Rakstniecības un mūzikas muzejs

Viens no dzejnieka, tulkotāja un atdzejotāja Pētera Brūvera vaļaspriekiem bija malkas zāģēšana. Viņš uzskatījis, ka fizisks darbs nav tik smags, cik radošs. Fizisks darbs Pēteram Brūverim bija atpūta.

Latviešu sirdsapziņas dzejnieks Andrejs Eglītis (1912-2006) bijis kaismīgs futbola līdzjutējs. Dzīvojot Zviedrijā, viņš meklējis saikni ar Latviju, klausoties radio un spēku rodot ticībā Dievam.

Komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš (1910- 1993) pazīstams kā elegants bohēmists ar smalku humora izjūtu, kurš aizrāvies ar vēsturisku ziņu un senvārdu uzkrāšanu un tā guvis iedvesmu saviem darbiem.

Dzejnieka, tulkotāja un dramaturga Raiņa (Jānis Krišjānis Pliekšāns, 1865-1929) iemīļota nodarbe bijusi vingrošana un saules peldes. Tas atklājas pat viņa daiļradē. Tāpēc, iespējams, dzejas rindas “sasmēlies es esmu saules” uztveramas daudz tiešāk.

Anna Brigadere (1861-1933), saukta arī par latviešu Selmu Lāgerlēvu, mēdza čakli strādāt agri no rīta, tad doties pastaigās, bet viņas lielākais hobijs bija "Sprīdīšu" mājas, dāvana no valsts par radošu darbu, kur viņa gan uzņēma viesus, gan arī strādāja.

Komponistam un diriģentam Pēterim Barisonam (1904-1947) mežvidus pļavas skaistums un lauku darbi dzimtajās “Skudru” mājās devuši ne tikai tulznas rokās, bet arī prieku sirdī.

Latviešu dzejnieks un žurnālists Jānis Ziemeļnieks (1897-1930) mīlēja lasīt, - tas palīdzēja viņam patverties no realitātes, kas viņu reizēm biedēja. Pirms pievēršanās dzejai Ziemeļnieka aizraušanās bija fotografēšana, kas bija arī viņa maizes darbs. 1916. gadā smagas nieru slimības dēļ ārsts Ziemeļniekam izraksta opija devu, kas lēnām pārvērtās atkarībā un kopā ar dzejnieka vājo veselību vēlāk noveda pie pāragras nāves.

Ārpus mūzikas latviešu komponistu, diriģentu, mūzikas kritiķi un tautas meldiju kaislīgo vācēju un apdarinātāju Emili Melngaili interesējusi gan šaha spēle, gan politika un arī lauksaimniecība. Stāsta Inese Žune.

Augusta Nikolaja Dombrovska (1845-1927), latviešu rūpnieka, sabiedriskā darbinieka un mecenāta lielākā aizraušanās bija vijoļu izgatavošana.

Rakstnieks, dzejnieks un novelists Eriks Ādamsons (1907-1946) mīlēja visu estētisko, skaisto, bet vienlaikus arī neglīto. Ādamsons nevairījās to atrast gan smalkās aprindās, gan zemākā līmeņa krogos, un no šīs pieredzes Ādamsona darbos ienāk arī viņam raksturīgā groteska un ironija.