Lūcija Garūta kopā ar “Svētās mīlas” pirmo interpreti Mildu Brehmani-Štengeli ap 1940. gadiem. Foto: nezināms. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums.

Oratorija “Dievs, tava zeme deg!” ir Lūcijas Garūtas (1902–1977) ievērojamākais darbs, kas padarījis viņu plaši pazīstamu Latvijā un pasaulē. Taču, pateicoties savam izcilajam pianistes talantam un ilggadējai sadarbībai ar dziedātājiem, viņa komponējusi arī daudzas dziesmas, kas uzlūkojamas kā vokālās kamermūzikas pērles. Populārākā no tām, “Svētā mīla”, ir šedevrs latviešu solo dziesmas žanrā, kas savu kulmināciju piedzīvo tieši starpkaru periodā, jo sekojošajos padomju gados intīmā lirika lielā mērā tika noliegta. Šīs dziesmas stāsts mums atklāj ne vien jaunās komponistes trauksmaino personisko dzīvi, bet arī pārmaiņas viņas priekšstatos par mīlestību.

Mīlas lirika ir Lūcijas Garūtas dziesmās raksturīga tematika. “Svētā mīla” veltīta vijolniekam Rūdolfam Miķelsonam (1905–1993) viņa kāzu dienā 1929. gada 12. maijā, bet radusies kā sava veida rezumējums pašas komponistes personiskās dzīves pārdzīvojumiem (Garūta pati arī rakstījusi dziesmai vārdus). Viņas pirmā, studiju laika romantiskā mīla, jaunais komponists Ādolfs Komisārs, mirst 1920. gadā. Pat mūža novakarē viņa to atcerējusies ar dziļu smeldzi: “..bija nāvē aizgājis ar diloni sirsnīgs draugs Ādolfs Komisārs, ar kuru mēs kopā spēlējām Bēthovena simfonijas, kurš man bija pavēris Skrjabina pasauli. [..] Ādolfs Komisārs bija ļoti slims. Viņš ļoti mīlēja Skrjabinu. Un neaizmirstamā atmiņā man ir palikuši svētdienas rīti, kad es iegāju, tad viņa māmiņa man teica: „Mēs jūs gaidām kā saulīti!” un es spēlēju viņam Skrjabina Prelūdijas, visvairāk opus 11. Viņš tik ļoti viņas mīlēja. Dažreiz pienesa pie gultas notiņas, un viņš man teica: „Lūk, šito vietiņu” viņš vēl drusku gribētu tā dzirdēt. Lūk, varbūt tā to vietu.” Un es centos atkal izspēlēt tieši tā, kā viņam tas bija sirdī ieskanējies. Un man jāsaka, uz šiem svētdienas rītiem es gatavojos tā, kā uz lieliem koncertiem, lai tikai varētu nospēlēt tā, kā es varētu prieku sagādāt.” [1]

Sāpīgo atmiņu dēļ Lūcija Garūta savā tālākajā dzīvē maz spēlējusi Skrjabina skaņdarbus.

Pēc konservatorijas beigšanas Garūta 1926. un 1928. gadā papildinās Parīzē. Tur viņa muzicē kopā ar vijolnieku Rūdolfu Miķelsonu, kurš tolaik mācās Parīzē kā Latvijas Kultūras fonda stipendiāts. Kopš agras bērnības būdams ārkārtīgi apdāvināts, Rūdolfs Miķelsons saņēmis Jāzepa Vītola atbalstu studijām Pēterburgas konservatorijā.

Rūdolfa Miķelsona, tolaik 11 gadus veca zēna, vijoļspēles skolnieka portretu 1916. gadā gleznojis Janis Rozentāls. Viņš ir pirmais latviešu vijolnieks, kurš uzstājies Parīzē ar solokoncertu, un viņa koncertmeistare te ir Lūcija Garūta. Miķelsons pieder Garūtas tuvāko draugu lokam, pirmais atskaņojis visus viņas vijoļdarbus. Jaunībā bieži ciemojies Garūtu ģimenē. Rūdolfa māsa Alīda ir Lūcijas bērnības draudzene. Vēlāk Miķelsons kļūst par krusttēvu Gaismai, Garūtas vecākās māsas Olgas meitai, savukārt Lūcija Garūta – par Gaismas krustmāti. Atklātne, ko abi mūziķi no Parīzes sūtījuši Pāvulam Jurjānam 1926. gadā, pieļauj minējumu, ka viņus saistījušas arī dziļākas simpātijas. Savulaik Garūta atklājusi vijolniekam Jurim Švolkovskim, ka Miķelsonam veltītajā skaņdarbā “Teika” iešifrēts viņas uzvārds un Miķelsona vārds Rūdolfs (nošu apzīmējumi ar latīņu burtiem un klasiskā nošu raksta apzīmējumi): GAReUtA; ReUtDoLaFaSol. [2]

Lūcija Garūta ir viena no pirmajām latviešu sievietēm, kas apguvusi auto vadīšanas prasmi kopš 1926. gada. Attēlā viņa redzama pie automašīnas kopā ar māsu Ernu Reinvaldi un tās vīru. Ar māsas ģimeni komponiste nodzīvoja kopā visu mūžu dzīvoklī Marijas ielā 11.

Taču Parīzes laiks saistās ar īpaši dramatisku pārdzīvojumu Lūcijas Garūtas dzīvē. Viņa iemīl franču tēlnieku Žoržu Kruzā (Georges Crouzat, 1904–1976). Jaunā komponiste 1926. gadā viņam veltījusi dziesmu “Mans sapni” (“Mon rêve”, pašas Garūtas teksts gan franču, gan latviešu valodā). Dziesma izceļas ar gaišu, romantiski saviļņotu noskaņu. Tajā apdziedātās melnās acis, pēc Marisa Vētras atmiņām, bijis vienojošs motīvs veselam ciklam. Diemžēl arī šai lielajai mīlestībai nav lemts gūt piepildījumu. Tikai pēc ilgiem gadiem atklājies, ka Žorža Kruzā tante nav viņam nodevusi Garūtas vēstules, bet nav arī tās iznīcinājusi. Iespējams, viņai nepatika, ka Lūcija bija ārzemniece. Tēlnieks tās vēlāk atrod, bet ir jau salaulājies ar savu sievu un neplēš vēstules vaļā aiz cieņas pret rakstītāju. Kad Kruzā jau miris, tēlnieka atraitne Simona Kruzā vēstules izlasa un ir pārsteigta – cik tās skaistas, kāda pasaule tajās paveras! Tāpēc viņa nolemj sameklēt autori un raksta Lūcijas Garūtas māsai[3].

Par šo mīlu Lūcija Garūta tuviniekiem nav daudz stāstījusi. Arī Silvijas Stumbres grāmatā par komponisti “Zeme un debesis” (1969) pieminētas tikai “melnās acis”. Tomēr pārdzīvojumi acīmredzot bijuši dziļi – tie daudzējādā ziņā izskaidro komponistes tālaika mūzikas traģisko ievirzi. Sāpju un vilšanās sajūta vistiešāko izpausmi radusi dziesmā “Skumstošā mīla” ar pašas komponistes vārdiem. Tā sacerēta 1929. gadā ar vārdiem “Kādēļ tu nedusi, kādēļ tu nedusi, mana nāvei nolemtā mīla…”

Savukārt Rūdolfam Miķelsonam kāzu dienā veltīta “Svētā mīla”, kas sacerēta tajā pašā 1929. gadā, ir savdabīgs pretmets “Skumstošajai mīlai”. Tapusi pēc rūgtiem pārdzīvojumiem personiskajā dzīvē, tā atspoguļo citu, plašāku mīlas izpratni (“Nāc, mīla, nāc! Nāc mūsu dvēselēs, nāc, visusvētā, vissskaidrā mīla, mīla, kurai gala nav. Lai tavā gaismā mūsu dzīve par pilnību top!”). Mīlestības ideja šoreiz nav saistīta ar subjektīvi intīmām izjūtām, bet ar rāmu paļāvību Visaugstākajam. Tāpēc te nav arī Garūtai raksturīgās daudzu agrīno dziesmu strauji trauksmainās noskaņas. Cēlo un apgaroto melodiju te balsta vienmērīgā pulsā, svinīgā raksturā un akordu faktūrā ieturēts pavadījums.

Piedāvājam noklausīties dziesmas “Svētā mīla” 1984. gada ierakstu solistes Žermēnas Heines-Vāgneres un ērģēlnieka Oļģerta Cintiņa izpildījumā (ieraksts izdots sērijā “Latvijas vēsturiskās ērģeles”, ierakstīts Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcā. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums, inv. nr. 671871).

RMM krājumā ir šīs dziesmas rokraksts, kurā redzams, ka komponiste pirmatskaņojuma dienā nav paguvusi uzrakstīt līdz beigām visu pavadījumu. Dziesmu Rūdolfa Miķelsona kāzu ceremonijā pārpildītā Doma baznīcā (tolaik saukta pār Māras baznīcu) dzied Milda Brehmane-Štengele, autore pati spēlē ērģeles. Ar priekšnesumiem uzstājas arī vijolnieks Aleksandrs Arnītis, dziedone Herta Lūse un citi ievērojami latviešu mākslinieki. Rūdolfs Miķelsons apprec Annu Andersoni – ievērojamā sabiedriskā darbinieka Alfrēda Andersona meitu. Būvinženieris, literāts, pedagogs, izglītības darbinieks un sabiedriskais darbinieks Andersons, būdams Rīgas pilsētas galva (1921–1928), daudz darījis kara postījumu likvidēšanā un kultūras veicināšanā, piemēram, izveidojis Misiņa bibliotēku, viņš arī tulkojis Vāgnera operas un sapņojis kļūt par operas direktoru. Viņa meita Anna laulības noslēgšanas laikā studē agronomiju un ir laba jātniece. Kāzas svinētas plaši un grezni sievastēva Andersona dzīvoklī Brīvības ielā, uzaicināti vairāk nekā 100 viesu.

“Svētā mīla” savulaik iemantojusi tik plašu atzinību un dziedoņu un klausītāju vidū kā reti kura latviešu komponista dziesma. Tās daudzie atskaņojumi, ieraksti un aranžējumi dažādiem izpildītāju sastāviem – gan solo balsij ar ērģelēm, gan balsij ar klavierēm, gan arī balsij ar stīgu orķestri un pat sieviešu korim – apliecina, ka tā ir viena no pašām pazīstamākajām latviešu komponistu dziesmām par mīlestību. “Svēto mīlu” dziedājuši gandrīz visi ievērojamākie latviešu dziedoņi, bet par izcilākajiem šīs dziesmas interpretiem atzīti Jānis Zābers un Leonarda Daine.