Rainis Šveicē, 1913. gadā. Foto: K. Rufs (C. Ruf). RTMM_p66277.

Rainis pie mūra Kasarete kalnā, Kastaņola, 1907. gads. Foto: nezināms. RTMM_17633.

Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi” pirmizdevums. A. Gulbja izdevniecība, 1919. gads. RTMM_566929.

Pēc Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi” pirmizrādes. No kreisās- Zeltmatis, Rainis un Aleksis Mierlauks. Centrā – Aspazija. 1920. gada 17. novembris.

Skats no izrādes “Jāzeps un viņa brāļi”. Oriona teātris, Stokholma, 2000. gada 25. novembris. Režisors Larss Rudolfsons (Lars Rudolfsson). RTMM_p66451

Šogad Raiņa trimdā sarakstītajai lugai “Jāzeps un viņa brāļi” aprit simts gadi. Lugu Rainis sācis rakstīt jau 1909. gadā, taču tā tiek izdota tikai 1919. gadā, kad viņš atrodas emigrācijā Šveicē.

Ārpus Latvijas Raiņa darbs neapstājas, viņš ievieš arī jaunu dienasgrāmatu formu, ko pats dēvē par “Dienas hroniku”, vairs tik ļoti nekoncentrējoties uz savu personību, bet pievēršoties vairāk sabiedriskiem un politiskiem notikumiem. No hronikām var uzzināt ne tikai to, kā Rainis ir gulējis, kad traucējušas peles, un kāds ārā laiks, bet arī to, ka Aspazijai traucē blusas.

Trimdas laikā Raini māc filozofiskas pārdomas un alkas pēc mājām, un idejas par ideālu sabiedrību, cilvēkiem, kas ir viņa daiļrades vadmotīvs, kļūst sevišķi aktuālas. Atrašanās nemitīgā ceļā, atrodoties ārpus dzimtenes, kā arī trimdas izjūtas un Eiropas piedāvātais intelekta potenciāls veido gan Raini kā personību, gan arī viņa šajā laikā tapušo dramatisko darbu tēlus. Nav iespējams apgalvot, ka Rainim trimdas izjūtas būtu tikai negatīvu konotāciju pārpilnas un degradējošas.

Literatūrzinātniece Gundega Grīnuma priekšvārdā Raiņa mazāk zināmajam darbam “Kastaņola” secina, ka “Tieši Kastaņolā, gan dvēseliski, gan fiziski atspirdzis no 1905. gada traģiskajiem pārdzīvojumiem, Rainis beidzot pilnībā bija atradis sevi kā mākslinieku un vēstures filozofu. Tieši savā otrajā dzimtenē, atstatu no pasaulīgās burzmas un līdzcilvēku intrigām, viņš bija piedzīvojis savu radošo spēku pilnbriedu jeb “augsti”, kad šķita – nav tādu māksliniecisku mērķu vai uzdevumu, kuru īstenošanai viņam trūktu talanta, gribas un profesionālo prasmju.”^[1]

Un tieši tā — neskatoties uz slikto gulēšanu, par ko Rainis sūdzas teju katrā dienasgrāmatas ierakstā, pelēm un blusām, 1909. gadā viņš liek lietā savu talantu un aizsāk darbu pie viena no saviem ievērojamākajiem dramatiskajiem darbiem. Rokrakstos un piezīmēs traģēdijas iecere datēta ar 1909. gadu, bet “Dienas hronikās” (Dienasgrāmatās) traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” pirmo reizi minēta 1912. gada 20. martā, kad Rainis raksta:

“Iejusties darbā nākas diezgan grūti: laikam nau vainīgs laiskums vien, ka man neiet vēl ar Jāzepu. Šoreiz bij cits šķērslis. Pārlasot neizšķirtos gabalus, no vienas Jāzepa runas sāku pats raudāt un tik stipri uztraucos, ka nevarēju nemaz domas koncentrēt. Tad zināms laiskums to ņēma par iemesli nestrādāšanai.”^[2]

Šī piezīme ir būtiska tāpēc, ka, nenoliedzami, Raini var uztvert kā Jāzepa prototipu. Traģēdijas pamatā ir Vecās Derības sižets, kas, no vienas puses, ir universāls simbolu līmenī, bet, no otras puses, tā universālie simboli cieši sasaucas ar Raiņa personīgo simbolāriju un ne tikai — arī ar Raiņa izjūtām un realitāti, kurā viņš nonācis. Sīks, bet tomēr nozīmīgs fakts šajā kontekstā ir Raiņa vāktais herbārijs “Krauklītis”, ko viņš vācis Kastaņolā 1912. gadā un kurā iekļautie augi ir universāli Eiropas augi, kas sastopami arī Latvijā. Iespējams, šādi Rainis veido kaut simbolisku saikni ar dzimteni.

Traģēdijas sižetiskajā kontekstā laiks, ko Jāzeps pavada Ēģiptē, ir tuvs Raiņa paša trimdai, bet savā ziņā arī augstākā simbolu līmeņlasījumā — cilvēka dzīvei pasaulē, kur ikviens ir kā trimdinieks, izraidīts no paradīzes, vēloties tajā atgriezties. Jāpiemin, ka lugā ir daudz dažādu simbolu, ko Rainis izmanto savu ideju paušanai, piemēram, bedre, kurā Jāzeps iemests, ir uztverama kā augšāmcelšanās un tiekšanās uz augšu, uz kaut ko labāku, simbols. Taču vienlaikus arī pazemojuma simbols, pēc kura seko atzīšana. Šeit jāatceras 1920. gada pavasaris, kad Rainis un Aspazija atgriežas Latvijā, un viņus sagaida ļaužu pūļi, Latvijas Nacionālajā teātrī tiek sarīkots vērienīgs pasākums rakstnieku godināšanai, un, protams, Rainis ir sajūsmā par šādu sagaidīšanu, kuru var salīdzināt ar Jāzepa celšanos no bedres.

Jāzepa tēls ataino arī Raiņa idejas par nākotnes cilvēku, līdzīgi Nīčes pārcilvēkam, – šāds cilvēks ir pats sev radītājs. Atšķirībā no Nīčes, Rainis saglabā žēlastību pret vājāko, ko viņš dēvē par universālo mīlu. Šeit arī atklājas marksisma ideju ietekmes Raiņa domāšanā. Arī traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi” jūtama Nīčes Dieva nāves idejas ietekme, uz ko norāda lugas izskaņa — Bībeles sižeta beigu kristīgā piedošana ir aizstāta ar Jāzepa nespēju brāļiem piedod tāpēc, ka zudusi ticība, un ir neiespējami konfliktu risināt bez Dieva. Rainis šeit meistarīgi izvēlas vidusceļu starp ateismu un teismu, liekot uzsvaru uz nākotnes cilvēka utopisko ideoloģiju, cilvēka būtības transformāciju, bet vienlaikus — ticības un jēgas saglabāšanu.

Protams, utopijas par nākotnes cilvēku nav nekas jauns ( Platona “Valsts”, T. Mora “Utopija”, F. Bēkona “Nova Atlantis”, T. Kampanella “Saules pilsēta” u.c.). Tomēr šī traģēdija apliecina Raiņa piederību ne vairs šaurajām latviskajām literārajām tradīcijām, bet Eiropas līmenim.

Pēc sākotnējiem cenzūras aizliegumiem traģēdija gūst panākumus arī uz skatuves, – tā tiek iestudēta 1920. gadā un vienas sezonas laikā izrādīta 50 reizes. Raiņa dzīves laikā traģēdija izrādīta arī Londonā, 1925. gadā, Jaunajā Skalas teātrī. Kaut vērtēta atzinīgi, īpašu atsaucību tā negūst. Zināms arī tas, ka traģēdiju bijis plānots izrādīt pat Amerikas Savienotajās Valstīs, Losandželosā, kas tomēr nenotiek, tāpat kā Prāgā un Vācijā.

Tomēr līdzās tādiem Raiņa meistardarbiem kā “Spēlēju, dancoju”, “Daugava” un citiem, “Jāzeps un viņa brāļi” kļūst par Raiņa trimdas sajūtu eskalāciju koncentrātu vienreizīgā traģiskā meistardarbā.

^[1] Grīnuma G. Priekšvārds. Rainis J. Kastaņola. Rīga: Atēna, 2011, 9. lpp.

^[2] Rainis. Kopoti raksti. 24. sējums. Rīga: Zinātne, 1986. 397. lpp