Dzejniece Velga Krile 1985. gadā. Foto: nezināms. RTMM p130896.

Velga Krile ciemos pie kursa biedrenes Māras Valteres Rīgā, Ausekļa ielā 3-93, studiju gados, 1965.-1967.gads. Foto: Māra Valtere. RTMM p130884\1-3.

Velga Krile (no labās) ar māsu Antru Krili, sēžot pie viesību galda, 1967. – 1969. gadi. Foto: nezināms. Fotoattēla otrā pusē dzejas rindas “Un pār nogurušo galvu/ Lēni, lēni zvaigznes snieg.” un komentārs Kriles rokrakstā: “Attēlā: Sančo Pansa un Dons Kihots”. RTMM p130903.

Velga Krile, Valkas rajona kolhoza “Ļeņina ceļš” kluba vadītāja (no kreisās) sēž kluba pasākumā. 1967. – 1969.gads. Foto: nezināms. Fotoattēla otrā pusē komentārs ar tinti: “Fotoetīde “Mefistofelis pelna sev dienišķo maizi.”” RTMM p130917.

Velga Krile — savrupa personība, teju pasaku tēls, atturīga, noslēpumaina. Savas vēstules mātei viņa bieži paraksta Tavs Čerītis. Tas ir tēls no kādas pasakas, ko bērnībā māte lasījusi Velgai. Lielāko dzīves daļu dzejniece pavada ārpus Rīgas, tālu no lielpilsētas kņadas un literāro aprindu bohēmas. Tur Velgai ir pašai sava karaļvalsts un pils, kur viņa vienlaikus ir princese un Pelnrušķīte. Tā viņu nodēvē Imants Auziņš krājuma “Sikspārnis. Rekviēms” pēcvārdā.

Iespējams, mūsdienu lasītājam, kurš kaut necik pārzina Velgas Kriles noslēpumiem apvīto personību, viņa šķiet drūma malā sēdētāja, kurai sveša bohēma, izklaides un prieks. Tas gan ir maldīgs priekšstats, lai gan Velgas personības kontekstā bohēma un izklaide nebūt nav tik vienkārša, kā varētu noprast.

Ar nosacītu bohēmu Velga iepazīstas jau Rīgā, kur, sākoties studijām, viņa pārceļas uz dzīvi, kas nebūt nav tāda, kādu jaunā, aizrautības pilnā dzejniece ir iztēlojusies. Dzīvesvietas problēmas galvaspilsētu nebūt nedara patīkamu sešdesmito gadu ienācējam. Savā ziņā te, iespējams, vainojama Kriles vienpatība, kas nepieļauj ievākties kopmītnēs, tāpēc viņa iepazīst, kas ir gultasvieta. Tam līdzi nāk sarunas ar dzīvokļa īpašnieci, vēl pirmskara mierlaika dāmu un viņas draudzenēm, kuras Velgai stāsta par savu jaunības pasauli, iemācot gan aristokrātisku uzvedību, gan smalki turēt cigareti slaikajos pirkstos, un tā Velga gūst ieskatu pasaulē, kas ir pagājusi, bet kurā bija smalkums un elegance. Viņas studiju gadi ir vieglas bohēmas apvīti — naksnīga klejošana pa Vecrīgu, sēdēšana uz kāpnītēm, strīdi par mākslas un dzīves jēgu, vīna aromāts un cigaretes. Tas ir izaicinājums mietpilsoņiem.

Tomēr nespēja saprasties ar PSRS politisko situāciju un apziņa, ka eksistē divas patiesības — oficiālā un slēptā, rezultējas ar to, ka pēc pirmā, atzinīgi vērtētā krājuma “Dzeltenās palodzes” (1966), Velgai nākamā dzejoļu grāmata ir liegta uz ilgu laiku, – desmit gadiem, un šajā laikā Velgas galvenā bohēma, šķiet, ir radošais darbs: dzeja, kā atsevišķa prāta un gara izklaide, arī tulkošana no krievu valodas, kaut gan neviens viņas tulkojums tā arī nav publicēts.

Velgas Kriles dzejā bohēma parādās bieži — vīns, balles, svinības, karnevāls, akrobātu dejas virs pūļa, karaliene, kas pilī piedzērusies lāpa zeķi. Dzejniece slēpjas daiļradē, kur ir koncentrēta visa viņas pasaule, prieks, izklaide, cilvēkmīlestība un drošība.

Pēc krājuma “Bērzi” (1976) iznākšanas, Velga Krile atgūst nosacītu atpazīstamību literārajā pasaulē, un viņas redaktores Elzas Grīnbergas-Sudmales atmiņās atklājas Vegas pieticīgā, bet viņai tik raksturīgā mazmazdrusciņ vīna bohēma. Kādu laiku Krile kopā ar māsu Antru dzīvo Madonas rajona “Kleiņos”, labas draudzenes Gundegas Pīlāgas senatnīgajā mājā, kur Velgai vajadzējis strādāt pie topošā krājuma. Tur ciemos ierodas arī Grīnberga-Sudmale ar Irēnu Kopiņu. Logs augšistabā, uz saulrieta pusi, skats uz mežiem, daudz skaistu vietu. Velga ar Antru un suni izvadā viešņas gan uz mežezeru, gan izsūtīto saimnieku kādreizējām mītnēm. Pēc garajām pastaigām — bohēma. Piebiedrojas vēl divas draudzenes, Velga lasa priekšā dzejoļus, deg sveces, tiek malkota kafija un mazmazdrusciņ vīna. Radoši un Velgai nepieciešami vakari.

Jāsecina, ka Krile nav alkusi lielus cilvēku pūļus, šāda neliela sabiedrība, draugu pulciņi apliecina to, ka viņa nebūt nebija tik vientuļa, kā pieņemts domāt. Taču tā ir bohēma tuvāko un labāk pazīstamo cilvēku vidū, drošība, ko sniedz draudzība.

Atliek secināt, ka bohēma un pat karnevalizētas izklaides Velgai nav bijušas svešas. RMM krājumā glabājas fotogrāfijas, kur redzama viņas bohēma^[1]. Tās simbolizē Velgas pasaku karaļvalsti. Ne velti gan vēstulēs, gan fotogrāfiju parakstos Krile sevi bieži nosauc mītisku vai literāru tēlu vārdos, piemēram, Sančo Pansa un Dons Kihots (apzīmējot māsu Antru un sevi), kur Antra – Sančo simbolizē reālo, materiālajā pasaulē balstīto ieroču nesēju, drošo balstu, bet Velga — ideālisma pārpilno sapņotāju.^[2]  Vēstulē  Mārai Valterei, kuru Velga uzrunā par Minhauzenu, esejistiski aprakstīta Ulubele — Valteres mājas. Un tur muižas saimniece ir pati Velga Krile, Odze, arī Ragana, kura pīpē cigaretes un domā par Čaikovska garu, Pēru Gintu un Gestu Berlingu. Imaginārā bohēma, tuvo draugu loks, kas Velgai tik nozīmīgs, grāmatu pasaule un radošā pasaule ir vieta, kur smelties iedvesmu un spēku.

Velgai Krilei draudzīgā bohēma ar mazmazdrusciņ vīna nav beigusies, – viņas dzejas cienītāji katru gadu, dzejnieces māsas Antras gaidīti, pulcējas Valkas novada “Strautiņos”.

^[1] RTMM_p130892-Krile_Velga.jpg

^[2] RTMM p130903.