Rakstniecības un mūzikas muzejs

Šodien aprit simts gadi, kopš dziesma – lūgšana „Dievs, svētī Latviju” ieguva Latvijas valsts himnas statusu. Rakstniecības un mūzikas muzeja veidoto video stāstu sēriju "Himnai 100" noslēdz rakstnieces Janas Egles personīgais himnas stāsts

“1988. gada 18. novembrī, kas ir mana vectēva vārdadiena un Latvijas valsts dzimšanas diena, devāmies uz kapsētu vēlā vakara stundā ar sarkanbaltsarkano karogu. Bija tikko uzsnidzis pirmais sniegs, - tāda burvīga, balta, čagana sniega kārtiņa. Mēs sadedzam svecītes un visi, stāvot ap viņa kapiņu, ar karogu rokās dziedājām “Dievs, svētī Latviju””, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj komponiste Gundega Šmite.

Man visspilgtāk palikusi prātā tieši 1988. gada vasara Valmierā, baznīcā. /../ Laikam kāds oficiāls pasākums, jo bija arī visa izpildkomiteja, visas partijas vadība un tauta - pilna zāle. /../ Pēc “Saule, Pērkons, Daugava” - maza pauze, koris stāv pie altāra, es stāvu ar muguru, un mēs sākām “Dievs, svētī Latviju”.

“Man pirmo reizi Latvijas himnu nācās dzirdēt tikai 1988. gadā. /../ Vairākus gadus bija tā, ka es nevarēju pati dziedāt līdzi, jo man bija asaras acīs. Es nevarēju padziedāt”, savu personīgo himnas pieredzes stāstu atklāj tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure. “1991. gada 3. decembrī, es nedrīkstēju raudāt un arī neraudāju.

Trimdas latvietes, valodnieces un dzejnieces Lalitas Muižnieces personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100".

Latviešu disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes personīgais himnas stāsts turpina Rakstniecības un mūzikas muzeja rubriku "Himnai 100": “To es nevaru iedomāties, ka mums varētu būt cita himna. /../ Mēs esam himnu dziedājuši visos apcietinājuma laikos, pieminējuši savus valsts svētkus, tur, kur latvieši ir kopā. /../ Reti kurai tautai ir tāda laime. Pats Dievs devis himnu”.

Videostāstu sēriju Rakstniecības un mūzikas muzeja rubrikā "Himnai 100" turpina diriģentes Airas Birziņas personīgais himnas stāsts. 1988. gadā Baltijas valstu studentu dziesmu svētki saplūda ar Atmodas kustību, un svētku gājiens zem nacionālajiem karogiem toreiz nozīmēja lielu politisku uzdrīkstēšanos.

Es vadīju folkloras kopu no 1985. līdz 1994. gadam Ogres vidusskolā. /../ Mums bija jādzied Padomju Latvijas himna un vienā reizē, braucot no Siguldas garām Čiekurkalna stacijai, izmēģinājām, nodziedājām un nākamajā dienā skatāmies: “VEF” ir nodedzis. Bija vēl viens līdzīgs gadījums. Un es sapratu: tātad nevar šo himnu dziedāt. Ir jādzied cita himna.

Ar Noras Ikstenas personīgo himnas stāstu un rakstnieces radīto epizodi RMM topošajai ekspozīcijai par "Dievs, svētī Latviju" autoru Baumaņu Kārli , rubrikā "Himnai 100" turpinām videostāstu sēriju "Mans himnas stāsts"

“18. novembra vakarā devos uz Brīvības pieminekļa pakāji, lai dziedātu himnu. Nostājos kopā ar visiem skatā pret pieminekli un uzrakstu “Tēvzemei un Brīvībai”. Deviņos, kad vajadzēja sākt dziedāt himnu, ievilku elpu un sapratu, ka nespēju nodziedāt nevienu vārdu. Manas lūpas kustējās, bet skaņa pār manām lūpām nenāca. Lai arī esmu profesionāls mākslinieks, un man ir jāprot dziedāt visdažādākajās emocionālajās situācijās, šoreiz nespēju izdvest ne skaņas. Es stāvu. Man acīs asaras. Lūpas kustējās, bet bija klusums”.