Daļai radošās inteliģences pārstāvju jebkuros sabiedriskos apstākļos īpaši svarīga ir domas brīvība un iekšējā neatkarība. Tas spilgti izpaudies arī Kārļa Ulmaņa apvērsuma laikā. Neraugoties uz to, ka daudzi rakstnieki un dzejnieki cildinājuši vadoni un saistījuši ar viņu cerības uz sekmīgu valsts attīstību, inteliģences aprindās Ulmanim bijusi arī spēcīga opozīcija – gan kreisajā, gan galēji labējā spārnā. Savukārt Ulmanis saskatījis šajos cilvēkos apdraudējumu. Muzeja krājumā ir divi interesanti un, cik zināms, nepublicēti rokraksti, kas sniedz par to vēsturisku liecību. Raksts publicēts sērijas “Protests” ietvaros.

Vispirms jāmin apjomīgais Kārļa Dziļlejas manuskripts „Anno 1934”, kurā autors dalās atmiņās par Ulmaņa apvērsumu un tam sekojošām represijām. Rakstnieks Kārlis Dziļleja, īstajā vārdā Tīfentāls (1891–1963), tajā laikā ir aktīvs sociāldemokrātu darbinieks, Rīgas domnieks, Strādnieku teātra direktors un laikraksta „Dienas Lapa” redaktors. Viņa atmiņu rokrakstā atklājas interesanti un maz zināmi apvērsuma fakti aculiecinieka redzējumā. Rakstnieks stāsta, ka Ulmanis esot pielietojis, varētu teikt, ģeniālu viltību, lai novērstu opozīcijas uzmanību no apvērsuma gatavošanas, jo dažādas runas par to jau sen klīdušas. Vispirms sabiedrībā izplatītas baumas, ka puču gatavojot pērkoņkrustieši, t. s. „leģionāri” (atvaļinātu karavīru grupējums) un citas labēji ekstrēmās organizācijas.

15. maija vēlā vakarā rakstnieks atradies minētā laikraksta redakcijā, kur viņam bijis nakts darbs. Par tālākiem notikumiem rakstnieks sniedzis spilgtu, piedzīvojumu romāna cienīgu liecību. Ap vienpadsmitiem atnācis Saeimas sociāldemokrātu frakcijas deputāts Jūlijs Celms (starp citu, ievērojamā latviešu filozofa Teodora Celma brālis): „Atsēdies man pretī pie galda, viņš itin omulīgi, bez uztraukuma un nesteigdamies sāka stāstīt:

– Zini, šodien notiek jocīgas lietas. Ulmanis dienā kabineta sēdē teicis, ka „leģionāri” it kā rīkojoties uz puču. Viņš esot jau spēris dažus drošības soļus, tiekot apsargāts valdības nams, arī Saeima. Un tad vēl piebildis: „Kungi, ja jūs šovakar ko sevišķu manat, tad zinat, ka tas drošības labad.” Saeimas sēdē šis bija tā kā drusku nervozs, nepalika līdz beigām (..) un nez’ kur aizsteidzās. Nu protams, nekas nopietns jau nevar būt! – Celms vēl nosaka.”

Un, cik viņam pašam ir mierīga sirds, to rāda stāsta turpinājums “- Pēc Saeimas sēdes aizgāju uz cirku. (..) Tur var izklaidēties un atpūsties.”

Te ieskanas tālruņa zvans. Pa ielām braukājot smagie automobiļi, pilni aizsargiem. Vai redakcija par to ko zinot? Nē, redakcijai tā pirmā ziņa.

“- Skat’, Ulmanis būs no visas tiesas nobijies, sacēlis kājās aizsargus! – Celms zobgalīgi nosmīn. Bet tad piebilst: – Pag’, jāpazvana Brunim, varbūt tam kas vairāk zināms. [Te domāts viens no sociāldemokrātu vadītājiem, Saeimas deputāts Bruno Kalniņš.] (..) Bruno? (..) te mums ziņo, ka pa ielām braukā aizsargi. (..) Ko tas īsti nozīmē (..)?

– Nu, Ulmanis jau teica… Tas laikam sakarā ar baumām par „leģionāriem”. Kabinets ar’ esot sanācis uz sēdi. Piezvani uz turieni (..).

Celms zvana uz ministru kabinetu.

– Adjutants Lūkina kungs? Te deputāts Celms. Palūdziet pie aparāta valsts kontrolieri.

– Nepareizi savienots! – noskan atbilde, un (..) klausule nolikta.

Celms izbrīnā ieplēš acis, sejā pazib uztraukums.

– Hm, ko tas nozīmē? – viņš iesaucas. – Tā taču bija Lūkina balss. Ko viņš māžojas?”

Ieskrien izsūtāmais zēns, saukdams, ka okupē sociāldemokrātu tautas namu. Tad arī pie redakcijas ir klāt vairākas smagās mašīnas, sprāgst rokas granātas, plīst stikli. Ir skaidrs, ka māju ielenkuši bruņoti ļaudis. Steidzīgi nodzēsuši ugunis, visi redakcijā esošie cilvēki glābjas pagrabā. Skriedami ierauga caur stikla durvīm, kā aizsargi iebrūk tipogrāfijā.

„- Savādi! – Celms prāto. – Kāpēc aizsargi?… (..) Aizsargi taču Ulmaņa pusē! Laikam kāda daļa būs pārgājusi pučistu pusē, citādi to nevar izskaidrot!”

Pēc kāda laika mašīnas aizbrauc, ārpusē atstājot sardzi. Četri redakcijas darbinieki nakti pavada tumšā pagrabā, joprojām nesaprazdami, kas patiesībā noticis. Celms spriež:

„(..) nevar būt šaubu, ka valdībai izdosies savaldīt pučistus. Gan jau drīz arī mūsu aplenkšana beigsies.”

No rīta redakcijā bez mitas zvana tālruņi. Izsūtāmais zēns, augšā uzlavījies, uz vēdera aizlien līdz aparātam. Nu noskaidrojas patiesība – naktī arestēti visi sociāldemokrātu līderi, izsludināts kara stāvoklis. Ulmanim jauna valdība. Pagrabā tātad nav nozīmes sēdēt. Izmantodami sardzes maiņu, četri darbinieki iejūk pūlī un nepamanīti aizlavās no redakcijas telpām. Pāris dienas Kārlis Dziļleja bēguļo, uzturas pie paziņām, bet tad izlemj doties mājās un ļauties apcietināšanai, jo ir skaidrs, ka nekādas tautas pretestības apvērsumam nebūs. Savā rakstā autors asi kritizē sociāldemokrātu partijas vadību par situācijas neizpratni, lētticību un bezrūpību, kas novedusi pie šāda rezultāta.

Naktī uz 19. maiju rakstnieks tiek apcietināts un nonāk vispirms policijas prefektūras telpās, kur pavada vienu nedēļu. Bieži vien izteikts viedoklis, ka Ulmaņa cietumos apstākļi bijuši apmierinoši. Taču apvērsuma dienās, kad katru nakti arestēti vairāki simti cilvēku, ieslodzījuma vietas nav gatavas tādu daudzumu uzņemt. Rakstnieks saka – pēc apvērsuma tajās iestājusies „dziļa krīze”. Tādēļ apcietinātie nonākuši patiešām briesmīgos apstākļos. Šaurā pagrabstāva kamerā ar asfalta klonu, kurā pat uz grīdas varētu sagulties 5 – 6 cilvēki, galu galā iesprostoti 19 ieslodzītie. Autors saka, ka viņi jutušies vēl ļaunāk nekā siļķes mucā:

„(..) siļķes saslānītas mucā visā garumā, bet mums naktī nebija iespējams uz klona izstiepties, mēs gulējām tupus un sarāvušies, lai visi varētu uz klona novietoties. Pa dienu (..) pārmaiņus gan stāvējām, gan sēdējām. Kustēties, staigāt nebija iespējams. Uz pastaigām ārpus kameras nelaida.” Kad apcietinātie pieprasījuši cietuma režīmu, apsardzes policists kā atvainodamies noteicis: „Es esmu melns un maziņš, es nekā nevaru līdzēt.”

Arī ēdiens bijis tikpat ekstremāls. Vasarsvētku svētdienā dažs cerējis saņemt kādu pienesumu no piederīgiem, bet tā vietā sagaidījuši īstu „svētku zupu”: „pelēcīgu, riebīgu šķidrumu, kurā peldēja retas kāpostu strēmeles un rīsu biezputras kunkuļi. Laikam kopā saliktas un atšķaidītas paliekas no iepriekšējo dienu virumiem.”

Vairums ieslodzīto ir sociāldemokrāti, bet pa vidu arī cilvēki, kas apvērsuma laikā nejauši trāpījušies ceļā. Piemēram, kāds jauneklis, kas gājis garām sociāldemokrātu tautas namam sarkanīgā kreklā. Tad divi krievi, kas dzērumā Šķirotavas stacijā dziedājuši Budjonnija maršu. Viens no tiem izrādījies pazīstams kabatzaglis. Kad apsardzes policists smējies – kā tad šis politiskajos ticis? – zaglis lepni atteicis: „Nu, tā paša Budjonnija marša dēļ.”

No prefektūras rakstnieks pārvests uz Centrālcietumu, kur gultas rāmis bez maisa jau licies īsts luksuss. Pēc četrām dienām sākas ieslodzīto ceļš uz nupat ierīkoto Liepājas koncentrācijas nometni. Nosūtīšana notikusi nepieradušiem visai traumējošā veidā:

„Pa ceļam līdz vilcienam gar katru pusi policistu ķēde, no abām pusēm pret mums vērsti policistu šauteņu stobri. Bet aiz policistu ķēdes abās pusēs kareivju rindas ar ložmetējiem. (..) Tas ir patiešām drausmīgs gājiens. „Cara laikos pat uz nāvi notiesātos tā neizvadīja,” vēlāk sprieda piedzīvojušie katordznieki. Un man jāsaka, ka vēl nekad visā savā mūžā nebiju izjutis tādu nervu sasprindzinājumu, tik baigu un drausmīgu pārdzīvojumu kā šinī īsajā ceļa gabaliņā no cietuma vārtiem līdz pelēkajiem vagoniem…”

Sagaidīšana Liepājā atkal tikpat „svinīga”. Rakstnieks pavada nometnē četrus mēnešus. Te grūtākie brīži paliek aiz muguras. Liepājas nometne, protams, nav salīdzināma ar Hitlera un Staļina šaušalīgajiem lēģeriem. Nometnes vadības attieksme pret ieslodzītājiem bijusi korekta un pieklājīga, vienīgi daži uzraugi pārlieku „centīgi”. Režīms visai liberāls. Darbs īpaši „kaulus nelauzis”. Vesels cilvēks, kurš turklāt saņēmis regulārus „pienesumus” no mājām, fiziskā ziņā tur nejuties slikti, dažs pat pieņēmies svarā. Grūti gan klājies slimajiem, īpaši astmas un tuberkulozes slimniekiem, kuri jūrmalas mitrajā gaisā pagalam novārguši. Toties morāliskā ziņā veidojies neveselīgs klimats, jo nometnes vadība gādājusi par spiegu vervēšanu ieslodzīto vidū. Tāpat turpinājušās arī nožēlojamas ķildas starp sociāldemokrātu kreiso un labējo spārnu.

Daļa ieslodzīto tomēr saglabājuši humora izjūtu un radošu izdomu, kā dzīvi padarīt interesantāku. Pie tiem piederējuši arī dzejnieki Valdis Grēviņš un Meinhards Rudzītis. Pēc atbrīvošanas Grēviņš iesūtījis nometnē dzejoli: „Jā, traka sirds mums krūtīs kvēl!/ Kad teica man: – Jūs esat brīvi,/  Nu sāciet, jaunskungs, jaunu dzīvi,/ Nudien, man vecās bija žēl.”

No tā nometnē vēl palikušie nopratuši, ka „jaunā dzīve” atbrīvotos sagaida visai neviesmīlīgi. Inteliģences pārstāvji lolojuši cerības pēc atbrīvošanas iesaistīties sabiedriskā un kultūras darbā. Taču šīs cerības ātri zudušas. Arī Dziļlejam pēc atgriešanās no nometnes noteikta policijas uzraudzība, sekojuši politpārvaldes aģenti, bijuši pat ierobežojumi uzturēties sabiedriskās vietās. Publicēties izdodas vienīgi ar svešiem pseidonīmiem. Pie tam pret viņu ticis uzsākts tiesas process. Būdams Strādnieku teātra direktors, Dziļleja savulaik galvojis vekseļus slimo kasei un vēl dažām iestādēm. Ulmaņa valdības ieceltā teātra likvidācijas komisija nav kārtojusi maksājumu veikšanu, lai gan atvilkumi no aktieru algām turpinājušies. Tātad kāds tos „pievācis”. Rakstnieks nepatiesi apvainots par šo atvilkumu piesavināšanos, un šī informācija sniegta arī presei. Tiesa gan viņu pilnībā attaisno, kas liecina, ka tā saglabājusi neatkarību. Tomēr Dziļlejam kā galvotājam jāatmaksā 3000 latu vekseļu vērtība, lai gan nekārtības notikušas, viņam atrodoties ieslodzījumā. Līdzīgā situācijā nonākuši arī vairāki viņa biedri. Tajā pašā laikā Zemnieku savienības un citu Ulmanim tuvo organizāciju parādi tikuši norakstīti.

Līdz tam Dziļleja, būdams sociāldemokrāts, pilnībā pieņēmis marksisma mācību, ka vēsturi virza tautas masas un šķiru cīņa, bet personības loma nav izšķiroša. Viss pārdzīvotais, kas atstājis dziļas pēdas viņa apziņā, rosina rakstnieku uz sāpīgu šīs idejas pārvērtējumu. Bez vadoņiem tautas masas ir tikai haotisks pūlis. Lielākā daļa strādnieku jau pēc gada, kā autors saka, „par pudeli alus un pāris desiņām” klieguši Ulmanim „lai dzīvo!” Rakstnieks secina, ka Latvijā toreiz bija iestājusies gan demokrātijas, gan demokrātu, resp., tautas vadītāju, krīze, tāpēc varēja nākt 15. maijs. Viņš rūgti atzīst, ka „(..) masas var būt tiklab revolucionāras kā reakcionāras, tās var izmantot un virzīt, bet pašas tās nav virzītājas un vēstures vadītājas.”

Kreisā opozīcija Ulmanim ir skaitliski lielāka un tādēļ varbūt vairāk pazīstama nekā labējā. Šo labējo opozīciju pārstāv arī pilsoniskais politiķis Arveds Bergs (1875-1941), savulaik iekšlietu ministrs, jurists, publicists, laikraksta „Latvis” redaktors un līdzīpašnieks. Sākumā „Latvis” apsveic apvērsumu un izsaka prieku par sociāldemokrātu padzīšanu. Tomēr vēlāk laikrakstā aizvien vairāk parādās Ulmaņa režīma kritika. Ulmanis izsauc Bergu pie sevis, lai pārrunātu šo jautājumu. Bergs par šo notikumu uzrakstījis interesantu atmiņu skici „Mana saruna ar ministru prezidentu Kārli Ulmani 1934. gada 1. augustā”. Tā nonākusi muzejā kopā ar valodnieces un tulkotājas Ievas Celmiņas (A. Berga krustmeitas un pērkoņkrustiešu vadoņa Gustava Celmiņa māsas) materiāliem. Te atainota smalka psiholoģiska spēle. Abi runātāji aiz ārējas laipnības slēpj savstarpējas dzēlības, līdz Ulmanis nonāk pie lietas būtības – pārmetumiem laikrakstam.

Ulmanim īpaši pie sirds ķērušies žurnālista Arvīda Avota kritiskie raksti: par vadoņa vārda ieviešanu, par pārspīlēto vadoņa sumināšanu, goda vārtu celšanu un puķu kaisīšanu. Ulmanis aizbildinās, ka tas jau nemaz nav tik patīkami, bet ko tad lai darot? Vai tad varot to aizliegt? Bergs norāda, ka aizliegt nemaz nevajadzētu. Pietiktu saviem ministriem un adjutantiem un pāris redakcijām pateikt, lai to nedara, un lieta būtu nokārtota. Ne jau pret Ulmaņa paša gribu un vēlēšanos tas viss notiek. Ulmanis vēlreiz aizbildinās, ka bez sajūsmas tak nevar būt. Tā vajadzīga. Bergs atbild: „Pareizi. Bet man liekas, viņas ir par daudz un viņu par daudz taisa.”

Ulmani nokaitinājis arī Avota raksts par to, ka 15. maijs strādniekiem vēl nekā nav devis. Viņš pārmet: „Vai tad „Latvim” nu vajag palikt par strādnieku avīzi. Visi komūnisti tagad lasa „Latvi” un priecājas, ka tur rakstot pret valdību.”

Bergs, protams, noliedz, ka „Latvis” varētu būt komunistiem patīkams orgāns. Taču te Ulmanis nav maldījies. Arī Dziļlejas atmiņās parādās, ka apstākļos, kad visas kreisās avīzes slēgtas, ieslodzītie Liepājas nometnē ar īpašu interesi lasījuši „Latvi” – lai gan tas ķenģājies par sociālistiem, tomēr dažos Berga un Avota rakstos izpaudusies diezgan asa ironija par 15. maija „varoņiem”, un tas ticis dzīvi pārrunāts. Ulmanis sarunā neslēpj, ka domāts arī par žurnālista Avota nosūtīšanu uz Liepāju.

Vienlaikus mūsdienās pamatoti šķiet Ulmaņa pārmetumi par tolaik Vācijā valdošā antisemītisma ietekmi laikrakstā un nacistu propagandas pārpublicēšanu: „(..) katrā numurā ir 4 – 5 raksti par žīdiem. Kāpēc tie vajadzīgi? (..) Iznāk tur Erfurtē kāda antisemītiska lapa, ko saraksta kāds nacionālsociālists. (..) otrā dienā „Latvī” viss tas pārdrukāts.”

Bergs tad atsaucas uz antisemītisku noskaņojumu tautā. Dažkārt dzirdēti apgalvojumi, ka pirms Otrā pasaules kara Latvijā nav bijis antisemītisma, tas ienācis tikai līdz ar vācu okupāciju. Berga atmiņas līdz ar vairākiem citiem avotiem liecina, ka šis noskaņojums vairāk vai mazāk ieplūdis no Vācijas jau agrāk, sagatavojot augsni zināmas latviešu daļas iesaistei holokausta noziegumos.

Sarunas noslēgumā Ulmanis secina, ka „tā tas „Latvī” nevar turpināties”. Viņš piedāvā veikt izmaiņas redakcijas sastāvā. Bergs šo priekšlikumu noraida. Tad Ulmanis piedraud ar kādu vardarbīgu lēmumu. Ar to saruna beidzas. Laikraksts pēc diviem mēnešiem tiek slēgts.

Šīs divu pretēju uzskatu pārstāvju sniegtās liecības muzeja krājumā ataino Ulmaņa apvērsuma ēnas puses, iekrāsojot tās ar cilvēciskām detaļām, kādas nevar sniegt akadēmiska vēstures grāmata. Tādēļ šo cilvēku, aculiecinieku un notikumu līdzdalībnieku, redzējums ir saistošs arī mūsdienu lasītājam.