Attēlā: Kārina Braitere un Zenta Mauriņa. Upsala, Zviedrija, Zentas Mauriņas mājas. 1959. gads. Foto: nezināms. RTMM p66769.

Zentas Mauriņas elektrības rēķins 1974. gada novembrī.

Ir pienācis gadalaiks, ko vismīļāk atceras Zenta Mauriņa. Viņas dzimšanas diena 15. decembrī šad tad iegadījās adventē, un drīz arī Ziemassvētki bija klāt.

Ēdamistabā galds ir klāts svētkiem. Sveces deg sudraba lukturos. Smaržo baltas hiacintes, smaržo svaigi vaskotas grīdas, smaržo speķa rauši, pīrāgi, piparkūkas, skābie kāposti. Bet par visām smaržām stiprākā ir egles sveķainā dvaša.[1]

Bet tagad? Elektrības sadārdzināšanās, ugunsdrošība… Ja būtu disciplīna “grūtību pārvarēšana”, Mauriņa tajā būtu čempione – tik daudz kam nācies tikt pāri, un tomēr viņa atrada spēku stiprināt citus. Vēl astoņdesmit gadu vecumā viņa un viņas draugi izjūt skumjas par māsu Renātu, kas mirusi pirms aptuveni 50 gadiem. Bet ir taču vēl viena nedziedējama vāts, pēc kuras viņai jāmācās dzīvot gandrīz no jauna! 1974. gada 2. septembrī mirst viņas dzīves draugs Konstantīns Raudive. Par šo laiku ir maz liecību.

Viena no tām – telefona rēķins par 863 sarunām 1974. gada oktobrī. Aptuveni rēķinot, sanāk 28 sarunas dienā. Elektrības rēķins par 474 kilovatstundām 1974. gada novembrī. Kā viņa, viena dzīvodama, tik daudz varēja iztērēt? Mana sešu cilvēku ģimene tērē mazāk. Iespējams, viņas televizors tērēja vairāk elektrības nekā mūsējais. Turklāt viņa lietoja elektrisko sildītāju. Varbūt pat vairākus? Un kā viņa varēja nolasīt elektrības skaitītāja rādījumu?

Es domāju, to šodien neviens nevar iztēloties, kā toreiz jutās Zenta, kas no ratiņkrēsla pat pavardu nevarēja aizsniegt. Viņai tik ļoti pietrūka tuvcilvēku, īstenieku, kuriem visiem ir pašiem sava dzīve. Iespēja viņus satikt bija lekciju turnejas, kurās viņu pavadīja mīļie. 1975. gadā 78 gadu vecumā Šveicē viņa lasīja lekciju “Dzīves jēgu meklējot”.

Kā atrast izeju no bezizejas? Stiprināt sevi bezspēkā? Zenta Mauriņa runā par prieka avotiem. Starp tiem ir arī celsmīgi paradumi. Ar draudzeni Kārinu Braiteri viņām bijis paradums katrai savās mājās klausīties vienu un to pašu skaņuplati – Bēthovena 9. simfoniju. To viņas darījušas 15. augustā – Zentas vārdadienā, otrajā Adventā, kas vistuvāk Zentas dzimšanas dienai, un gada pēdējā dienā.
Lai mums prieks par Zentas Mauriņas mantojumu arī viņas 125. dzimšanas dienā!

[1] Zenta Mauriņa. Tālā gaita. R., Daugava, 1997. 160., 162. lpp.