktakišvili (Otar Taktakishvili). Viņa radītās oratorijas „Pa Rustaveli pēdām” iestudējums oriģinālvalodā un pirmatskaņojums notiek Latvijā un Gruzijā, piedaloties Dūmiņa vadītajam Tautas korim „Rīga”. Dažus gadus vēlāk Latvijas Valsts Operas un Baleta teātrī tiek iestudēta O. Taktakišvili opera „Mindija”, kurā ar panākumiem atkal piedalās koris „Rīga”. Maestro aicināts, O. Taktakišvili Dziesmusvētku simtgadē 1973. gadā diriģē gruzīnu tautas dziesmu „Straujā Aragva”.

Vēl viens garāks sadarbības posms ar Gruziju Dūmiņam ilgst no 1982. līdz 1985. gadam. Šajā laikā viņš konsultē studentus un pieņem valsts eksāmenus Tbilisi konservatorijā. Paralēli šiem pienākumiem tā brīža Tbilisi operas un baleta teātra ģenerāldirektors Zurabs Maharadze Jāni Dūmiņu ieceļ par teātra galveno kormeistaru. Maestro uzdevums ir sagatavot sev maiņu šajā amatā – jauno talantīgo Avtandilu Čhenkeli, kurš vēl šodien ar pateicību atceras savu skolotāju.[1] 1983. gadā notiek gruzīnu komponista Gija Kančeli operas „Mūzika dzīvajiem” iestudējums Tbilisi Valsts Operas un Baleta teātrī, kuru šodienas kontekstā būtu vērts pieminēt. Tas ir zinātniskās fantastikas žanram piederīgs stāsts, kura darbība notiek pēc trešā pasaules kara. Galvenie varoņi ir bērni, kuru vecāki gājuši bojā, tāpēc nav bijis neviena, kas tiem iemāca runāt. Mazie satiek kādu muzikantu, kurš viņus sāk mācīt dziedāt. Uzveduma sagatavošanas posmā bija klāt arī J. Dūmiņš.

Vēl pirms Maestro Jānis Dūmiņš sāka skaņot draudzības stīgas ar Gruziju, Latvijā vairāk vai mazāk Gruzijas vārds saistījās ar skumjo gruzīnu dziesmu “Suļiko”, kuras teksta autors ir par gruzīnu klasiskās literatūras stūrakmeni dēvētais Akakijs Cereteli. “Suļiko” dziedāta pat Līgo svētku vakara koncertā Valmieras Zilajā kalnā 1946. gadā.[2]

1950. gados ar spožiem panākumiem aizsākās Jāņa Dūmiņa profesionālā sadarbība ar gruzīnu kolēģiem Tbilisi operas un baleta teātrī, Gruzijas Akadēmiskajā kora kapelā, komponistiem un diriģentiem. Par impulsu turpmākai sadarbībai acīmredzami kalpoja Jāņa Dūmiņa vadītā Latvijas Valsts kora spožās uzstāšanās latviešu mākslas un literatūras dekādes koncertos, kas notika Maskavā 1955. gada decembrī, un pēc nedaudz vairāk nekā gada – 1957. gada ziemā notikusī koncertturneja.[3] Tās laikā, trīs mēnešu garumā tika apceļotas vairākas valstis – Lietuva, Baltkrievija, Ukraina, Krievija, Azerbaidžāna, Moldāvija un Gruzija un nodziedāts 51 koncerts. Tik iespaidīgs bija plānotais ceļojums, kura laikā koristi par savām mājām sauca dzelzceļa vagonu, jo visa sadzīve noritēja tajā. Tikai Viļņa un Kauņa, kur notika kolektīva pirmie koncerti, daudziem bija pazīstamas jau agrāk. Toties Kaukāza dabas krāšņums nāca kā pārsteigums visiem. Lielākajos Aizkaukāza centros īpašu ievērību guva J.S. Baha «Mateja pasija» atskaņojums, bet visaugstāko atzinības vilni tā sasniedza Tbilisi, kur koncerti notika konservatorijas zālē un Tbilisi operas un baleta teātrī. Tā arī gruzīni jauno maestro Jāni Dūmiņu pamanījuši un lūguši palīdzēt sagatavot viņu korus gruzīnu literatūras un mākslas dekādei Maskavā, kas bija paredzēta 1958. gada aprīļa sākumā.^[4]

Divus gadus ar pārtraukumiem Jānis Dūmiņš pavada Gruzijā. Ik dienas pa Tbilisi ielām dodas uz darbu. Pēc mēģinājumiem izbauda gruzīnu ikdienas sadzīvi, dabas skaistumu un kultūras bagātības. Viņa lielākais izaicinājums ir saliedēt vienotā veselumā Akadēmiskās kapelas dziedātāju skaistās, bet tik individuālās balsis. Mēģinājumu pēc mēģinājuma maestro veido no tā saskaņotu vienību.

Gruzīnu kolēģi 1957. gada maijā uzaicinādami Jāni Dūmiņu par dekādes atbildīgo kormeistaru, bija darījuši visu, lai viesis viņu pilsētā spētu koncentrēties darbam un radoši strādāt. Gruzijas Kultūras ministrija bija gādājusi par mājas sajūtas radīšanu – labiem sadzīves apstākļiem un visu, kas būtu nepieciešams saspringtajam darbam. Ar maestro kopā tika aicināta arī dzīvesbiedre Brigita, kura ne tikai atbalstīja vīru radošajā darbā un ikdienas rūpēs, bet arī varēja strādāt savā profesijā – stomatoloģijā.

Kopš tā laika, kad atpūtas brīžos Jānis Dūmiņš tiek vests pa Gruzijas kalnu takām, garām nokarenām klinšu šķautnēm, līdz pat Gudauras klintīm, no kurām vislabāk lejā redzama Aragva, kas mutuļo tālu dziļā ielejā, maestro īpaši mīļa kļūst gruzīnu tautas dziesma “Straujā Aragva”:

“Upe mīļotā, birzīm rotātā,

Lepnums Gruzijai.

Tālē kalnu gaili māj.

Mirdzošs, mūžīgs sniegs tos klāj.”

Kā ciemakukulis Valsts kora repertuārā tā tika iekļauta jau 1957. gadā, viesojoties Tbilisi, un kopš tā brīža allaž ir bijusi maestro līdzās gan koncertos, gan jubilejās. Arī neiztrūkstoši maestro J. Dūmiņa 60 gadu jubilejas koncertā Rīgā, ko tēlaini apraksta Elita Veidemane:

“Koris nav nekustīgs, tas virmo, ceļas un plok, pludo kā pavasarīga upe un pārgalvīgi metas no stāvuma kā ūdenskritums. Koris izdzied gruzīnu tautas daudzbalsīgo raksturu tautas melodijā «Straujā Aragva». Un gaišās latviešu sievietes tajā brīdī ir tik gruzīniskas un mirklīgā pārtapšana — tik ticama”.[5]

Kā diriģents spējis tik labi iejusties mūzikā, kurai piemīt spilgti savdabīga izteiksmība, kas izpaužas gan ritmikā, gan intonāciju un akordikas īpatnībās? Jānim Dūmiņam viņa jaunie uzdevumi šķituši tik aizraujoši un neparasti, ka iejušanās mūzikas specifikā likusies drīzāk saistoša nekā apgrūtinoša. Bet valoda? Vienkārši vajadzēja labus, pacietīgus konsultantus un mazlietiņ uzcītības. Latviešu burtiem virs nošu materiāla tika pierakstīts gruzīnu dziesmu teksts. Dzeja bija jāiemācās un jāizjūt iespējami labā gruzīnu valodā, kam savukārt palīdzēja iedziļināšanās dziesmas saturā. Tam kalpoja latviskais tulkojums.

Ar Jāņa Dūmiņa ieteikumu gruzīnu tautas dziesmas “Straujā Aragva” O. Taktakišvili apdarē tiek iekļauta Simtgades Dziesmu svētku programmā 1973. gadā. To atkārtojot, tūkstošbalsu kori diriģē pats apdares autors. Dziesmu svētku simtgades svētkos piedalās arī rekordliels vieskolektīvu skaits – gan kori, gan dejotāji, tajā skaitā no Gruzijas. Svētkus togad padomju funkcionāri bija pieskaņojuši PSRS izveidošanas 50. gadadienai. Svētku gājienā dodas arī Gruzijas pārstāvji.

“Ja neesi gatavs darbam, tad kora priekšā nav, ko iet,” – tas ir Jāņa Dūmiņa dzīves likums, un pie tā viņš arī pieturējās, strādājot ar Gruzijas Akadēmisko kora kapelu dekādes sagatavošanas laikā. Turklāt iet pie tāda profesionāla kolektīva, nepazīstot tā dalībniekus un nezinot dziedoņu vārdus un uzvārdus – arī tas Jānim Dūmiņam likās neiespējami – mūziķim jājūt, ka diriģents viņu ciena un respektē. Ir pavisam cita sajūta, ja cilvēkus iespējams uzrunāt personiski un brīdi aprunāties arī par tēmām, kas nav tik tieši saistītas ar pašu kora dziedāšanu, izjust dziedātāju interešu loku, pie reizes padalīties ar viņiem arī priekos un bēdās.
“Nezinu nekā brīnišķāka par agrām rīta stundām Tbilisi. Tā bija bauda pamosties viesnīcā pie atvērta loga, ieelpot neaprakstāmi vieglo Kaukāza gaisu, lai tad sagatavotos darbam un dotos pie kapelas, kur gaida spraigas darba stundas un sirsnīgi, atsaucīgi cilvēki,”
atceras Jānis Dūmiņš.[6]

Jānim Dūmiņam, strādājot ar kapelu, klāt bija arī Tbilisi konservatorijas studenti. Ar Gruzijas PSR Kultūras ministrijas gādību Jānis Dūmiņš uzsāka pedagoģisko darbu kordiriģentu nodaļā ar saviem pirmajiem studentiem, vēlāk pasaulslaveniem diriģentiem, kuru vidū īpaši izcēlās ļoti apdāvinātais (maestro vērtējums) Džano Kakhidze, [7] kurš stāsta: «Nekad neaizmirsīšu to pārdzīvojumu, ko guvu, klausoties Mateja pasiju, kad Jānis Dūmiņš Tbilisi viesojās ar savu kori. Tas bija liels notikums visā Gruzijas kultūras dzīvē. Tiekoties ar Jāni Dūmiņu, es pirmoreiz sapratu, kas ir diriģenta profesija, kuru es vēlējos apgūt. Viņa stāja, viņa izturēšanās un muzicēšanas kultūra man kļuva par paraugu, kuram es tiecos tuvināties, būdams viņa students Tbilisi Valsts konservatorijā un arī viņa klases absolvents. Un, ja es dzīvē vispār ko esmu sasniedzis, tad par to man ir jāpateicas trim cilvēkiem: Jānim Dūmiņam, Odisejam Dimitriadi un Igoram Markēvičam.» [8]

Šī saruna ar Džansugu Kakhidzi, Gruzijas PSR Tautas mākslinieku, ievērojamu simfoniskā orķestra un operu diriģentu, notika Rīgā pēc simfoniskā koncerta 1980. gada oktobrī. Bet toreiz, 1958. gadā, viņš sekoja sava skolotāja darbam kora priekšā un jutās priecīgs, ja Jānis Dūmiņš piekrita kādu vakaru pabūt Kakhidzes ģimenes lokā – brīnišķā muzikālā un
sirsnīgā vidē, kur skanēja gruzīnu dziesmas, tika spēlēts un dziedāts un kur Jānis Dūmiņš dziļi izjuta šīs tautas laužu neparasto muzikālo talantu, iejutās viņu ieražās, temperamenta pievilcībā.

Taču galvenais bija priekšā stāvošā gruzīnu literatūras un mākslas dekāde. Marta sākumā (1958) skaistajā Rustaveli koncertzālē, kas atrodas pie teātra plašajā Rustaveli prospektā, klausītāju simti un paši redzamākie Tbilisi mākslas darbinieki pulcējās, lai noklausītas dekādes sagatavošanas darba rezultātus. Vairākas no šīs programmas dziesmām – “Straujā Aragva” O. Taktakišvili apdarē, Z. Paliašvili “Meitene”, N. Sulhanišvili “Hevsura dzimtene”, Z. Karašvili “Dzimtene” Jāņa Dūmiņa interpretācijā drīz kļuva pazīstamas arī mūsu republikā. A cappella koncerta programma ietvēra arī virkni jauno gruzīnu autoru dziesmu, kuru pirmatskaņojumi notika Jāņa Dūmiņa vadībā. Starp tām – O. Taktakišvili “Dziesma darbam”, A. Saverzašvili “Slava partijai”, A. Mačavariani “Doluri”. Šie komponisti, tāpat arī S. Mšvelidze, A. Cimakadze, R. Lagidze ilgus gadus kļuva arī par Jāņa Dūmiņa draugiem. Aprīļa pirmajās dienās gruzīnu mākslas darbinieku delegācija devās uz Maskavu. Jānis Dūmiņš varēja būt drošs gan par Akadēmiskās kora kapelas gatavību dekādes uzdevumiem, gan arī par savu studentu- jauno diriģentu Džansugu Kakhidzi, kuram bija uzticēta kapelas mākslinieciskā vadība. Bez a cappella programmas bija sagatavoti arī divi lielas formas skaņdarbi simfoniskajiem koncertiem: A. Cimakadzes kantāte “Kartli sirds” un A. Mačavariani oratorija “Manas Dzimtenes diena”.^[9]

Kopš tā laika Kakhidze, jau būdams Gruzijas Valsts simfoniskā orķestra galvenais diriģents, ne reizi vien ir viesojies Rīgā, allaž intervijās ar sirsnību pieminot arī savu skolotāju – Maestro Dūmiņu.
Tūlīt pēc dekādes daudzi gruzīnu autoru darbi ienāca gan Jāņa Dūmiņa vadītajā Valsts kora repertuārā, gan viņa Latvijas konservatorijas studentu eksāmenos.

Gruzija bijusi blakus visos Jāņa Dūmiņa darba turpmākajos darba gados. Vienmēr un visur. Pat tīras nejaušības dēļ plašajā pasaulē sanāk negaidītas tikšanās. Jaukas atmiņas nāk prātā arī atceroties tikko nodibinātā kora Rīga braucienu uz Somiju 1962. gada vasarā, kur Helsinkos norisinājās VIII Vispasaules jaunatnes un studentu festivāls. Atkalredzēšanās ar gruzīnu draugiem nedēļas garumā uz prāmja Gruzija, kas kalpoja arī kā viesnīca, protams, bija neaizmirstama.

1966. gads atkal ir īpašs Jāņa Dūmiņa un Gruzijas draudzības saišu stiprināšanā:

“Pēc gadiem četriem nāca Rustaveli 800 gadu jubileja, kurai gatavojās visa Gruzija un uz kuru sabrauca no visas pasaules. Piemēram, vesels Rustaveli institūts no Anglijas. Tie bija gruzīnu nacionālie svētki. Visur skanēja – Šotā, gruzīni jau viņu nosauc uzvārdā. Mani aicināja atkal, šoreiz vajadzēja strādāt ar operas kori.”[10]

Galvenais svinību notikums – Šaivas Mšvelidzes 1946. gadā radītā opera “Teiksma par Tariēlu” pēc Šotas Rustaveli poēmas “Bruņinieks tīģera ādā” motīviem. Darbam ar Gruzijas Operteātra kori atkal uzaicina Jāni Dūmiņu. “Šajā episka rakstura darbā autors milzīgu vērību piegriezis koriem. Kora dziedājumi – plaši un arī sarežģīti gan harmoniskā, gan polifonā ziņā, viscaur muzikāla skaistuma piestrāvoti, tādēļ bieži tos esmu izmantojis kordiriģentu mācību programmā konservatorijā,”[11] diriģents stāsta par šo lielisko mūziku.

Operas “Teiksma par Tarielu” pirmizrāde galvenā diriģenta Džano Kahidzes vadībā notika
19. oktobrī. Uzvedumā piedalījās Gruzijas Valsts operas un baleta teātra labākie solisti. Kad pirmā cēliena kora skati pagājuši veiksmīgi, Jānis Dūmiņš dodas kulisēs, kur vaigu vaigā tiekas ar saviļņoto autoru. “Sakiet, Dūmiņ, – kādēļ jums tā skan koris – ko jūs ar viņiem darāt!”, viņš visu klātbūtnē jautā, kaut gan pats labi zina, kā risinājies mēģinājumu darbs un cik daudz piestrādāts. Bet gruzīni paliek gruzīni – vienmēr atradīs formu, kādā pateikties un paust savu atzinību.[12]

Šajās Rustaveli jubilejas dienās Jānim Dūmiņam ir iespēja tuvāk iepazīties ar komponistu Otaru Taktakišvili, kura jaunāko skaņdarbu “Oda” viņš iestudē vienam no svētku koncertiem. Un seko turpmāka sadarbība un draudzība mūža garumā.

1969. gada rudenī Otars Taktakišvili ierodas Latvijā un ar Tautas kori “Rīga” iestudē vienu no saviem iemīļotākajiem un reizē arī grūtākajiem monumentālajiem darbiem – oratoriju “Pa Rustaveli pēdām”. Tajā atbalsojās Šotas Rustaveli atceres sarīkojuma noskaņas. Tā bija arī dziļāka tuvināšanās komponista O. Taktakišvili mākslai, jo oratorija bija daļa no vērienīga komponista autorkoncerta, kas tika sarīkots 1969. gada 16. novembrī. «Rīga» darbu mācījās gruzīnu valodā, sagaidīja viesos komponistu un jau pēc pāris nedēļām veda savu iestudējumu uz Tbilisi.[13]

Un tad jau pēc pamatīgas gatavošanās koris 30. novembrī izlido uz Gruziju. Pirmie iespaidi pēc sešu stundu lidojuma nemaz tik saulaini nav. “Tbilisi mūs sagaida ar sīku lietutiņu. Mūs novieto kādā specializētā mūzikas internātskolā Tbilisi nomalē. Izrādās, ka nav ūdens – avārija. Nekas, esam tā noguruši, ka varam gulēt nemazgājušies. Iebraucām svētdien, bet pirmdien jau divi koncerti operas un baleta teātrī.”[14] Otrdien korim tiek dāvināta ekskursija Gruzijas kalnos līdz pat skaistajam Džvari klosterim, kura vecajās velvēs, protams, izskan arī “Straujā Aragva”.

Trešdien koncerts Gori pilsētā, bet svarīgākais notikums korim un Maestro ir piektdienas uzstāšanās kopā ar Gruzijas Radio un televīzijas simfonisko orķestri atskaņojot oratoriju “Pa Rustaveli pēdām”, klausītāju rindās klātesot abiem autoriem – Otaram Taktakišvili un Tautas dzejniekam Iraklijam Abašidzem. Pirms Rustaveli lielās jubilejas tieši dzejnieks lraklijs Abašidze kopā ar zinātnieku grupu veica garu un grūtu ceļojumu pa Rustaveli kādreizējo klejojumu pēdām cerībā sameklēt viņa atdusas vietu. Gadījuma dēļ to atrada Jeruzalemes Krusta klosterī. Saviļņots no šī ceļojuma iespaidiem, l. Abašidze radīja poēmu, kuru par savas oratorijas literāro pamatu izvēlējās O. Taktakišvili. Tovakar pārpildītajā konservatorijas zālē izskanēja arī “Pūt, vējiņi” Jāņa Dūmiņa audzēkņa Džano Kakhidzes rokas vadīti.

Nākamā lielā tikšanās ar Otaru Taktakišvili norit latviešu dziesmu svētku gaisotnē – simtgades svinībās 1973. gada vasarā. Tad komponists, Jāņa Dūmiņa aicināts, kāpj diriģenta tribīnē – un “Aragva” plūst no jauna, skanot apvienotajiem vīru koriem.

Nepilnu gadu vēlāk, 1974. gada maijā, atkal tikšanās ar Otara Taktakišvili mākslu Rīgā. Operas un baleta teātris iekļāvis savā repertuārā komponista operu “Mindija” (režisore lrēna Jasliņa, diriģents Jāzeps Lindbergs) un pieaicinājis iestudējumā piedalīties Tautas kori “Rīga”. Līdz ar to bija iecerēts izmantot Jāņa Dūmiņa pieredzi gruzīnu un īpaši Otara Taktakišvili mūzikas interpretācijā.

“Man šis piedāvājums likās nozīmīgs un saistošs – korim vajadzēja dziedāt “Meža balsis” muzikālajā vēstījumā par varoni Mindiju. “Meža balsīm” ir caurviju loma operā, tām ir arī noteikta satura ievirze, saistīta ar fantastiku, tātad īpašs skanējums. Kopā ar diriģentu J. Lindbergu nolēmām izvietot kori pirmā balkona abās pusēs, lai panāktu stereofonisku iespaidu, arī korim tas ļoti patika.”[15]

Vēl pēc gada, 1975. gada 2. februārī, operā par izcilu notikumu kļūst paša Taktakišvili vadīts autorvakars, kurā izskan galvenokārt komponista vokālā un vokāli instrumentālā mūzika, kas veido visas viņa daiļrades pamatus.[16] Autorkoncertā izskan arī daļas no oratorijas “Pa Rustaveli pēdām” un vokāli simfoniskā novele “Karavīrs”, kuru atskaņojumā piedalās arī Tautas koris “Rīga”. Koncerta recenzijā O. Grāvītis nepārprotami uzteic tieši kora skanējumu: “…Labi, ka profesionālajiem mūziķiem talkā nācis Jāņa Dūmiņa enerģijas un talanta rosinātais Tautas koris “Rīga” – pārliecinošs Otara Taktakišvili daiļrades tulks, kam pa spēkam paši atbildīgākie uzdevumi.”[17]

1982. gada 30. marta vakars Latvijas Universitātes aulā ir ziedu un ļaužu pārpilns, jo Maestro Dūmiņš svin savu 60. jubileju. Daudzo apsveicēju vidū ir arī Tbilisi mūzikas vidusskolas zēnu koris, kura izveidošanā savu atbalstu un padomu savulaik sniedzis arī profesors. “Mūsu uzdevums ir atdot savus plecus citai paaudzei, kur pakāpties,“ uzskatīja Maestro Jānis Dūmiņš.[18] Un vienlīdz svarīgi to saprast ir gan latviešu, gan gruzīnu tautai.

2022. gada 30. jūlijā Baldonē, Jāņa Dūmiņa dzimtajā pusē tika svinēta maestro simtgade “Dziesmu svētki Jānim Dūmiņam 100 – Zeme, cilvēks, dziesma”. Svētku atklāšana notika ar ozolu audzes stādīšanu Vanagkalnu estrādes Spēka pļavā. Vienu no astoņpadsmit ozoliņiem Latvijas gruzīnu biedrības “Samšoblo” vārdā iestādīja arī tās priekšsēdētājs Imedi Kokaja apliecinot, ka Gruzijā vēl aizvien atceras un godā cienījamo profesoru Gruzijas Nopelniem bagāto mākslas darbinieku Jāni Dūmiņu.

[1] Нонна Габилая. Латвия – земля, которая поёт. Рускии клуб, март 2017.

[2] Liesma (Valmiera), 1946. gada 21. jūnijs.

[3] Ierosmēm bagāta koncertturneja. Literatūra un Māksla, 06.04. 1957.

[4] Dzidra Purene. Kur Aragva skrien. Dzimtenes Balss 18.03.1982.

[5] Elita Veidemane. Kā rudeni piemānīt. Padomju Jaunatne, 02.04. 1982.

[6] Briede Vija. Jānis Dūmiņš. Liesma, 1983. gads. 83. lpp.

[7] Likteņdziesma. 1. grāmata, sakārtojusi Solvita Smiļģe, 1996. gads.

[8] Vija Briede. Koncerts, no kura negribējās aiziet.. Rīgas Balss. 29. 10. 1980.

[9] Briede, 85. lpp.

[10] Likteņdziesma. 1. grāmata, sakārtojusi Solvita Smiļģe,1996. gads.

[11] Literatūra un Māksla. 10. 12. 1966.

[12] Vija Briede 87. lpp

[13] Otars Taktakišvili – vefiešu viesis. Rīgas Balss, 21.11.1969.

[14] A. Maskalāns. Dziesma vieno tautas – tuvas un tālas. Padomju Mediķis, 29.12.1969.

[15]Vija Briede. Jānis Dūmiņš

[16] Oļģerts Grāvītis. Gruzīnu mūzikas svētki. Literatūra un Māksla 08.02. 1975.

[17] Turpat

[18] Likteņdziesma. 1. grāmata, sakārtojusi Solvita Smiļģe,1996. gads.

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Jānis Dūmiņš – vienīgais latviešu mūzikas vēsturē Gruzijas Nopelniem bagātais Mākslas darbinieks

Dalīties!