Marģeris Zariņš Cesvainē 1973. gadā. Foto: Juris Krieviņš. RTMM 617354.

Anatolijs Savčenko – Fāmuluss, Laima Andersone-Silāre – Anemarija Marģera Zariņa baletoperā “Svētā Maurīcija brīnumdarbi” Operas un baleta teātrī. 1974. gads. Foto: nezināms. RTMM 708601.

Marģera Zariņa tauriņš. 1950. – 1970. gadi. RTMM 617322.

Marģera Zariņa piezīmju grāmatiņa. 1960. – 1970. gadi. RTMM 617328.

Marģeris Zariņš. “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata”. “Visu nepazīstamo vārdu sinonīmi. Paskaidrojumi uzrakstīti, izpildot Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja ierosinājumu”. Titullapā Marģera Zariņa paskaidrojums un autogrāfs. 1973. gads. RTMM 617420.

Marģeris Zariņš Āraišos. 1980. gads. Foto: Juris Krieviņš. RTMM 617144.

Marģera Zariņa melodijas skice, pierakstīta 1971. gada 19. aprīlī Cirkus bufetē. 

20. gadsimta kultūras aina Latvijā nav iedomājama bez komponista un literāta Marģera Zariņa (1910 – 1993) leģendārās personības un viņa aktīvās līdzdalības dažādos notikumos. Šogad 24. maijā apritēja 110 gadi kopš Jaunpiebalgā tautskolotāja, baznīcas ērģelnieka un koru vadoņa Oto Zariņa (1885 – 1969) un jaukto koru soprānu grupas solistes Austras Zariņas (dz. Kalniņa, 1890 – 1976) ģimenē piedzimst viņu vecākais dēls Marģeris.

Bērnībā viņš ir ne tikai bezbēdīgiem stiķiem un niķiem pārpilns, bet arī spilgti apdāvināts un zinātkārs. Mācību laikā Āraišu pamatskolā zēns spēj sniegt tīri pieņemamus ērģeļu priekšnesumus, vecākiem viņā saskatot topošo skaņu mākslinieku, taču jau tad iezīmējas Marģera tieksme kalpot divām mūzām. Varbūt viņā ierunājās mantotie gēni no mātes tēva, Mazsalacas rakstnieka Kārļa Kalniņa (1845 – 1919), jo vēlāk vidusskolas laikā izstīdzējušais, briļļainais pusaudzis raksta esejas un apceres skolas literārajā žurnāliņā, tai skaitā par tolaik Rīgas redzamāko mūziķu dievināto krievu mūzikas ģēniju Aleksandru Skrjabinu (Александр Скрябин, 1872 – 1915).

Starp Jelgavas Skolotāju institūtu un Latvijas Universitāti delverīgi maisīdamies, Marģeris Zariņš apgrozās arī konservatorijas klavieru, ērģeļspēles un kompozīcijas teorijas klasēs, taču tam svītru pārvelk viņa pēkšņā saslimšana ar tuberkulozi un ilgā ārstēšanās sanatorijās.

1930. gados Latvijas Universitātes žurnāls Universitas ir pārpilns ar studenta Marģera Zariņa Rīgas koncertdzīves apskatiem un dažādiem kultūrpolitiskiem apcerējumiem. Komponistu sacensībās pirms Septītajiem Vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem, žūrija godalgo toreiz plašākai sabiedrībai vēl nepazīstamā mūzikas mācekļa Marģera Zariņa jauktā kora a cappella dziesmu Līksme, kuras pirmatskaņojums izskanēja 1931. gada 22. jūnijā dziesmu svētku kopkora priekšnesumā Teodora Reitera (1884 – 1956) vadībā. 20 gadu vecā dēla vecākiem par to ir ļoti liels lepnums un prieks. Toreiz nenovērtēts paliek fakts, ka Marģeris ir arī godalgotās dziesmas vārdu autors.

1940. gados Marģera Zariņa talantam jaunas iespējas paver Eduarda Smiļģa (1886 – 1966) vadītā Dailes teātra radošu ideju pārpilnā ikdiena. Teātra cilvēku dzīvespriecīgā, bohēmiskā un aizrautīgi darbīgā gaisotne pilnībā atbilst jaunā komponista un teātra muzikālās daļas vadītāja vitālajam garam. Rakstot mūziku turpat vai pussimtam lugu, Marģeris Zariņš mācās iekļauties dažādu laikmetu mākslā, bagātīgi liekot lietā savu stilizētāja prasmi. Viņā arvien vairāk izpaužas teātra cilvēka būtība, kas nosaka arī viņa paštēlu: lai kur Marģeris Zariņš arī parādītos, vienmēr viņam ir stalta stāja, nevainojami solīds apģērbs ar kādu nelielu, bet trāpīgu elegances akcentu – visbiežāk “tauriņu” vai izmeklētu kaklasaiti. Mati saglausti, cik vien gludi iespējams, un aiz briļļu stikliem paslēpts vērīgs, – nereti arī smejošs, skatiens. Rakstnieks Andris Jakubāns (1941 – 2008) ir teicis, ka “Marģeris Zariņš pats par sevi ir ne vien universāls cilvēks, bet arī tipāžs. Esmu viņu redzējis lauku plašumos, kad viņš staigā basām kājām, un tomēr… ar kaklasaiti vai tauriņu. Viņš ir tipisks inteliģents no galvas līdz kājām”.

Nereti Marģeru Zariņu var sastapt domubiedru un apbrīnotāju saimē pie konjaka glāzītes leģendārajā Pegazā, Rīgas bohēmas slavenajā Skapī, Merķeļa ielas nepretenciozajā Cirka bufetītē vai dienvidnieciskajā Kaukāziņā, jo viņam piemīt retas stāstītāja dāvanas. Šajos omulības pilnajos brīžos klātesošie var klausīties Marģera Zariņa piedzīvojumu nostāstus vai humoristiskās rīmes: “Kaut zēniņš šis jums šķiet sīks knariņš, bet tomēr tas ir Marģer’s Zariņš…”, u.tml. Būtībā tie ir mutiski uzmetumi viņa humoreskām (ar pseidonīmu Kriškāns), stāstiem un citiem literāriem sacerējumiem, kur atspoguļojas fukšu sadzīvē, teātrī, kā arī  Rīgas koncertu, iecienīto kafejnīcu un restorānu gaisotnē novērotās ainas. Te vispārējā omulībā top arī dažs labs muzikāls skicējums.

Daudzi brīnījušies: kā dzīves skaistumu tik aizrautīgi baudošais Meistars atrod laiku komponēt un rakstīt? Kad Marģeris ir nobriedis mūzikas vai literatūras sacerējumam, viņš aizbēg no draugiem, kolēģiem, – pat no ģimenes un dodas uz Dubultu jaunrades namu, kādas mazpilsētas viesnīcu vai tālāku daiļrades mītni  Ivanovā, Rūzā vai Repinā, kur, ievērojot paša izstrādātu, precīzu dienas režīmu, uz parastā vai nošu papīra ļauj raisīties jaunajam daiļdarbam.

1969. gadā laikraksts Literatūra un Māksla publicē Marģera Zariņa sarakstīto apceri franču operetes lielmeistara Žaka Ofenbaha (Jacques Offenbach, 1819 – 1880) 150. dzimšanas dienas piemiņai Elizejas lauku Mocarts. Mūzikas vēsturnieks Oļģerts Grāvītis (1926 – 2015) par to raksta:

“Mūzikas speciālisti nevarēja vien nobrīnīties, kur autors ņēmis interesantās, nekur līdz tam agrāk nelasītās Ofenbahu – dēla un tēva – vēstules. Kolēģu iztaujāts, Marģeris Zariņš no sākuma atbildēja izvairīgi – sak’, nu ir manā bibliotēkā tāda reta grāmata franču valodā… Bet, kad nedaudz vēlāk mūzikas vēstures pārzinātājs profesors Jēkabs Vītoliņš gandrīz vai kategoriski lūdza viņam šo grāmatu aizdot, rakstnieks, viltīgi smaidīdams, attrauca:

“Tādas grāmatas nemaz nav, to visu es pats izdomāju. Varbūt, ka tā bija, varbūt nebija – bet tā varētu būt bijis…”

Un lasītājiem, kopš 1970. gada regulāri saņemot turpmākos Marģera Zariņa mūzikālos stāstus, noveles, romānus, lugas (Saulrieta violetās ērģeles, Akmens viesis, Viltotais Fausts, Hepeningi un mistērijas, Trauksmainie trīsdesmit trīs, Kapelmeistara Kociņa kalendārs, u. c.) bija jāpieņem autora spēles minhauzeniskie noteikumi, jo – ej nu sazini, vai viss rakstītais vēsturiski ir patiess, taču stāstnieka fantāzijas lidojumiem, gribi vai negribi, atliek vien noticēt”[1]

Tomēr Marģeris Zariņš labi pazīst bijušo, un tas viņā rosina iztēli. Vēsture viņu vienmēr ir fascinējusi, tādēļ viņš daudz laika pavada arhīvos un bibliotēkās, pētot senas grāmatas, Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcas, kā arī lībiešu un senprūšu valodas īpatnības. Viņu vienmēr pavadījusi vēlme meklēt un atrast, izgudrot un īstenot to, ko cits vēl neviens nav iedomājies.

Marģeris Zariņš gadsimta garumā ir parādījis apbrīnojamu daudzpusību, – operas, oratorijas, baleti, klavieru, orķestra un kora darbi, mūzika kinofilmām un teātra izrādēm, libreti, lugas, romāni, stāsti, feļetoni… Viņš izteicies, ka mūzika viņam esot sieva, bet literatūra – mīļākā. Turklāt sieva zina, ka ir mīļākā, bet piemiedzot aci… Un tā, divu mūzu apkampienos, rit visa Marģera Zariņa radošā dzīve. Pie tam viņš cenšas tās abas satuvināt: stāstos un romānos raksta par mūziķiem, tekstos izmanto mūzikas terminus un komponē Fantāziju par Jāņa Poruka tēmu.

Nereti muzikālās idejas pie viņa nonāk ar literāru fantāzijas tēlu starpniecību, bet tikpat bieži no skaņās tērpta gatava darba rodas literāri sacerējumi. Tā, piemēram, Vecais Taizels vispirms dzimst mūzikā un tikai pēc tam pārtop romānā un Nacionālā teātrī uzvestā dziesmuspēlē. Arī pirmā latviešu baletopera Svētā Maurīcija brīnumdarbi, kas rāda  Rīgas XVI gadsimta sadzīves ainas, sākotnēji tiek ietverti skaņu partitūrā, lai pēc tam pārtaptu stāstu grāmatā Senā Rīga. Radoša veiklība un asprātība raksturo tiklab Marģera Zariņa muzikālo, kā literāro daiļradi. Viņa “sieva” un “mīļākā” savā starpā gan konkurē, gan arī līdzinās viena otrai, atklājot sava ekstravagantā fantasta un jauneklīgā zobgaļa dvēseles plašumu.

[1] Grāvītis, Oļģerts (2000). Latvju Minhauzens – Marģeris Zariņš.  Laiks. 16. decembris