Stāstnesis Nr. 15 / 25.03.2021

Savdabis Kārlis Zariņš

Ilona Miezīte/ Marians Rižijs

Viens no ievērojamākiem 20. gadsimta pirmās puses latviešu literātiem Kārlis Zariņš (1889–1978) tiek dēvēts par viskautrāko latviešu rakstnieku,[1] kā arī par vienu no retāk fotografētiem cilvēkiem Latvijā.[2] Rakstniekam nebija paraduma stāstīt par savu dzīvi, tādēļ viņa biogrāfijā ir daudz “balto plankumu”. Un tādu būtu vēl vairāk, ja ne paša rakstītais “Jāņa Zaļuma dzīves stāsts”.

1944. gadā, kad fronte tuvojas Rīgai, Zariņš ar ģimeni dodas uz Kurzemi, jo vācu laikā bijis laikraksta „Tēvija” literārās nodaļas redaktors. Ģimene apmetas Talsos, Zariņa sievas dzimtajā pilsētā, kur tiek aizvadīts viss atlikušais mūžs. Rīgā paliek ģimenes dzīvoklis, un viss, kas tajā atrodas, arī Zariņa privātā bibliotēka, tiek zaudēts.[3] Talsos rakstnieks dzīvo klusi, norobežojies no kultūras vides, strādā ceļu remonta iecirknī. Tā Zariņam izdodas palikt dzimtenē un vienlaikus izvairīties no represijām, lai gan cena ir augsta – iekšējā trimda. Rakstnieks uz ilgu laiku Latvijā tiek aizmirsts. 1945. gada 18. jūnijā Kārlis Zariņš sāk rakstīt savas bērnības atmiņas un dod tām nosaukumu “Jāņa Zaļuma dzīves stāsts”.[4] Atmiņu vēstītāja vārds nav izvēlēts nejauši. Rakstnieka tēvs un māte sākotnēji bijuši Žagari, vēlāk mainījuši uzvārdu un kļuvuši par Zariņiem. Stāstā Zāgari pārtop par Zaļumiem. Visi zināmie biogrāfiskie fakti šajā stāstījumā saskan, tādēļ nav šaubu, ka tas ir paša rakstnieka personības tapšanas stāsts. Zariņa noslēgtās dabas dēļ par viņa bērnību un tuviniekiem neko nav zinājuši pat tuvākie draugi.

Var teikt, šajā dramatiskajā dzīves posmā tapušais pēdējais prozas darbs savā ziņā ir pašterapija, mierinājums. Sev raksturīgajā pieticībā Zariņš atzīst: “Sacensties dzīves apraksta mākslā ar tādiem spēka vīriem kā Andrievs Niedra vai vecais pasaku meistars Andersens — nerunājot nemaz par Maksimu Gorkiju — es gan nevarēšu: trūkst man vajadzīgās fantāzijas un klibo arī tie atmiņas centri, kurus amerikānis Viljams Džeimss sauc par fizioloģiskajiem. Bet, lūk, gadi prasa savu, jo vecumā ikvienam cilvēkam taču rodas vēlēšanās parunāt kaut reiz arī par sevi un savējiem.” [5]

Kārlis Zariņš dzimis Liepājā 1889. gada decembrī. Vecāki, abi ienācēji no Dienvidkurzemes laukiem, bijuši vienkārši fiziskā darba strādnieki – tēvs zirgu puisis, kučieris, ostas krāvējs, māte virtuves strādniece vai sētniece. Ģimene piederējusi „pie tautas zemākā slāņa”. Rakstniekā savdabīgi savienojies mātes straujais temperaments ar tēva kluso atturību. Pirmā atmiņa nākamajam rakstniekam ir dziļi simboliska. Viņš atceras, kā trīs gadu vecumā viņam atņemts šūpulis: „(..) uz manu protestu paskaidroja, ka šūpuli paņēmis bubulis, kas, cik atminos, dzīvoja mūsu toreizējā kamīna dūmvadā. Vēl šodien redzu dūmvada tumsību, kurā es velti mēģināju saskatīt bubuli ar mana šūpuļa līkajām slēpēm.”

Agrās bērnības drošības sajūtu nomaina ielūkošanās priekšā gaidāmās dzīves tumšajā tunelī ar visiem tā apdraudējumiem. Eksistenciālas izjūtas vēlāk ietvertas arī Zariņa daiļradē. Jau drīz nākamajam rakstniekam pašam nākas šūpot ģimenē ienākušo māsiņu: „Un tā nu es (..) šūpoju māsu un raudzījos pa logu tukšajā pagalmā (..), bija tikai klajs pagalms un augsti, aizbultēti vārti, aiz kuriem, zināms, ritēja īstā dzīve. Es šūpoju un skumu. Skaidri atminos, ka mani todien pirmo reiz noglaudīja Lielā Vientulības māte, kas pēc tam bieži mani ir apmeklējusi un kuru es, par spīti viņas sūrajam kukulim – Skumjām –, aizvien esmu mīlējis tūdaļ aiz īstās mātes. Gadu man toreiz varēja būt mazliet vairāk par četri.”

Tomēr tieksme pēc vientulības rakstniekam arvien mijusies ar ilgām pēc sabiedrības: „Te jāsaka, ka tiklab vientulība kā draugu pulks man bija vienlīdz mīļi, un, jo ilgāk es nodzīvoju vientulībā, jo nevaldāmāk traucos sabiedrībā un uzvedības ziņā gan laikam pārspēju visskaļākos trokšņotājus.”

Šī pretrunīgā rakstura iezīme Zariņa personībā saglabājusies visu mūžu. Viņš bieži uzskatīts par savrupnieku, tomēr vienlaikus bijis arī rakstnieku un mākslinieku iemīļoto Rīgas krodziņu bohēmas iecienīts dalībnieks. Tāpat visu dzīvi rakstnieku vairāk vai mazāk pavadījusi jau bērnībā iemantotā savādnieka slava. Zariņš atzīstas: „Tiesa, savādnieks jau es drusku biju, bet tikai tai ziņā, ka aizvien gribēju redzēt lietas vēl no tā viedokļa, no kura cilvēki labprāt neraudzījās. Par šo savādniecību es tad nu nedz daudz brīnos, nedz bēdāju, jo bez tās, varbūt, es nebūtu nekas.”

Pirmie aizmetņi rakstīšanas kaislei vērojami vēl pirms rakstītmākas apgūšanas. Kad no Nīcas atbraucis tēvocis Andrejs, tas vienmēr kaut ko mazajam zēnam atvedis: “piemēram, krāsainu zīmuli un īstu, neviltotu tinti ar tādu pat burtnīcu, kaut gan rakstīt es vēl nepratu. Bet kas par to! Kaut ko es tomēr uzkricelēju un uzkricelēto vēstuļu veidā izdalīju gan tēvocim, gan citiem mājas ļaudīm.”

Tā kā māte bijusi īsts nemiera gars, rakstnieka bērnība ir bagāta apstākļu maiņām, jo ģimene daudzkārtīgi pārceļas no vienas dzīvesvietas uz citu. Zēns ar vecākiem dzīvojis dažādās vietās vispirms Liepājā, tad pusgadu Pēterburgā, pēc tam Rīgā. Tieši Pēterburgas dzīves posms ir iezīmīgs ar epizodēm, kas ieaugušas rakstnieka pieredzē un pasaules redzējumā. 1898. gadā, pēc ugunsgrēka dzīvoklī zaudējuši visu iedzīvi, Zariņi vēlā rudenī pārceļas uz Pēterburgu pie attāliem radiem — Pelniņiem. Vecāki iestājas darbā psihiatriskajā slimnīcā — tēvs par kučieri, māte — saimniecības darbos. Dzīvošanai dabūjuši nelielu istabiņu, turpat slimnīcā ar izeju tieši uz slimo palātu. Zēns retumis izkļuvis slimnīcas pagalmā, īstenībā lielā, nekoptā parkā. Atmiņā palikušas tālē skanošas “nezināmas sirēnas, kuru cēloni un atrašanās vietu es netiku uzzinājis ne no tēva, nedz mātes. Bet man likās, ka skan tāla, kosmiska mūzika, kas nāk tieši no pasaules izplatījuma. Šo izjūtu un dīvainās sirēnas (varbūt vienkārši kādas attālākas fabrikas svilpes) atminos vēl šodien.”

Arī nojausma par likteņa un cilvēka dvēseles paradoksiem vēlākajā rakstniekā dzimst no iespaidiem psihiatriskajā slimnīcā.

“No Pēterburgas laikmeta es vēl atceros lielo slimnieku istabu ar tās daudzajiem iedzīvotājiem. (..) Es arī nevarēju pateikt, kādā ziņā tie bija nenormāli: man viņi likās tādi paši cilvēki kā visi, turklāt ar vienu no viņiem es laikam sirsnīgi sadraudzējos. Tas bija neliela auguma, bet ļoti bārdains cilvēks. Viņš bieži mani sēdināja sev uz ceļiem un mācīja zīmēt. Es ar viņu labprāt sarunājos, bet jautājums — kā? Taču runāt mēs runājām, un man šķita, ka sapratāmies labi. Kad pēdīgi braucām no Pēterburgas prom, viņš, pēc mātes nostātiem, bijis gluži noskumis un it kā mēģinājis mūs no šī nodoma atrunāt.”

Pirmie literatūras pasaules iespaidi saistās ar tēva skaidri un izteiksmīgi priekšā lasītajiem avīžu pielikumiem, Bībeli, Liepājas kalendāru, piedzīvojumu stāstu grāmatām. “Stāstu saturs ne mani, nedz māti sevišķi nevaldzināja, to izcēla vienīgi tēva reljefais, nesteidzīgais lasīšanas veids.” Toties, Pēterburgas laikā klausoties tēva lasīto Jēkaba Janševska stāstu, pamazām sākas mazā Kārļa piesaiste latviešu literatūrai.

Zēna izglītība nav sistemātiska. Bieži pārceļoties no vienas dzīvesvietas uz otru, skolas tikušas mainītas un Kārlis mācības drīzāk uzņēmis kā “dzīves krustu”, no kura gan nav vairījies. Nopietnāka apmācība pēc ģimenes atgriešanās Latvijā saņemta vienīgi Rīgas pilsētas elementārskolā. Taču arī šī izglītība nav pabeigta. Viss tālāk sasniegtais ir pašizglītība. Taču skolas gados vingrinājumi rakstniecībā kļūst aizrautīgāki. Ar sola biedru Grīnbergu Kārlis stundu laikā sarakstās gan prozā, gan pantos: “Kādi šie panti bija, par to es tagad sarktu kā izpliķēts, bet toreiz mēs domājāmies esam ļoti asprātīgi un apdzejojām visu, ko vien redzējām ap sevi un ko vien atradām komisku skolotāju izteicienos vai kustībās.”

Agrīnajos pusaudža gados atmostas un nostiprinās arī nākamā rakstnieka interešu loks. Viņš uzsver, ka jau toreiz izveidojusies viņa personības būtība: „1902. gadā es jau garīgi tik tālu biju nobriedis, ka sāku interesēties taisni par tiem pašiem jautājumiem, kas man palikuši mīļi un tuvi visu mūžu. Man pat liekas, ka pasaules uztveres ziņā es neko daudz vairs neesmu mainījies vai, mazākais, esmu atgriezies pie toreizējām dzīves un visuma izjūtām. Bet šīs izjūtas man atgādina cilvēku, kas saulainā dienā iegājis lielā, nepārredzamā puķu dārzā un nu pilnu krūti ieelpo brīnišķīgo dārza gaisu, pats labi nezinādams, kam dārzs pieder, bet tomēr nojauzdams, ka taisni te slēpjas visa esošā būtība un ka šo būtību vajaga vienkārši atzīt, bet nevis pētīt pēc tās sākuma un beigām. Tāda vismaz ir mana tagadējā atziņa, bet toreiz šo atziņu es izjutu kaut kā neapzinīgi.”

Tomēr Kārlis nebūt nav nekāds „bālais zēns”. Viņš ir fiziski spēcīgs, piedalās dūru cīņās, cilā svaru bumbas, skolā bieži vien ir uzvedības problēmas, lai gan nerātnībai nav ļaunu nolūku, tikai vēlme būt jautram un interesantam. Trūcīgo apstākļu dēļ rotaļlietas jāsagādā pašam, darinot papīra kuģus, būvējot smilšu labirintus. Tas rosina iztēli un ir labs vingrinājums pamatīgas un pārskatāmas pasaules būvēšanā nu jau vēlāk – stāstu un romānu lappusēs. Par šo bērnības pieredzi rakstnieks savās atmiņās raksta arī mūsdienās aktuālas rindas: “Vispār, mūsu deviņpadsmitā gadsimta jaunatnei estētiskā gaume bija jārada vairāk ar iztēles un fantāzijas palīdzību, kamēr tagadējie bērni estētisko saņem jau gluži gatavā veidā, kur pašam gandrīz nekas vairs nav ko pielikt, nedz atņemt.”

Reliģiskā audzināšana mazo Kārli nav ļoti ietekmējusi. Tēvs par šiem jautājumiem neinteresējies, bet māte svārstījusies starp luterāņu baznīcu un tolaik populāro brāļu Bušu dibināto „mājas draudzi”, kuru Zariņš savā stāstā sauc par Jēzus draudzes sektu. Kaut arī māte lasījusi Bībeli, viņas reliģiozitāte bijusi vairāk ārišķīga. Paša nākamā rakstnieka apjausma par esamības būtības pārlaicīgo raksturu veidojusies vairāk intuitīvi. Garīgie meklējumi raduši vietu arī viņa daiļradē. Šajā laikā attīstās interese par rakstniecību. Vienpadsmit gadu vecumā pārdzīvojis „lubu romānu” posmu, jo sevišķi aizrautību ar slaveno laupītāju Lipstulianu, Kārlis pēc gada kļūst par šādas lasāmvielas dedzīgu noliedzēju un jau agri pievēršas vērtīgai literatūrai – gan latviešu, gan ārzemju. Arī pilsētas zēnam tolaik jādodas ganu gaitās. Zariņš tajās ņem līdzi grāmatas un laikrakstus, iemīl Blaumani, Raini, Poruku, Gēti, Šekspīru, Puškinu, Ibsenu u.c.

“Visciešāk mani saistīja Poruku Jānis ar viņa brīnišķīgo «Knipskas kauju», drusku mazāk Sudrabu Edžus ar «Dauku», bet Ģētes vai, labāk sakot, Raiņa «Faustu» es lasīju tik godbijīgi, ka diezin vai mana māte tā lasīja Bībeli. (..) Bet kas visjautrākais — es ķēros arī pats pie sava «Fausta» un sapantoju vairākas lapas. Ko īsti es gribēju ar savu ražojumu izteikt, man laikam pavisam nebija skaidrs, bet kad vēlāk, pēc dažiem gadiem šo gara ražojumu pārlasīju, (..) bērnišķīgo mēģinājumu ar sašutumu ielaidu ugunī. Toties, kāda stāstiņa ierosināts, es vēlāk izmēģinājos arī prozā, un brīnījos — tā man veicās daudz labāk (..); tomēr dabīgāks mans stāsts par pantiem bija, kas liecināja jau toreiz, ka liriķis es nebūšu.”

Taču kļūt par rakstnieku zēns vēl nedomā un savos nākotnes sapņos svārstās starp mākslinieka un jūrnieka gaitām, no kurām gan, kā zināms, nekas nav iznācis.

Kopā ar draugiem viņš palīdz savam skolotājam Kārlim Brencēnam kārtot un novietot jaunos sējumus Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļā un tā iegūst lasāmvielu par velti. Tur Kārlis Zariņš redzējis arī dzejnieku Plūdoni. No skolotāja Kārļa Brencēna tolaik mantota nacionālā apziņa, kas saglabājusies visu mūžu. Jau no divpadsmit gadu vecuma zēns skatās teātra izrādes, aizrautīgi apmeklē biedrības „Auseklis” jautājumu un atbilžu vakarus, kuros vislielāko iespaidu viņam atstāj pārskati par jaunāko latviešu rakstniecību. Autors atzīst, ka no šiem „Ausekļa” vakariem viņam visu mūžu „kā jaukākais palikusi pāri ticība augstākiem ideāliem”. Tieši šos pāris gadus autors atzīst par visgaišāko un laimīgāko laiku savā mūžā: „Kaut varētu vēlreiz no šīs vietas sākt dzīvi – varbūt tā mani novestu tālāk, nekā esmu ticis!”

Rakstnieks sev pārmet no tēva mantoto neizlēmību un kūtrību. Tā izpaudusies jau bērnībā, un tās dēļ viņš dzīvē arvien palicis otrajā plānā, lai gan teorētiski sapratis itin skaidri, kas būtu darāms. Zināmu izlēmības trūkumu viņa raksturā apstiprina arī laikabiedru atmiņas. Sevišķi Zariņu aizrāvis darbs pie skolas žurnāla, ko viņš pats dibinājis un bijis tā redaktors.

Taču žurnāla lieta beidzas bēdīgi. 1904. gadā, tikai četras nedēļas pirms skolas beigšanas, viņa klases draugs aizturēts par piedalīšanos demonstrācijā. Kratīšanā pie viņa atrasts arī žurnāls, kas kvalificēts kā nelegālā literatūra, jo zēni tajā piesardzīgi izteikuši savus vēl neskaidros sapņus par latviešu tautas nākotni. Zariņš nenodod skolotāju Brencēnu, kura vadībā žurnāls tapis. Direktors liek zēnam no skolas izstāties.

Rudenī Zariņš, papildinājies pie skolotāja Brencēna, stājas Mangaļu jūrskolā. Eksāmeni nokārtoti sekmīgi, bet veselības pārbaudē atklājas tuvredzība, un viņš atzīts par jūrskolai nederīgu. Pēc nopietnām un mokošām pārdomām par savu tālāko dzīves ceļu zēns dodas uz vietu, kur salīgst jūrniekus. Ar to stāsts noslēdzas pusvārdā. Iespējams, bijusi vēl kāda lapa, kas nav saglabājusies. Paliek rakstnieka sāpīgais jautājums priekšpēdējā rindkopā: „Un arī tagad (..) es aizvien sev jautāju, ko īsti es esmu padarījis un vai tas ir tas, kas man būtu bijis jādara. Bet skaidras un negrozāmas atbildes man vēl arvien nav.”

Atbilde uz šo jautājumu ir paši rakstnieka darbi. Raibā bērnība un daudzveidīgu notikumu pilnie pusaudža gadi veidojuši viņa neatkārtojamo personību, un bez tās nebūtu arī šīs savdabīgās lappuses latviešu rakstniecības kopainā.

[1] O. Liepiņš. Kārlis Zariņš — viskautrākais rakstnieks. – Pēdējā
Brīdī, 1934. g. 30. novembris.

[2] A.Rožkalne. Kārlis Zariņš // Latviešu rakstnieku portreti : 20. un 30. gadu rakstnieki (1994). – 38. lpp.

[3] https://www.literatura.lv/lv/person/Karlis-Zarins/872184

[4] Stāsts publicēts žurnāla „Karogs” 1989. gada 2. numurā pēc meitas rīcībā palikušā mašīnraksta. Muzeja krājumā glabājas oriģinālais rokraksta variants ar labojumiem.

[5]Zariņš, Kārlis. Jāņa Zaļuma dzīves stāsts. Rokraksta manuskripts. RMM 475612 K.Zar. R4/3. Turpmāk citēts no šī manuskripta.

P., O., T., C.:	10:00-16:30
P., S., Sv.:	slēgts

Savdabis Kārlis Zariņš

Dalīties!