Jebkuras, it īpaši t.s. mazās tautas literatūras attīstībā liela nozīme ir jauniem un izciliem tulkojumiem un atdzejojumiem. Arī latviešu dzejas paradigmu maiņās, samērojoties ar pasaules dzejas ainu, liela loma ir bijusi atdzejotāju veiktajam darbam. Tāpat nav noslēpums, ka daudzi lieliski dzejnieki ir spējuši būt arī spoži tulkotāji un atdzejotāji. Šoreiz mūsu uzmanības lokā ir trīs izcilas personības – Valdis Bisenieks, Māris Čaklais un Vizma Belševica.

Pagājušā gadsimta 70. gadu pirmajā pusē iedibinājās t.s. latviešu atdzejas skola, kuras aizsācēji un jauno dzejas paaudžu “darbaudzinātāji” bija Knuts Skujenieks un Uldis Bērziņš. Taču nekas nerodas tukšā vietā. To, ka agrāk tapuši lieliski atdzejojumi, kas profesionalitātes kritērijus iztur arī šodien, liecina Bisenieka, Čaklā un Belševicas paveiktais. Šis darbs savā ziņā ir samērojams ar katra atdzejotāja temperamentu un personības mērogu.

Valda Bisenieka (1928-2017) bagātais mūžs noslēdzās pavisam nesen. Atšķirībā no Čaklā un Belševicas viņš prozas darbu tulkošanas un atdzejas jomā ienāca caur “citām durvīm”. Knuts Skujenieks savu kolēģi ir raksturojis šādi: “Tulkošana ir viņa mīlestības darbs, jo viņa profesija ir valodnieks”[1]. Hronoloģiski pirmā Bisenieka darbu sarakstā būtu liekama “Latviešu-vācu vārdnīca”, kuras sastādītāju vidū ir arī viņš. Taču, pirmkārt, mēs Bisenieku atceramies par fundamentāliem Eiropas literatūras pieminekļu latviskojumiem mūsdienīgā dzejas valodā, kurus viņš uzdrīkstējās veikt, nebīstoties no agrākiem šo darbu atdzejojumiem, kam bijusi būtiska loma latviešu literatūras attīstībā un kuri jau sen ieguvuši kultūras ikonas statusu. Runa ir par J. V. Gētes traģēdiju “Fausts” (iepriekš atdzejojis Rainis) un Dantes Aligjēri “Dievišķo komēdiju” (iepriekš atdzejojis Jēkabs Māsēns).  Kā apgalvojot Itālijas latvieši, šis Bisenieka atdzejojums esot pārspējis pašu oriģinālu.[2] Jau ar šiem abiem darbiem vien pietiktu viena radoša cilvēka biogrāfijai.[3] Taču vēl ir senindiešu svētā dziesma “Bhagavatgīta”, izcilā austriešu dzejnieka Rainera Marijas Rilkes grāmatas, vācbaltiešu autoru darbu atdzejojumi… Visu pieminēt nav iespējams. Lai arī Biseniekam ir iznākuši dzejas krājumi “Re(h)abilitācija” (2004), “Dāvinājumi” (2008), tomēr Latvijas kultūras atmiņā viņš paliks ar saviem atdzejojumiem un tulkojumiem.

Turklāt Biseniekam ir piemitusi vēl kāda reta spēja – tulkot un atdzejot no dzimtās uz svešvalodu (šajā gadījumā vācu valodu), turklāt stingrā, klasiskā formā rakstītu dzeju. Tā vācu lasītājs ir iepazīstināts ar Knuta Skujenieka, Amandas Aizpurietes, Raiņa un citu dzejnieku daiļradi. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā glabājas liecības tieši par šo atdzejotāja talanta šķautni. Tā ir apjomīga Māras Zālītes dzejoļu kopa Bisenieka atdzejojumā (RTMM 736795), kas veikta 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Šādu latviešu literatūras popularizēšanas darbu Bisenieks ir sācis jau ļoti sen. Atdzejotāja sarakste ar dramaturgu Hariju Gulbi atklāj, ka 1970. gadā kopā ar Latvijas Valsts Universitātes teātra entuziastiem Bisenieks vācu valodā pārtulkoja Gulbja lugu “Viena ugunīga kļava”, kura tika izrādīta Rostokā (toreizējā Vācijas Demokrātiskās republikas teritorijā; RTMM 836326; RTMM 836327).

Māri Čaklo (1940–2003), Imanta Ziedoņa vārdiem runājot, varētu dēvēt par “garaini, kas veicina vārīšanos”. Sešdesmit trīs dzejniekam atvēlētajos dzīves gados Čaklais dažādās nozarēs – dzejā, atdzejā, publicistikā, literatūras kritikā – spēja paveikt tik daudz, ka ar to pietiktu vairāku cilvēku mūžiem. Kādu laiku būdams izdevniecības “Liesma” redaktors, viņš pagājušā gadsimta 60. gados paspēja iedibināt sēriju “PSRS tautu dzeja”, kuras dēļ Čaklajam nācās zaudēt redaktora vietu, jo Laimoņa Kamaras atdzejotajā igauņu dzejnieka Matsa Trāta izlasē bija iegadījies viens ironisks dzejolis par Staļinu.

Arī paša Čaklā atdzejoto darbu skaits raisa cieņu un apbrīnu. Viņš ir sastādījis un pilnībā atdzejojis 12 cittautu dzejas izlases, piedalījies kā viens no atdzejotājiem 39 cittautu dzejas izlasēs no krievu, vācu lietuviešu u.c. valodām. Pašam dzejniekam īpaši tuva bijusi armēņu modernā dzeja – to viņš nav baidījies atdzejot no parindeņiem, tāpat kā turkmēņu, turku, moldāvu dzeju. Taču nepārvērtējama nozīme latviešu dzejas atjaunotnē savulaik bijusi vairākām Čaklā atdzejotajām izlasēm. Nāzima Hikmeta “Cerība” (1966) pēc Knuta Skujenieka atzinuma esot bijusi “augstas raudzes poētiskā skola, ko lielā mērā iespaidojusi franču dzeja”[4]. Arī atdzejotājas Maijas Silmales un Čaklā kopīgi sastādītā franču modernās dzejas izlase “Es tevi turpinu” (1970) nospēlēja būtisku lomu latviešu 20. gadsimta 70. gadu dzejas “pagriezienā”. Taču spožākie atdzejojumi tapuši tieši no vācu valodas, kuru Čaklais labi pārvaldījis. Kopā ar citiem atdzejotājiem ir veidotas Bertolda Brehta, Paula Cēlana izlases un paša Čaklā pilnībā atdzejotā prūšu izcelsmes vācu dzejnieka Johannesa Bobrovska izlase “Sarmātija, mana” (1971), kas iedvesmoja 70. gadu jauno paaudzi, īpaši H. M. Majevski.

Šāds radošas personības dažādu talanta šķautņu vienlaicīgums spilgti atklājas arī dzejnieka melnrakstos. Tā 1975. gada rokrakstā (RTMM 187492) līdzās atrodas gan krievu dzejnieces Marians Cvetajevas “Grib divi koki viens pie otra (..)” atdzejojums, gan, iespējams, slavenākais Čaklā bērnu dzejolis “Saulīte ar zobiem”. Tāpat atdzejas procesā tapis veltījuma dzejolis “Johanness Bobrovskis” (1970; RTMM 187494) – spilgta liecība atdzejas un oriģināldzejas stilu sintēzei, kura vēlāk bagātina arī atdzejotāja poētiku.

Ja par Bisenieka un Čaklā atdzejas interešu plašumu liecina ievērojamais atdzejoto darbu apjoms un skaits, tad Vizmas Belševicas (1931–2005) atdzejotājas veikums kvantitatīvi nešķiet tik iespaidīgs. Jau ar saviem pirmajiem tulkojumiem – krievu rakstnieka K. Paustovska “Zelta rozi” (1958) un amerikāņu rakstnieka E. A. Po “Stāstu izlasi” (1960) Belševica iekļuva prozas tulkotāju “pašā spicē”[5] un savā mūžā bija iztulkojusi teju divdesmit prozas darbu. Šodien mēs nevaram iedomāties labāku latviskojumu jau minētajiem E. A. Po stāstiem, Dž. K. Džeroma.  “Trīs vīriem laivā” (1963) un bērnu literatūras klasikai – A.Milna “Vinnijs Pūks un viņa draugi” (1967), R. Kiplinga “Blēņu stāsti maziem bērniem” (1969).

Uz šā fona atdzejoto darbu apjoms un skaits varētu šķist pieticīgs. Tikai viena pilnībā sastādīta un atdzejota izlase – ukraiņu dzejnieka M. Vinhranovska “Dārzi un likteņi” (1967). Pie spožiem pilnapmēra atdzejojumu paraugiem gan skaitāmi arī V. Šekspīra lugu “Dots pret dotu” (1964) un “Makbets” (1981) latviskojumi. Citās izlasēs, antoloģijās un kopoto rakstu izdevumos (V. Šekspīrs, A. Puškins) Belševica piedalās kā viena no atdzejotājām. Varētu domāt, ka tam par iemeslu būtu Belševicas publiski paustā atturīgā attieksme pret tulkošanu un atdzeju kā dzīves nepieciešamības diktētu maizes darbu: “Tulkošana ir donora darbs un nopumpē asiņu vairāk, nekā organisms var nekaitīgi zaudēt. Nebūtu ģimenes, sēdētu pie maizes un ūdens un netulkotu nevienu rindu, vis to ģeniālāko arī ne”.[6] Tomēr tikpat labi runa var būt par augsto atbildības latiņu pret atdzejojamo darbu un atdzejotāja amatu kā tādu. Belševicas atdzejojumi ir līdz pilnībai noslīpēti, izcili latviešu valodas plašo iespēju paraugi, kuri spējuši saglabāt oriģināla jēgas, poētikas un labskaņas maksimumu – arī tur, kur atdzejojums veikts no parindeņiem (te var minēt pēc Maijas Silmales parindeņa radīto slaveno A. Rembo dzejoļa “Piedzēries kuģis” latviskojumu, kurš iekļauts franču dzejas antoloģijā “Es tevi turpinu”). Arī pati dzejniece atzinusi, ka atdzejojumu vidū ir bijuši sirdij tuvi darbi – M. Cvetajevas dzeja, V. Šekspīra soneti. Pie šādiem mīlestības darbiem ir skaitāms arī Belševicas pēdējais atdzejojums pēc 15 gadu pārtraukuma – drauga, zviedru dzejnieka, Nobela prēmijas laureāta Tomasa Transtremera poēma “Baltijas jūra” (1995). Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas šā atdzejojuma rokraksts (RMM 819267). Par to, ka darbs pie atdzejojuma nav bijis viegls, liecina arī Belševicas vēstule Leonam Briedim: “(..) No Transtremera “Baltics” labi ja piektā daļa tapusi. Lasot man likās, ka gabals nav garš un viegli tulkojams. Ir gan garš un tulkošana iet kā pa celmiem. Kādas desmit rindas dienā. Visu laiku ceru, ka iešūpošos, un tad aizies vienā paņēmienā. Kā bieži gadās, kamēr tiek pāri sākumam.(..) Pabeigšu noteikti, ja būšu dzīva.” (Vizmas Belševicas vēstule Leonam Briedim. Lejas Kliģēni, 1993. gada 18. jūnijs, RMM jaunieguvums).

Latvija vēsturiski un ģeopolitiski ir veidojusies kā krustceļu valsts. Un atdzejotājs, tulkotājs ir neaizstājams šo kultūras krustceļu pārvaldītājs jeb pārmijnieks. Kultūras ietekmju pārceltmācētājs un pārradītājs par labu dzimtajai kultūrai. Bisenieka, Čaklā un Belševicas paveiktais darbs šajā jomā joprojām nav zaudējis vērtību.

[1] http://valdisbisenieks.blogspot.com

[2] Valoda tulkojumā. Intervijas, konference, diskusija. Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 2015, 29.lpp.

[3] Turpat, 17.lpp.

[4] Trīs atdzejotāji – Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš un Leons Briedis atbild uz Ingmāras Balodes jautājumiem. https://www.satori.lv/article/tris-atdzejotaji-knuts-skujenieks-uldis-berzins-un-leons-briedis-atbild-uz-ingmaras-balodes-jautajumiem. (skatīts 27.04.2018)

[5] Jānis Elsbergs. Priekšvārds / Vizma Belševica. Atdzeja. Rīga: Atēna, 2004

[6] Komentāri. / Vizma Belševica. Atdzeja. Rīga: Atēna, 2004, 183.lpp.