Mariss Vētra Kavaradosi lomā  Džakomo Pučīni operā “Toska”. Pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā 1923. gada 18. septembrī. Foto: Kārlis Bauls. RTMM_43222.

Ārlietu ministra ielūgums uz tasi tējas Latvijas Nacionālās operas direktoram Jānim Zālītim. [1926. – 1928.] gada 9. decembris. RTMM 789022.

I.A.Meņicka, PSRS ģenerālkonsula Latvijā un Vissavienības Kultūras sakaru ar ārzemēm biedrības pilnvarotā ielūgums uz tasi tējas Eduardam Smiļģim. 1930.gadi. RTMM 236255.

Laikraksta “Jaunākās Ziņas” redakcijas darbinieki pie klāta galda. No kreisās: 1. – Jūlijs Lācis, 4. – Jānis Kārkliņš. Galda galā pa kreisi – Jānis Akuraters. No labās: 2. – Ernests Brusubārda, 3. – Jānis Ziemeļnieks, 4. – Jānis Zālītis, 5. – Kārlis Skalbe, 6. – Ādolfs Ģersons, 7. – Ādolfs Erss. Ap 1925.gadu. Foto: KLIO (Vilis Rīdzenieks). RTMM 653228\58.

Laikraksta “Jaunākās Ziņas” redakcija.. 1.rindā no kreisās: Ādolfs Ģērsons, Kārlis Skalbe, Antons Benjamiņš, Emīlija Benjamiņa, Jānis Kārkliņš, Jānis Benjamiņš, Nikolajs Siliņš. 2.rindā no labās: 1. Henrijs Simsons, 2. Jānis Porietis, 3. Arnis (Ernests Runcis), 5. Ernests Brusubārda, 6. Jānis Zālītis, 8. Jūlijs Lācis, 9. Alberts Zalts. Ap 1925. gadu. Foto: nezināms. RTMM 653037.

Lilita Bērziņa un Hermīne Kope (no kreisās) kādā banketā Rīgā. Fotogrāfs Honons Šnēbergs, 1930. gadu 2. puse. RTMM 239631.

Kādas viesības pie kāršu galda. 1930. gadu 2. puse. 3. no labās – rakstnieks un dramaturgs Jūlijs Pētersons. Foto: nezināms. RTMM 796420.

 Rihards Pelle, Jūlijs Muške un Aleksandrs Klinklāvs 1920.gadu pirmajā pusē. Foto: nezināms. RTMM 207408.

Fjodors Šaļapins pēc koncerta Latvijas Nacionālajā operā 1934.gada 1.decembrī (Šaļapina pēdējā viesošanās Rīgā). Foto: nezināms. RTMM 531413.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bohēma un regulāri augstāko aprindu rīkoto viesību apmeklējumi bija neiztrūkstoša radošās inteliģences redzamāko pārstāvju dzīves sastāvdaļa. Dziedātājus aicināja uz sabiedrības krējuma vai diplomātisko aprindu viesībām, lai viņi pēc namamātes vai namatēva vēlmes ko uzdziedātu pašiem un viesiem par prieku. Šādas viesības rīkoja gan Emīlija Benjamiņa, gan ārvalstu diplomāti, gan arī citi pašmāju smalko aprindu pārstāvji.

1926./ 1927. gada sezona Latvijas Nacionālajai operai izvērtās reti veiksmīga. Operas vadība (trīs direktori: Ansis Gulbis, Pauls Jozuus, Jānis Zālītis) ar plašu žestu paaugstināja mākslinieku algas, lai tie justos cienīti un iedvesmotos darbam. Šī rīcība attaisnojās, – mākslinieki sajutās tik lepni un vērtīgi, ka bija prieks strādāt.

“Auga Baltā Nama mākslinieku māksla un – stāvoklis. Mākslinieki pēkšņi bij uzņemti pat diplomātu sabiedrībā. Ja arī pašu māju diplomātiskajās viesībās mūs neaicināja, ārzemju sūtniecībās mēs kļuvām par neatņemamu viesību daļu.”[1]

Greznas viesības rīkoja japāņu, britu, čehoslovāku, amerikāņu, poļu, lietuviešu, igauņu, vācu un citās sūtniecībās. Padomju Krievija gan sākotnēji palika atturīga.

“Padomijas viesmīlība atvērās tikai Ulmaņa un Muntera laikā, bet tad gan ar tādu ielūgumu tempu, it kā vajadzētu atgūt nokavēto. Tad mākslinieki Padomju Savienības sūtniecībā tika aicināti gan grupās, gan pa vienam, gan visi Rīgas teātri uzreiz. Daudz nepatīkamu atmiņu un kauns ir palicis no šādām viesībām. Mūsu mākslinieki – in corpore – tur bieži pierādīja, ka viņi neprot uzvesties. [..] No sirds viņi [vēstniecības pārstāvji] pūlējās mūs apdzirdīt. Dažs labs, kā Rūdolfs Bērziņš, Ed.Miķelsons, H.Līkums, Ed.Smiļģis un staltā Lilita [Bērziņa] laikam arī ietempa par daudz un nepaspēja izvemt, kā dažs cits, uz sūtniecības priekškariem un paklājiem.”[2]

Pēc izrādēm un viesu koncertiem operas mākslinieki bieži iegriezās Vācijas sūtniecībā, ko toreiz vadīja vācu literāts Ādolfs Kesters. Sūtniecība atradās turpat netālu no operas, Raiņa bulvārī.

“Viesību sarīkošanā Dr.Kesters bij barga konkurence Ansim Gulbim. Ja viesim bij kaut drusku vāciska piegarša, kaut tikai izpildītajā programmā, intīmas viesības notika Vācijas sūtniecībā. Ja [franču vijolnieks] Anrī Marto bij spēlējis Mocartu vai [poļu vijolnieks Broņislavs] Hubermans – Bahu, tad ir viesis frakā, ir Gulbis un Zālītis smokingos un vesels operas dziedoņu ansamblis garās vakara kleitās un melnās kakla saitītēs staigāja pa greznajām Vācijas sūtniecības telpām.”[3]

Viesības bija lieliska iespēja Latvijas operas māksliniekiem satikties un parunāties ar mūzikas pasaules dižgariem no citām zemēm, gūt pieredzi un reizēm arī padomu vienā vai otrā jautājumā. Kā raksta Mariss Vētra, “šādas vakariņas prasīja vairākas stundas un atļāva tuvāk iepazīties ar slavenajiem viesiem kā privātcilvēkiem”[4].

Bieži uz pēcpusdienas tēju vai viesībām dziedoņus aicināja preses magnāti Emīlija un Antons Benjamiņi, kuri bija ietekmīgas figūras Latvijas politiskajā un arī kultūras dzīvē. Šajās viesībās tika risinātas aizkulišu sarunas, nokārtots viens otrs jautājums un panākts vēlamais rezultāts. Dziedoņu netiešais uzdevums bija radīt pasākuma muzikālo noformējumu. Reizē, ko apraksta Mariss Vētra, bija ieradušies Nacionālās operas direktors Ansis Gulbis, Nacionālā teātra direktors Artūrs Bērziņš, rakstnieks Antons Austriņš, komponists un mūzikas kritiķis Jānis Zālītis, dzejnieks Kārlis Skalbe, diriģents Emīls Kupers, dziedoņi Ādolfs Kaktiņš, Rūdolfs Bērziņš, Emīls Mauriņš, Pauls Sakss, literāti Kārlis Krūza, Jānis Sudrabkalns, Biruta Skujeniece un mūzikas kritiķis Ernests Brusubārda.

“Bij ļoti daudz cilvēku. Visi čaloja un kustējās, smējās un izteica arī pa prātīgam vārdam. Runājos ar direktoru Ansi Gulbi, kad pie mums piestājās Emīlija Benjamiņas kundze.

-Direktora kungs, es dzirdu, ka Vertera pirmizrāde esot nolikta uz aiznākamo ceturtdienu. Es ceturtdien nevaru tikt, man ir diplomātu dāmu partija. Vai nav iespējams pirmizrādi atlikt uz piektdienu?

-Piektdien? – Gulbis likās pārdomājam. – Nē, diemžēl nevarēs. Sestdien. Verters ir jāatkārto. Sestdiena ir laba kases diena otrai izrādei. Varbūt es varu jūsu vietas apmainīt sestdienai?

-Nē, nē! Ja jau nevar, tad – nekas. Lai nu paliek. Kā gan lai eju uz otru izrādi? [..] Es atcerējos, ka šinīs pat telpās priekš trim gadiem manā klātienē līdzīgi svarīgu iemeslu dēļ tika pārcelta operas Bēgšana no Seraiļa pirmizrāde.

-Uzmanību! – skaļi sauca Ernests Brusubārda, un visi apklusa. Pie klavierēm sēdēja Jānis Mediņš, un rožaini sārtā tērpā stāvēja blondā Amanda Rebāne. Viņa ļoti labi izskatījās un dziedāja, ļoti labi dziedāja. Taču blakusistabā čalas nepārtrūka, un kungi dalīja kārtis preferansam.

-Tagad jūsu kārta, – teica man Brusubārda, kad Amanda bij beigusi savu dziesmu.

-Mana kārta? – Es domāju, ka es tiku ieaicināts kā viesis? – es patiesi biju pārsteigts.

-Kas nu tā, kas nu tā… Kas tad nu kaiš.. Nu – vienu dziesmiņu… Nu – Kādreiz mirgoja zvaigznes. Pati kundze to vēlas.

-Nē, man negribas, – es atbildēju. – Neviens jau arī neklausās. Spēlē kārtis.

Tā arī nedziedāju. Nekad arī vairs netiku aicināts šinī mājā.”[5]

Nacionālās operas dziedoņi ne vienmēr vakaros pēc izrādēm uzreiz steidzās mājup, bet nereti iegriezās kādā no Rīgas kafejnīcām vai krogiem. Tur pie vakariņām un kāda stiprāka dzēriena glāzītes sarunās ar kolēģiem tika apspriesta gan aizvadītā izrāde, gan izstāstīti dzīvesstāsti un pārrunātas dažādas aktualitātes. Iemesls – lai atbrīvotos no izrādes stresa un sasprindzinājuma.

Ļoti kolorīta un izvērsta Marisa Vētras aprakstīta epizode saistīta ar režisora Pētera Meļņikova darbības laiku Latvijas Nacionālajā operā. Meļņikovs nebija sauss pedants, bet ar sevišķu prieku veicināja bohēmisku izklaidēšanos, algas dienās pusdienlaikam ievelkoties garumā, pat līdz otram rītam.

Vienā šādā reizē tiek mēģināts operas “Toska” pēdējais cēliens, un atlicis izstrādāt vairs tikai atsevišķas epizodes pēdējā cēlienā, kur piedalās Mariss Vētra, Milda Brehmane-Štengele un Rihards Pelle. Pusdienas pārtraukums darbā ir tikai sākums turpmākajam:

“Mēs aizgājām pusdienās – cūkas kājiņas galertā, cepta karpa krējuma mērcē, cālītis podā, lielāka karafīte ledū. Pēteris Ivanovičs, Mildiņa, Ričiņš un es. Pienāk Jānis Zālītis, apsēstas. [..] Pie mums piesēdās Jānis Niedra un Rūdolfs Bērziņš.  Viņi bij ienākuši uz glāzi alus un ieraudzījuši mūs. Nevarēja neapsēsties. Parādījās jauna, vēl lielāka karafīte sudrabotā ledus traukā – kā šampānietis! Bij sabīdīti jau vairāki galdiņi kopā. Pie mums jau sēdēja Jūlijs Muške, Jānis Kārkliņš un Ed.Miķelsons, kad ieradās arī Eduards Smiļģis. Smiļģis bij ļoti vitālā garastāvoklī, jo viņš vēl jutās dzīvojam vakardienā, viņš vēl nebij beidzis vakarējās vakariņas un aicināja mūs visus doties viņam līdzi uz Gaisa tiltu. Tur esot mazs lauku krodziņš ar lielisku soļanku.

Sešas ormaņu kamanas piebrauca pie Romas pagraba. Pie manis pienāca Ričs.

-Vienu vārdu, viņš teica – privāti! [..] Še, Maris, paglabā manu naudu. Man ir tāds jocīgs raksturs, kad iedzeros, un rīt man jāmaksā skroderim. Klinklāvs jau divreiz man aizdeva, bet tā nauda ir pazudusi. Lūdzu, paglabā līdz rītdienai, nedod man agrāk atpakaļ, ja es arī lūdzos vai lamājos.

Es pievācu Ričiņa algu un mēs devāmies uz kamanām. Zālītis stāvēja ar Mildu un pievāca mani. Mildu viņš iesēdināja man klēpī.

-Jāpierod, – viņš paskaidroja – citādi tev uz skatuves būs bail no viņas.

Bij gaiša pēcpusdiena, kad skaļā kamanu kavalkāde – ar Smiļģi un Meļnikovu pirmajā un Zālīti un Co pēdējā vezumā – aizslīdēja pa Brīvības bulvāri. [..] Atpakaļ gan atgriezāmies ar tumsu, visi vienās lielās malkas ragavās saklupuši.”.[7]

[1] Vētra, Mariss. Mans Baltais nams. R., 1991., 85 lpp.

[2] Turpat.

[3] Turpat, 87.lpp.

[4] Turpat, 86.lpp.

[5] Turpat, 92. lpp.

[6] Turpat, 9.lpp.

[7] Turpat, 67., 68., 69.lpp.